Režisoram Gatim Šmitam šis ir pirmais krievu autora iestudējums uz teātra skatuves. Viņš uzsver, ka "izrāde ir par to, cik trausla un viegli zaudējama ir cilvēcība. 128 gadus pēc lugas sarakstīšanas tumsas vara nav zudusi, un cīņa ar to turpinās katrā no mums".
Gatis Šmits atklāj, kādēļ izvēlējies iestudēt tieši šo Ļeva Tolstoja darbu: "Tas bija viens no tiem darbiem, kas man bija azotē, kaut kur pieminēts nosaukums. Vienā brīdī lugu izlasīju un nolēmu, ka to noteikti vajag taisīt. Man tas likās izaicinošs darbs, ļoti grūta luga. Tas ir ļoti brīnišķīgi izklāstīts, nesteidzīgā laika plūdumā, garu laika periodu aptverošs darbs. Tur ir ļoti daudz ko darīt, lielas lietas, ko spēlēt. Es arī meklēju kaut ko, kas ir izaicinošs, kas ir grūti izdarāms. Zinot Tolstoju, viņa raksturu, vitalitāti, viņa paša dzīves stāstu un politnekorekto jocīgo dzīvi, daiļradi un biogrāfiju, likās - kādā veidā darboties ar nopietnām, tīrām, lielām lietām."
Lēmums par izrādes iestudēšanu tika pieņemts pagājušā gada ziemā, darbs pie izrādes tika uzsākts pavasarī, vienlaicīgi ar Ukrainas un Krievijas notikumiem.
Ziņu virsrakstos tēma kļuva arvien bīstamāka un draudīgāka. Skaidrs, ka tas sakrita, bet tas nebija iemesls, lai to darītu," norāda Šmits.
Luga ir naturālistiska, tajā daudz krāšņas liekulības, tumšāko dvēseles pušu raksturojums. Jaunā Rīgas teātra aktieriem bijusi iespēja radīt spilgtas raksturlomas
Izrāde sākas ar ainu, kad uz krāsns augšā guļ mājas saimnieks, bet sievietes tekalē apkārt, viņām pa vidu grozās kalps Ņikita. Ap Ivara Krasta atveidoto kalpu Ņikitu tad arī risinās lugas galvenie notikumi.
Aktieris stāsta, par ko aizdomājies, strādājot pie lomas: "Es pat vairāk nevis par tautību vai mentalitāti, bet par tām īpašībām, kas tomēr ir visiem cilvēkiem plus mīnus līdzīgas. Veidojot tēlu, vajadzēja saprast, kas tas ir par cilvēku. Šķiet, nonācu pie tā - kas notiek ar cilvēku, kuram pēkšņi tiek iedota vara un kā viņš tiek vai netiek ar to galā. Tad, kad zaudē kontroli pār to varu, - vai ir iespējams apstāties, vai ir iespējams izkļūt no krēslas zonas? Parasti cilvēkiem ir attaisnojums, ka apstākļi ir tādi, kas arī nav melots, jo, protams, tie ir svarīgi, bet cilvēkā pašā jābūt spēkam, kas viņu izrauj no tā vai arī viņš tam ļaujas."
Izvēloties šo lugu iestudēšanai, režisoram esot bijis svarīgi, ka aktieriem tur ir ko darīt. Lugā ir ļoti spilgtas, lielas lomas - varoņi, kuri attīstās divu gadu garumā. Viena tāda spilgta varone ir Baibas Brokas atveidotā dzīvesgudrā, arī viltīgā Matrjona. Aktrise piekrīt, ka šis ir atšķirīgas tēls no līdz šim atveidotajiem.
"Man ir tā sajūta, ka tas varētu būt kaut kas jauns, jo es arī savā galvā pārdomāju - tāds nav bijis. Es tiešām gribēju kaut ko, ko es neesmu spēlējusi, un tas tēls tādu iespēju deva. Ne jau vienmēr ir iespēja tādā raksturā spēlēt, un šis tiešām ir tāds raksturs," saka aktrise.
Baiba Broka norāda - Tolstojam ir patriarhāta uzskats, ka sievietes ir otrā plāna cilvēki: "Bet Matrjona tieši otrādi - viņa šo uzskatu izmanto savā labā, tātad acīmredzot būdama ja ne viena līmeņa prāta cilvēks, tad ar izpratni, viņa saprot, ka tas ir tikai tāds ārējs uzstādījums, vīriešu radīts."
Jautāta, ko aktieri un režisors ar izrādi vēlas nodot mūsdienu skatītājiem, Baiba Broka saka: "Manuprāt, tās ir divas lietas: būtu labi, ja mēs lasītu klasiku, lielākus romānus, arī Tolstoju. Bet otra lieta - manuprāt, arī šajā klasikas darbā Gatis Šmits, veidojot galveno varoni, viņa izjūtas viņš ļoti balstīja mūsdienu cilvēka sajūtās. Vai tad mūsdienu cilvēks nezina, kas ir grēks? Katrs zina, kad ir grēkojis, melojis. Sajūta par to, kādā galvenais varonis ieslīgst tādā depresijā, tā ir medicīniski redzama diagnoze cilvēkam. Depresija jau ir mūsdienu slimība, ļoti daudzi ar to dzīvo un cīnās."
Iestudējumā ir daudz spilgtu tēlu - interesantas lomas radījuši Ģirts Krūmiņš, Guna Zariņa, Inga Tropa, Alise Danovska, Gundars Āboliņš, Sandra Kļaviņa, Jana Čivzele un Vilis Daudziņš.
Tieši Viļa Dudziņa atveidotais atvaļinātais zaldāts Mitričs ir tas, kurš dod svarīgu impulsu galvenajam varonim ceļā uz izlīgšanu pašam ar sevi.
"Var gadīties kāds cilvēks, kas it kā nav tik nozīmīgs un kas varbūt ikdienā neliecina par kādu īpaši apskaidrotu cilvēku, kurš varētu dot labus padomus, bet dzīvē ir tādi brīži, sakritība, varbūt eņģeļi. Tas eņģelis var būt arī smirdīgs un netīrs, un nepavisam ne estētisks. Dzīvē arī tā ir bijis, kad uzrodas kāds cilvēks, kaut kā tā shēma saliekas tā, ka vienā brīdī it kā nenozīmīgs cilvēks pavērš pilnīgi citādāk un kļūst visnozīmīgākais," saka Ivars Krasts.
"Tumsas vara" ir viena no trim Tolstoja sarakstītajām lugām. Zināms, ka tā šokējusi tā laika sabiedrību. Tolstoja ideja bijusi caur lasītāju un skatītāju šokēšanu pievērst viņu pareizai un tikumīgai dzīvei, akcentējot, ka spēcīgi lūzumi cilvēku mūžā ir svētība.
"Viņš savā laikā to rakstīja, lai nošokētu 19.gadsimtā lasošo Krievijas publiku, kas viņam arī izdevās, jo luga tika aizliegta, lai gan caram tā patika. Luga pēc 1905.gada revolūcijas diezgan daudz tika iestudēta Latvijā – pāris gadu laikā kādi četri iestudējumi, tai skaitā 1908.gadā uz šīs skatuves. Viņš ironizē par bankām, par pareizticību, pa liekulīgo baznīcas lietu. Viņa uzskatu dēļ viņš tika izslēgts no pareizticīgo baznīcas savā laikā, jo viņu neapmierināja sistēma, kā tā strādā, viņš tai neticēja, viņam bija savs viedoklis par to, ka visi cilvēki ir līdzvērtīgi Dieva priekšā, ka ir svarīgi būt daļai no cilvēces. Šajā iestudējumā mēģināju saprast, kā tas darbojas, pašam nonākt tuvām šim autoram. Tas ir sasniegts, jo pusgadu ar to strādājot, redzot, kā luga veidota, kā viņš to rakstījis, nebūdams dramaturgs, viņš tomēr ir literāts," stāsta Gatis Šmits.
Lai gan izrādes laikā likās, ka režisors zaudē sākotnējo stilu un pazūd izrādes temps, tomēr finālā es nonācu pie secinājuma, ka viņš ļoti mērķtiecīgi izaudzē izrādi no sākotnējā krāšņuma un raibuma un Krievijas seno tirgu luboka estētikas līdz tādai vienkrāsainai drāmai, traģēdijai,” pēc izrādes atzīst teātra kritiķe Henrieta Verhoustinska.
