Andreja Jarovoja režijā iestudētā izrāde “Vingrinājumi ar ābolu un loku” ir mūsdienīga versija par Frīdriha Šillera “Vilhelmu Tellu”, ar kuru Ģertrūdes ielas teātris pievēršas personīgās un kolektīvās atbildības tēmai.
“Mēs izmantojam sirreālistu metodes, kolektīvās mākslas darba radīšanas metodes. Visi atceras, ka bērnībā spēlējuši spēli, kad uz papīra tiek uzrakstīts: “Kas?”, tad – “Kur?” un, tālāk padodot, “Ar ko?” Līdzīgi mēs sākām radīt materiālu, mēs to darījām atklāti, neviens neko nelocīja ciet, katrs nākamais zināja, ko iepriekšējais uzrakstījis, lasījām grāmatas, skatījāmies filmas un aktieriem bija uzdevums…
Mūsdienās Vilhelma Tella gadījumā tas ir viens cilvēks, kas saceļas pret iekārtu. Veidojot izrādi, man likās svarīgāk runāt par grupas brīvību nekā par indivīda brīvību, jo
mūsdienās ļoti liela atbildība tiek uzvelta tieši indivīdam. Man likās, ka mēs ar to indivīda brīvību esam kaut kādā veidā pazaudējuši to, kā mēs varam sadarboties kā kolektīvs, kā grupa.”
Ko jauna cilvēka dzīvē nozīmē tādi jēdzieni kā personīgā atbildība un brīvība? Kā viņi izjūt sasvstarpēju uzticēšanos? Un ko viņi izvēlēsies brīdī, kad būs jāsaskaras ar bailēm, - savu vai kopīgo labumu.
Jautāta, par ko viņai ir šis darbs, horeogrāfe un izrādes dalībniece Agate Bankava atklāj: “Par sevis apzināšanos, par savas balss apzināšanos. Vispār saprast, kur tu esi un kur tu ej.”
“Man tas ir par uzticēšanos vienam otram un par mācīšanos vienam no otra,” stāsta mūziķis Artūrs Čukurs.
“Par kopā būšanu, mācēšanu iekļauties, spēju saprasties, uzticēties viens otram, par strādāšanu komandā,” uzskata aktrise Alise Danovska.
“Man droši vien arī par uzticēšanos, man tā pēdējā aina, kur Agate met sērkociņus gaisā, man liekas, tas ir ļoti forši – un ļoti zīmīgi izrādē, ka ir vienalga, kurš stāvēs zem ābola un kurš šaus. Jābūt gatavam to izdarīt jebkuram. Un tas ir tas grupas vērtīgākais, vienalga, vai viņi ir četri vai desmit, vai vēl vairāk, ka jebkurš no grupas ir gatavs uzņemties atbildību,” skaidro aktieris Emīls Krūmiņš.
“Mani uzrunāja tas, ka šī izrāde runā par vērtību relatīvismu un par to, ka, faktiski runājot, sasniedzot mērķus, tie mērķi nevis tiek sasniegti, bet tiek darīts viss, lai tie tiktu pārvērsti par izklaides industrijas daļu. Faktiski arī šeit – tas ābols ar bultu nesaskaras, līdz ar to – izrāde ir veidota, lai atspoguļotu savu ideju fragmentāri, publicistiskā tonī, neko īpaši neuzspiežot,” stāsta izrādes skatītājs, dramaturgs Uģis Segliņš. “Es būtu vairāk gribējis grodāku dramaturģisku struktūru, bet, ja es domāju par to ideju, ko es sapratu, tad pats tas veidojums arī atbilst tam, ko tā izrāde grib paņemt.”
