Orests Silabriedis: Beidzot taču izskatās, ka kaut kas var sākt notikt, vai ne?
Rēzija Kalniņa: Jā, beidzot izskatās, ka var notikt... Mums vakar radās tāds labs teiciens, ka mēs nešķirojam cilvēkus – mēs šķirojam atkritumus. Tāpēc no savas puses varam teikt, ka meklējām un radām iespēju pie mums nākt gan vakcinētajiem, gan izslimojušajiem, gan testu veikušajiem skatītājiem – vienu izrādi var skatīties potētie un izslimojušie, savukārt nākošajā dienā var nākt tie, kas veic testu. "KvArTeTs" ar pasakainajiem aktieriem Guntu Virkavu, Indru Burkovsku, Mārtiņu Vilsonu un Juri Kalniņu manā skatījumā ir stāsts par to, ka
māksliniekus un vispār cilvēkus izžmiedz kā citronus, tad viņus izmet, bet viņi vēl joprojām turpina un grib būt tie citroni...
Un vēl stāsts ir arī par to, ka mēs tomēr to pagātni nesam līdzi: neskatoties uz to, kurā vietā ir skatuve – vai tas ir teātris, opera vai pansionāts –, aktieris vai dziedātājs tik un tā nespēj bez tās...
Vienkārši nemelot sev
Orests Silabriedis: Šo stāstu, protams, var izstāstīt eleganti un dzirkstoši, bet īstenībā jau tas nekāds priecīgais nav...
Rēzija Kalniņa: Domāju – tas ir kā dzīve. Mēs taču nedomājam, ka tā ir priecīga vai bēdīga, jo tā ir traģikomiska un komiski traģiska. Un tā, kā spēlē šie aktieri... Katrs no viņiem reiz bijis grands savā teātrī – Juris Kalniņš Dailē, Gunta Virkava Nacionālajā teātrī, Indra Burkovska sāka, manuprāt, Valmierā, bet tagad viņa ir Nacionālajā, Mārtiņš Vilsons Liepājā. Katram no viņiem ir sava sajūta. No savas puses
šajā stāstā redzu arī savu mammu, kura bija grands gan Liepājā, gan Nacionālajā teātrī, un to, kāda bija viņas mūža nogale – līdz pat pēdējam elpas vilcienam viņa turpināja būt Cepļa kundze, aktrise, māksliniece, joprojām kaut kādā ziņā turpinot dzīvot savu attiecību pagātnē.
Pansionātā tikai māksliniekus!
Orests Silabriedis: Ainār, tu spēj sevi iztēloties šādā pansionātā, kad tu esi vecs, sirms maestro?
Ainārs Rubiķis: Mums ar Rēziju ir vienošanās: brīdī, kad viņa sapratīs, ka es uz skatuves daru pilnīgas muļķības, viņa vienkārši ar slotas kātu dzīs mani no tās nost. (smejas)
Orests Silabriedis: Rēzij, vai patiesi tā būs?
Rēzija Kalniņa: Es nezinu, vai es tad arī nebūšu tikpat dīvaina (smejas).
Ainārs Rubiķis: Tad mums nebūs kvartets pansionātā, bet mums vismaz būs duets. Kādā pansionātā – to mēs gan vēl nezinām.
Orests Silabriedis: Varbūt laikus būtu jāsāk domāt par tāda iekopšanu un izveidošanu – Latvijā taču, manuprāt, nav tāda pansionāta, kas būtu tieši skatuves māksliniekiem?
Ainārs Rubiķis: Man liekas, ka nav. Tā būtu laba doma...
Orests Silabriedis: Varbūt klausītājiem, kuri nav sapratuši, par ko runājam, varam kādu fabulu īsumā iedot?
Rēzija Kalniņa: "KvArTeTs" ir Rolanda Hārvuda luga, bet iestudējuma režisors ir Rolands Atkočūns. Un fabula ir tāda, ka mākslinieku pansionātā satiekas četri operas solisti. Trīs no viņiem jau tur ir, un vienam no viņiem māsiņa Andželika nedod džemu. Un tad šis Jura Kalniņa tēls visādus vārdus lieto, lai dabūtu savu džemu. (smejas)
Orests Silabriedis: Tas ir tas, kurš Rigoleto? Baritons.
Rēzija Kalniņa: Jā. Un tad ir Mārtiņa Vilsona varonis, kuram vismaz lugas ietvaros ir problēmas ar veselību, bet viņš visu laiku runā par to, ka viņam problēmu nav un ka viņš vēl joprojām ir ļoti varošs un aktīvs... Un ir Sisī, kuru spēlē Gunta Virkava, – visu mūžu viņa alkusi mīlestības, tikai kaut kā šāvusi garām. Un vēl joprojām viņa tās alkst – Sisī ievērojusi kādu dārznieku turpat pansionātā... Un tad ir Indras Burkovskas varone, kura pansionātā ierodas pēc sava vīra bērēm, un tad iet vaļā tas dzīves kvartets un attiecības, kādas bijušas – viņa šķetina, kāpēc notika tā un nevis šitā.
Orests Silabriedis: Bet kā tad galu galā ir – viņi nodzied to kvartetu vai ne?
Rēzija Kalniņa: Katrs režisors to var interpretēt savādāk. Mēs negribam atklāt – kā, bet tas ir ļoti, ļoti aizkustinoši.
Un tieši pēdējais uznāciens laikam ir tā mākslinieka traģēdija – ka viņš vairs nevar, bet ir liels arī savā nevarēšanā.
Dzīves baudīšana un gandrīz opera (pansionātā)
Orests Silabriedis: Kas izvēlējās lugu, un kas – režisoru?
Rēzija Kalniņa: Rolands Atkočūns nāca ar šīs lugas piedāvājumu – ka viņš to vēlētos iestudēt šeit un ar šiem aktieriem. Es šo lugu zināju un teicu – jā, tā ir brīnišķīga izvēle. Rolands gan domāja, ka tā vairāk būs komercija, bet es to tā neuztveru. Uzskatu, ka atkal tapusi izrāde, kas liek domāt – protams, ar komiskajiem elementiem, bet kas liek domāt par mūsu vecākiem, par mums pašiem, par to, kur mēs vēlamies nonākt vai arī kur mēs būsim spiesti nonākt.
Un laikam tā fabula no manas puses būtu tāda, ka dzīve jābauda šeit un tagad, lai mums nenāktos nožēlot kaut ko, ko neesam darījuši, nevis ko esam darījuši.
Orests Silabriedis: Tātad – vajag izmēģināt visu, pārbaudīt visu?
Rēzija Kalniņa: Laikam vienkārši vajag nemelot sev. Nenodot sevi un nemelot sev.
Orests Silabriedis: Vai izrādē skan mūzika?
Ainārs Rubiķis: Jā, lugā skan mūzika, un šajā konkrētajā iestudējumā mūziku vairāk vai mazāk izvēlējies pats režisors. Protams, skan "Rigoleto", bet skan arī vēl daži citi fragmenti no operu ārijām, ir arī noskaņu oriģinālmūzika. Interesanti, ka Rolands ir ļoti pieskaņojies mūzikas un drāmas telpai, jo izrādās, ka pilnvērtīgs mēģinājums nemaz nevar notikt bez mūzikas, jo tieši mūzika ir tā, kas aktieriem dod impulsu spēlēt tālāk. Ja mūzikas fona nav, viņi apjūkot...
Orests Silabriedis: Sanāk gandrīz vai opera?
Rēzija Kalniņa: Jā, šīs izrādes žanru varētu nosaukt par "gandrīz operu".
Ainārs Rubiķis: Gandrīz opera pansionātā...
Orests Silabriedis: Tā, protams, būs spekulācija, bet es tomēr pajautāšu: vai aktieris pansionātā un operdziedātājs pansionātā ir salīdzināmas vērtības? Vai tomēr operdziedātājs ir kaut kas pavisam citāds?
Rēzija Kalniņa: Gan viens, gan otrs ir diagnoze.
Ainārs Rubiķis: Te man ir stāsts no veciem laikiem.
Kad kopā ar kori "Kamēr..." iegāju Dailes teātrī uz izrādi "Melanholiskais valsis" un mēs sākām iepazīt teātra dzīvi, teātra cilvēkus – aktierus, režisorus, skatuvniekus, bufetniekus –, secinājums bija, ka tā ir pilnīgi atšķirīga suga.
Protams, labā nozīmē. Un es domāju, ka arī aktieris vai operdziedātājs – tās ir divas dažādas sugas.
Rēzija Kalniņa: Teiksim tā – pat ne sugas, bet šķirnes. (smejas)
Ainārs Rubiķis: Tā lielākā atšķirība – un par ko arī šajā izrādē ir stāsts – ko katrs no mums pārdzīvo savā profesionālajā jomā. Es runāju par tīri profesionālām lietām, kuras beigu beigās kaut kādā veidā mazliet iedragā cilvēka dzīvi. Tas nav tikai mākslinieka profesijā, tas ir jebkurā.
Katram no mums ir kādi instrumenti, ar kuriem mēs strādājam, un, kad tie nolietojušies un uz tiem nevar spēlēt, tā pārvēršas par traģēdiju. Rēzija pareizi saka – tā ir traģēdija, bet tajā pašā laikā cilvēki paliek lieli jebkurā gadījumā.
Atnākt un satikt sevi
Orests Silabriedis: Jautāšu to, ko šobrīd jautā daudziem: kā ''OratoriO'' ir pārziemojis šo laiku?
Ainārs Rubiķis: Esam pārziemojuši no personīgajiem [ie]krājumiem, jo mums kā jaunai kultūrtelpai neizdevās startēt – pat ne pieteikties – ne uz vienu valsts atbalstu, ko ierosināja gan Kultūras ministrija, gan Kultūrkapitāla fonds. Jo visur svarīgākā atskaite bija par 2019. gadu. Tā kā mēs esam dzimuši 2020. gadā un augusta beigās aprit tikai viens gadiņš, dzīvojām ar saviem iekrājumiem. Pārziemojuši mēs, manuprāt, esam ļoti veiksmīgi, lai gan man, protams,
ir sarūgtinājums, ka nevarējām pa īstam nosvinēt Rēzijas lielo, apaļo jubileju.
Taču ar mūsu komandu, kas mums te apkārt ir – ar Baibu Boži un pārējiem –, izdomājām brīnišķīgu stāstu sēriju par Rēziju...
Rēzija Kalniņa: Tas bija sarunu cikls, kurā piedalījies arī tu, Orest, kā mans īpašais dvēseles draugs...
Ainārs Rubiķis: Tas bija brīnišķīgs – ne pompozs, bet skaists pasākums, kas savijās ar Rēzijas brāļa Krista Kalniņa dzejas lasījumu 23. decembra vakarā tiešraidē. Tās mums abiem ar trompetistu Jāni Porieti bija ugunskristības: viņš "laida" bildi, bet es "laidu" skaņu tiešajā ēterā – tā mums bija tāda maziņa uzvariņa.
Rēzija Kalniņa: Protams, [tas netaptu] bez atbalstītājiem, kas ar praktisku, fizisku un emocionālu atbalstu ļauj mums šeit būt – ļauj mums lidot un būt "otrajā stāvā", pacelties virs zemes un turpināt, un, kā Ainārs saka, ar saviem līdzekļiem iespēju robežās atbalstīt jaunos dramaturgus, māksliniekus, kas vēl mācās, studentus. Izrāde tapa par "Projekts: šķiršanās" honorāru. Esmu tam ļoti pateicīga. Nākošgad būs otrā sezona un varēs tapt arī kāda nākamā izrāde.
Orests Silabriedis: Tātad seriāls pabaroja ''OratoriO''?
Rēzija Kalniņa: Jā, tas palīdzēja izveidot izrādi, kas būs jūlija beigās, jo mēs nospēlējām divas pirmizrādes. Esam nopirkuši tiesības spēlēt kopumā 12 izrādes, tātad vēl būs 10 izrādes. Jūlija beigās atsāksim. Kā varētu raksturot "Tagad un tad" izrādi, ko piedzīvo skatītājs?
Vienā izrādē pirmajā rindā sēdēja pajauni cilvēki – protams, tobrīd ar maskām, kuras otrajā cēlienā viņi izmantoja kā mutautiņus...
Jo atkal ir gan smiekli, gan asaras. Un man pašai katarse iestājas tad, ja cilvēks iziet cauri tādai kā dvēseles dušai. Tas ir tas kodols, kā mēs, "OratoriO", vēlamies runāt ar cilvēkiem, dalīties ar viņiem – caur darbiem, koncertiem, dzejas lasījumiem un izrādēm par to, kas tu esi un kaut kādā veidā, metafiziski sakot, uztaisīt harakiri sirsniņai, kas kaut kādu iemeslu dēļ ir pārvērtusies par akmeni.
Orests Silabriedis: Īsi sakot – atnāc un satiec sevi?
Rēzija Kalniņa: Jā.
Katrs savā ielas pusē
Orests Silabriedis: Šie nav vienīgie plāni, vai ne?
Rēzija Kalniņa: Vēl mums kopā ar Danu Bjorku radās ideja – tad, kad Čehova teātrī iestudēju "Dragocennije kamuški žizņi". Biju pārsteigta. Jo es, protams, zināju savu draugu Jakovu Rafalsonu, taču
tobrīd sapratu – mēs dzīvojam tā: ir iela, un katrs no mums dzīvo savā ielas pusē. Bet sabiedrība, cilvēki ir pasakaini!
Mēs ļoti vēlējāmies integrēt abas sabiedrības, abas kultūras, un izveidojās tāds kā meeting point jeb tikšanās vieta jeb mesto vstreči. Šī vieta izveidojās šeit, un mēs ar Danu Bjorku vienojāmies – vēlamies jaukto aktieru ansambli, tāpēc meklējām iespēju, kā mēs to varam darīt. Iekšējās pirmizrādes jau notika. Horeogrāfe un režisore Inga Krasovska izveidoja izrādi ''paraDIZZY", kur spēlē Aija Andrejeva, Zane Dombrovska, Vitālijs Jakovļevs, Aleksandrs Maļikovs no Čehova teātra. Tā ir izrāde tiem, kuriem vārds nav galvenais, bet kuriem ir svarīga kompilācija, ko piedāvā Inga – kustība, skaņa, protams, arī vārds.
Inga to nosauca par paraDIZZY, es – par mācību grāmatu par to, kā Ieva ar Ādamu dzīvoja, kad viņiem vēl nebija valodas... Kā Inga pati ir teikusi, izrāde ir sievietes un vīrieša pasaules izpēte, kur kustība un skaņa ir viens vesels.
Augustā gaidām oficiālās pirmizrādes, tās kopumā būs trīs. Otra izrāde ir Ināras Sluckas režijā – Asjas Vološinas luga "Mamma" ar brīnišķīgo Jekaterinu Frolovu Olgas lomā. Tā ir monoizrāde, bet Ināra piesaistījusi vēl citus aktierus. Šeit ir par to, kādus nospiedumus mūsu dzīvē atstāj mātes un tēvi.
Tas ir stāsts par meiteni, kura svin savu 28. dzimšanas dienu. Viņas māte ir mirusi no smagas slimības, kad viņai pašai bijuši 28 gadi, bet katru gadu mamma rakstījusi vēstuli meitai uz dzimšanas dienu. Pēdējā vēstule, ko mamma uzrakstījusi, ir uz meitas 28. dzimšanas dienu.
Smeldzīgs stāsts, arī pilns ar humoru, īpaši tiem, kas ir dzīvojuši padomju laikā. Vai kuru bērnība ir bijusi padomju laikā.
Orests Silabriedis: Bet sapratīs taču arī pārējie?
Rēzija Kalniņa: Protams, arī pārējie sapratīs – tur ir gan mūsdienas, gan pagātne, līdzīgi kā "Tagad un tā".
Laba ir arī paralēlā taciņa
Orests Silabriedis: Kā jums šķiet – kā vispār cilvēku var dabūt uz teātri? Es nedomāju latviešu publiku, kas ir teātra nācēji un kas jau ir ''OratoriO'' cienītāji. Bet kā aizsniegt citvalodieti? Kā viņam pateikt, ka te būs labi?
Rēzija Kalniņa: Šajās divās izrādēs par to runāsim gan no savas puses, gan arī Čehova teātris uz to aicinās – un
tas jau arī tiešām ir tikai sākums: mācīsimies gan no kļūdām, gan veiksmēm, bet par to, kā viņu dabūt...
Ainārs Rubiķis: Manuprāt, šī publika ir daudz atvērtāka, kaut kādā veidā arī daudz vienkāršāka, vieglāk iekustināma. Pats no savas pieredzes varu teikt, ka
mums, latviešiem, ir iestaigātās taciņas, pa kurām ejam, un kādam brīdim būs jāpaiet, lai saprastu, ka arī paralēlā taciņa ir tīri laba. Varbūt pāris metru garāka. Vai īsāka. Kas attiecas uz mums blakus dzīvojošo kultūru – redzēsim, kā tas notiks.
Orests Silabriedis: Tā ir ļoti svētīga lieta, es tiešām no sirds vēlu izdošanos, jo arī man šī divkopienu situācija šķiet pretdabiska.
Ainārs Rubiķis: Jā, jo tur ir tā, kā Rēzija saka – ir divas ēkas, pa vidu iela, un tā arī nekad pa īstam [neviens] nesatiekas. Arī man nācies strādāt Krievijā, un tā ir mazliet savādāka kultūra, citādāka atvērtība – bet loģiski, ka katrai tautai, katrai nācijai tās ir pilnīgi atšķirīgas!
Rēzija Kalniņa: Mums vēl iecerēts tas pats "Brīdis pēc vakariņām", ko iesākām pagājušā gadā ar Andreju Osokinu un Daces Micānes-Zālītes dzeju. Paredzēti vairāki koncertcikli, kur satiksies brīnišķīgais Čehova teātra aktieris Anatolijs Fečins kopā ar vijolnieci Darju Smirnovu.
Ainārs Rubiķis: Šis projekts jau bija gatavs, bet pagājušā gada 9. novembrī diemžēl visu aizvēra ciet, bet viņiem, man liekas, koncerts bija paredzēts 15. novembrī...
Orests Silabriedis: Tas nozīmē, ka šīs izrādes bijušas iekonservētas? Arī "KvArTeTs" taču ir gatavs kādu laiku. Kā izrādes vispār turas šajā konservēšanas režīmā?
Ainārs Rubiķis: Gadījumā ar Anatoliju un Darju – skaidrs, ka viņiem būs jāsanāk kopā, jo katrs par sevi viņi savu mājasdarbu ir izdarījuši – viss tikai jāsaliek kopā. Tāpat "Tagad un tad" arī ir iekonservēts. Nospēlējām tikai divas izrādes. Tāpat ir ar "KvArTeTu", kas bija gatavs jau aprīlī. Šobrīd notiek "atmēģināšanas" process. Bet tā šobrīd notiek jebkurā pasaules teātrī!
Himna papam
Orests Silabriedis: Pavisam īsi – kas notiks ar Imanta Kalniņa operu "Matīss – kausu bajārs"?
Ainārs Rubiķis: Jā, šis fakts jau oficiāli izskanējis Kristīnes Komarovskas podkāstā ar Rēziju. Viss notiks! Paldies kultūrkapitāla fonda "KultūrElpas" projektam, kas mums piešķīra lielāko daļu finansējuma, tāpat sagatavošanas procesā Liepājas pilsēta gatava mūs atbalstīt.
Pasaules pirmatskaņojums būs Rēzijas papa pilsētā – vēju pilsētā Liepājā, "Lielajā dzintarā".
Pasākums tiks arī digitalizēts, jo tas ir "KultūrElpas" nosacījums. Būs arī viena izrāde Rīgā, tepat kaimiņos Sporta ielā 2, Lielajā zālē, un Rēzeknes "Gorā".
Orests Silabriedis: Rēzij, kā tu teiktu – kāda ir šī opera?
Rēzija Kalniņa: Varētu to nosaukt vienā vārdā – himna. Himna cilvēkam. Himna latvietim. Protams, arī himna Čakam. Un arī papam.
