Ingrīdas Strodas radošā mūža lielākā daļa – 25 gadi – pavadīti Latvijas Radio, kur lielu ievērību izpelnījās viņas veidotā autorprogramma “Tēvu laipa šaizemē” – gandrīz desmit gadu garumā veidoti raidījumi par Latvijas pagastu vēsturi un kultūras dzīvi. Taču Ingrīdai Strodai nav sveša arī pieredze darbā citos medijos – viņa strādājusi arī Latvijas Televīzijā un presē, tostarp desmit gadus pavadījusi kā nodaļas redaktore žurnālā “Veselība”. Grāmatu par savu klasesbiedreni Lidiju Pupuri autori mudināja sarakstīt ne viens vien no kopīgajiem skolas biedriem.
Lidija Pupure – kādreizējā Dailes teātra III studijas audzēkne, Eduarda Smiļģa un Pētera Pētersona aktrise – uz Dailes teātra skatuves pavadījusi jau 53 sezonas. Šai laikā nospēlētas gan klasiskās lomas – Blaumaņa Kristīne, Raiņa Baibiņa – gan virkne citu, kuras Pēteris Pētersons raksturojis kā “gudras, intelektuāli piesātinātas”, bet rakstnieks Jānis Liepiņš uzsver Lidijas rūpīgo darbu un pamatīgo, visaptverošo iedziļināšanos ikvienā, pat vissīkākajā lomā. Viens no pēdējā laika lielākajiem sasniegumiem – par “vieslomu” Jaunā Rīgas teātra izrādē “Vigīlija. Sapnis par nomodu” Lidija Pupure saņēmusi "Spēlmaņu nakts" balvu. Aktrise joprojām nenogurstoši iepriecina savus skatītājus gan dienišķajās izrādēs uz Dailes teātra skatuves, gan dzejas lasījumos, gan kino un televīzijas ekrānā.
Grāmatai “Lida. Citādā” dots apakšvirsraksts “Prologs, epilogs, redzējumi par un sarunas ar Lidiju Pupuri”. Grāmata veidota kā autores un varones brīvs, nesamākslots, taču vienlaikus dziļš un piesātināts dialogs par aktrises dzīvi, lomām, uzskatiem un dzīves filozofiju. Sarunas par dažādām tēmām – bērnību, skatuvi, personisko dzīvi – punktē dažādu Lidijas dzīvē nozīmīgu cilvēku – skolotāju, režisoru, kolēģu un draugu – viedokļi un stāstījumi par aktrisi. Šādi, piemēram, Lidiju raksturo režisore un pedagoģe, Eduarda Smiļģa ilggadējā palīdze Felicita Ertnere: „Mani vienmēr ir saistījusi Lidijas Pupures tēlu iekšējā norise. Viņa tēlu atklāj pakāpeniski, organiski, viņas tēlojumā nav tukšu momentu. Viņa mēģina satvert būtisko un parāda to nepārtrauktā procesā. Mani pie aktrises saista arī tas, ka savus tēlus viņa analizē intelektuāli, ar lielu loģikas spēku, taču prot atklāt tos ļoti emocionāli. Viņa ir ļoti prasīga pret sevi un arī pret režisoru. Un tas ir labi.”