Daudziem skatītājiem Lūcis palicis atmiņā kā Oskars Kļava no pirmās latviešu skaņu spēlfilmas “Zvejnieka dēls”, taču kādreizējie kolēģi viņu atceras kā ļoti prasīgu režisoru, kuram pateicoties Valmieras teātris savulaik arī izglābts no slēgšanas.
Spilgtās teātra personības veidolā izrādē iejūtas aktieris Imants Strads, kurš pirms šīs izrādes piedzīvo spēlmaņa karjerā ilgākās vizuālās pārvērtības.
Plašāka sabiedrība leģendāro aktieri un režisoru Lūci iepazina kā godprātīgo un kautrīgo Oskaru Kļavu 1939. gadā uzņemtajā pirmajā latviešu skaņu spēlfilmā “Zvejnieka dēls”. Oskara loma viņam bija liktenīga un zināmā mērā uz mūžu kļuva par vizītkarti.
Pats Lūcis gan vēlāk norādīja, ka savā lomā viņam būtu jābūt trīs reizes patiesākam, trīs reizes loģiskākam un trīs reizes vienkāršākam.
Lai vizuāli līdzinātos leģendārajam režisoram 75 gadu vecumā, galvenās lomas atveidotājam – aktierim Imantam Stradam grimētavā jāpavada ilgas stundas.
“Tas ir tāds vecums, kurā viņš vēl būs diezgan mundrs – viņš bija gados, bet viņš bija vēl spēcīgs! (..) “Feileru” nevar būt, jo ļoti daudzi cilvēku viņu vēl atceras. (..) Mēs nevaram atļauties teātrī parādīt viņu katrā ainā citā vecumā, kā tajā darbā ir. Tur ir dažādi gadi – no 1950. līdz pat 80. gadu beigām. To nevar panākt trīs minūtēs,” norāda Strads.
Ilgs bijis arī izrādes tapšanas process. Trīs gadus režisore Elīna Cērpa ar komandu vākusi atmiņu stāstus, un iesākumā vēl pat nav bijis skaidrs, vai rezultātā par Lūci, kurš Valmieras teātrī nostrādāja 34 gadus un pat savulaik nosargāja to no slēgšanas, taps filma, izrāde vai instalācija. Taču to, ka pirmizrāde ir Lūča 110. jubilejas gadā, režisore sauc par sakritību.
“Šī izrāde nav biogrāfisks darbs par Pēteri Lūci. Tie ir šo trīs gadu laikā savāktie, visinteresantākie – priekš manis visinteresantākie - materiāli par Pēteri un tādi, kur patiesībā Pēteris ir mazāk zināms,” skaidro režisore Elīna Cērpa. “Piemēram, man negaidīti piezvanīja viens kungs, kurš agrāk strādāja deju un dziesmu ansamblī “Sakta”. Viņš man pastāstīja par to, kā Lūcis esot viņam lūdzis uznest kokli uz skatuves, un no šī stāsta man radās viena aina,” stāsta Cērpa.
Viņa arī centusies pieturēties pie Lūcim raksturīgajiem režijas paņēmieniem un izrādē, piemēram, rekonstruētas ainas, kā ilggadējas Valmieras teātra galvenais režisors mēģina ar aktieriem.
To vēl spilgti atceras arī kādreizējā Lūča aktrise Austra Skudra, viņas stāstījums daudz dzirdams arī izrādē. “Viņš bija šausmīgi prasīgs. [.. ] Un līdz asarām viņš man kliedza, ka nav un nav, viņš uz aktieriem “sēdēja”, viņš teica: “Es sēdēšu uz jums nedēļu uz vienu teikumu!”,” atminas Skudra.
