Tā ir izrāde, kas ļauj iepazīt vājdzirdīgu cilvēku ikdienu, iemācīties pirmās zīmes saziņai bez balsī izteiktiem vārdiem un varbūt pārvarēt bailes no neierastā. Iestudējumā piedalās četri vājdzirdīgi cilvēki. Katrs ar savu dzirdes zaudēšanas stāstu, katrs ar citādu pieredzi dzirdīgo pasaulē.
Pirmajos soļos vājdzirdīgo un nedzirdīgo pasaulē skatītājus pavada Jolanta. Viņa dzirdi zaudēja bērnībā. Meningīta dēļ. Viņas ticīgā vecmāmiņa meiteni katru svētdienu vedusi uz baznīcu cerībā uz brīnumu, bet nekā. Vecmāmiņa ieslīgusi depresijā, bet Jolanta Dievam tā arī nenoticēja.
Katra izrādes varoņa dzirdes traucējumi nesuši arī savu daļu traģikas un garīgā satricinājuma. Taču nu, viņuprāt, laiks dzirdīgo un nedzirdīgo pasaulēm saplūst vai vismaz pietuvoties. Visa sākums – zīmju valodas apgūšana.
Lai labāk iekļautos dzirdīgo pasaulē, Marta, līdzīgi kā daudzi vājdzirdīgie, lieto dzirdes implantu. Tomēr tā nav burvju atslēga uz dzirdīgo pasaules uztveri. Pirmos mēnešus smadzenēm jāpielāgojas. Un gaidītā skaņa izrādās grūti paciešams troksnis, ko nedrīkst izslēgt vairākus mēnešus. To ļauj izbaudīt arī izrādes skatītājiem.
Interesanti, ka arī ļaudis ar dzirdes traucējumiem savā starpā neesot gluži vienoti. Atšķirīga dzirdes, uztveres un diemžēl arī izglītības līmeņa dēļ. Voiteka Zemilska iestudējumam sarakstīta vājdzirdīgo himna, kuru skatītāji noskatās, kājās stāvot.
