Īstā Krievija no skatuves: Dana Bjorka par Čehova Rīgas Krievu teātra viesizrādēm Krievijā

Maija pēdējās nedēļas sākumā Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātris atgriezās no brauciena pa Krievijas pilsētām. Kā stāsta viesizrāžu dalībnieki, zāles bijušas pārpildītas un rīdzinieki uzņemti ar lielu sajūsmu.

Vispirms 17.maijā trupa parādīja Aleksandra Ostrovska “Ne vienmēr runcim krējuma pods” uz Maskavas Mazā teātra skatuves. Pēc tam, 20. un 21.maijā, drāmu “Granātu aproce” pēc Aleksandra Kuprina stāsta un Raimonda Paula un Alekseja Ščerbaka muzikālo fantāziju par Oskara Vailda tēmām “Spoks no Kentervilas” uzņēma Smoļenskas Aleksandra Gribojedova Valsts drāmas teātris. No 23. līdz 27.maijam Veļikije Luku Drāmas teātra un Pleskavas Aleksandra Puškina Akadēmiskā drāmas teātra publika redzēja izrādi “Albums” pēc Arkādija Averčenko stāstu motīviem un izrādi “Grenholma metode” pēc populārā katalāņu dramaturga Žordi Galserāna lugas.

Turneja bija iespējama, pateicoties projektam “Lielās viesizrādes. Ārzemju programma”. Tā Krievijas Federālajā viesizrāžu atbalsta centrā parādījās pirms trim gadiem, un tajā piedalās krievu teātri, kas strādā ārpus Krievijas robežām.

Nākamajā dienā pēc rīdzinieku atgriešanās mājās “Rus.lsm.lv” sarunājās ar iedvesmotajiem aktieriem un Rīgas Krievu teātra jauno direktori Danu Bjorku (Čerņecovu).

Jeļena Sigova, aktrise

Maskavā bija brīnišķīgi. Pirmkārt, tā mainās uz labo pusi. Uzplaukst, kļūst laipnāka, plašāka, smaidošāka. Kad es to ieraudzīju 2000.gadā, tur bija daudz tādu, kuri nesaprata neko citu, izņemot rupjību…  Tagad es satiku milzīgi daudz cilvēku, kas ir gatavi ikvienu pavadīt, katram gan parādīt, gan paskaidrot, kas, kur un kā. Ļoti labi, ļoti spilgti, gaiši. Naktī es staigāju pa Aleksandra dārzu – tur lakstīgalas dzied aizgūdamās, tagad man ir pilns feisbuks ar šiem video. Pilsētas centrā darbojas bezvadu internets, un var vienkārši tāpat parunāt ar mammu, kas atrodas Rīgā, skaipā tieši no Sarkanā laukuma…

Un, protams, tas, ka skatītāji mūs uzņēma brīnišķīgi. Mūsu publika ir atturīgāka, bet Maskavā brīžos, kad pie mums smaida, pie viņiem jau smejas, kad pie mums nopūšas, pie viņiem jau raud. Tur reakcija ir plašāka, spēcīgāka, tiešāka.   Un, ja ar mūsu vietējo skatītāju ir labi pārbaudīt izrādi, kurai tur ir panākumi, tad ar Maskavas publiku var vienkārši saņemt no skatītāja šo konfekti par savu darbu un saprast: “Ak, Dievs, cik es esmu foršs!”

Un paklanoties bija dīvaina izjūta. Sākumā mums aplaudēja kā aktieriem. Bet pēc tam, kad bija uzstājušies dažādi cilvēki, parunājuši, pasnieguši mums statueti – [rakstnieka Aleksandra] Ostrovska pieminekļa kopiju, mums no jauna aplaudēja, taču jau kā krievu teātrim, kas strādā ārpus Krievijas. Kā krievu cilvēki krievu cilvēkiem. Tā teikt, paldies, ka jūs esat. Tāds atbalsts! 

Un visi slavē mūsu lielisko krievu valodu. Jā, mums ir pati tīrākā krievu valoda – tajā nav nevienas izloksnes piejaukuma. Un uzņēma mūs visur brīnišķīgi.

Godīgi sakot, no šī brauciena ir… mīļas izjūtas. Pastaigājot pa Krieviju, es sapratu latviešus, kuri nevēlas lasīt uzrakstus svešā valodā. Tiesa, to šeit tagad daudz arī angliski parādījies… Taču, kad Krievijā katrā veikalā ar mani runā krieviski, man ir patīkami, tā ir taisnība. Tāpēc angļu valodas kundzību uz mūsu Latvijas zemes es arī apstrīdētu.

Starp citu, par Eiropas civilizāciju. Smoļenskā, caur kuru visi uzbruka Krievijai, mēs redzējām pārsteidzoši skaistu dievnamu – Smoļenskas katedrāli. Tur ir apzeltīti stabi ar kokgriezumiem no veseliem liepu stumbriem, pilnīgi unikāls altāris, brīnišķīgas grīdas, šķiet, no čuguna. Bet civilizētie eiropieši, franči, uzbrūkot Krievijai caur Smoļensku, ierīkoja šajā dievnamā zirgu stalli un suņu kūti… 

Man šķiet, ka mazliet jāzina citam cita vēsturi. Un, pat ja katrs vienkārši zinās tā cilvēka vēsturi, ar kuru nav vienisprātis, saprašanās būs vairāk.

Kāpēc krievi dažkārt ar nicinājumu skatās uz Eiropas civilizāciju? Taču jau tāpēc, ka bija šis zirgu stallis un suņu kūts satriecoši skaistajā katedrālē (es tajā iegāju, un man bija tāda izjūta, ka esmu ieraudzījusi Dievu). Droši vien, to būtu vērts kādam sadzirdēt un saprast.

Un vēl par vēsturi. Komunistisko ielu Smoļenskā nepārdēvē – nosaukums ir palicis. Bet zem tā – skaista plāksnīte, uz kuras rakstīts: līdz XVI gadsimtam – Godunova, līdz XVII gadsimtam – Pētera… Un tā tālāk, pa gadiem. Pārsteidzošs risinājums!

Anatolijs Fečins, aktieris

— Es spēlēju izrādēs “Albums” un “Grenholma metode”. Uzņēma mūs lieliski. Veļikije Lukos vispār bija furors. Pleskavā skatītāji ir mierīgāki, tomēr tāpat ļoti atsaucīgi – gan reaģēja, gan pateicās. Mums ir tikai pozitīvas emocijas. Mēs esam krievu aktieri, un tas vien, ka tu atbrauc uz zemi, kur skan daudzveidīga, bagāta krievu valoda, vienmēr spēcina.

Tagad viņi mūs ar atplestām rokām gaida atkal, bet mēs savukārt gaidām ciemos viņus. Un man gribētos tādu sadarbību. Visādā ziņā, ceļš līdz Pleskavai nemaz nav ilgs. Laiku pa laikam turp aizbraukt uz divām trim dienām, parādīt savas izrādes, sasmelties iespaidus, parunāties būtu brīnišķīgi.

Jekaterina Frolova, aktrise

— Man paveicās nobraukt no Maskavas līdz pat Pleskavai. Man ļoti patīk viesizrādes, jo nonāc kaut kādā pilnīgi citā pasaulē. Tu gan strādā, gan vienlaikus arī atpūties, ceļo, iepazīsti pilsētas. Mēs kārtīgi izstaigājāmies un saelpojāmies gaisu, jo bija silts, saulains laiks, izņemot pāris dienas Smoļenskā. Veļikije Lukos mēs pat pavizinājāmies ar katamarānu. Un šķiet, ka tik daudz nostaigājusi kājām kā šajās divās nedēļās, nebiju jau sen.

Mēs esam ļoti pateicīgi viesizrāžu organizētājiem, mums tā bija tāda brīnišķīga maza dzīve. Un vajadzēja pāris dienas, lai saprastu, ka tu jau esi mājās, šeit ir savas lietas un rūpes. Pat nelielās pilsētās teātri ir ļoti skaisti, restaurēti, sakopti. Visi ir ļoti atsaucīgi un viesmīlīgi. Un Maskava uz mani šoreiz atstāja ļoti spēcīgu iespaidu. Biju tur pirms desmit gadiem, bet tagad tā ir tik ļoti skaista, īpaši vakarā. Ej – un visi šie plašumi, mērogi, lielas pilsētas spēcīgā enerģētika…

Mēs jutām lielu atbildību, kad Maskavā spēlējām Ostrovska “Ne vienmēr runcim krējuma pods”. Jo gan festivāls ir ļoti slavens, gan zālē bija daudz kritiķu. Pati Mazā teātra leģendārā skatuve jau liek satraukties. Taču apspriešanā kritiķi vienā balsī slavēja mūsu izrādi. Slavēja mūsu tīro krievu valodu, un tas arī ir ļoti patīkami.

Smoļenskā mūsu “Spoks no Kentervilas” tika uzņemts ar lielu sajūsmu. Izrādes gaitā zālē bija tik dzīva reakcija, pēc tam – tādas ovācijas. Paldies visiem mūsu tehniskajiem dienestiem, kas nodrošināja lielisku skaņu, - izrāde skanēja satriecoši, vietējie mākslinieki un skatītāji pat apgalvoja, ka tādu skaņu viņi šajā teātrī nekad neesot dzirdējuši. Bija arī daudz komplimentu teātrim, aktieriem. Tas viss iedvesmo, parādījušies jauni spēki, lai radītu kaut ko jaunu.

Dana Bjorka: Maijs mums bija piesātināts ar veiksmīgām viesizrādēm. Es pati spēlēju tikai Veļikije Lukos un Pleskavā, taču trupa parādīja piecas izrādes četrās Krievijas pilsētās. Turklāt Toruņa Polijā (tur notiek festivāls “Kontakts”, viens no interesantākajiem Centrālajā un Austrumeiropā) un Erevāna, Armēnijas galvaspilsēta, uzņēma mūsu “Mēdeju”. Un viss notika vienkārši lieliski.

Mums tādiem ceļojumiem ir milzīga nozīme. Kaut vai tāpēc, ka, izbraucot ārpus Latvijas robežām, mēs vēl labāk izjūtam sevi kā kolektīvu, jo nešķiramies burtiski diennaktīm. Tā ir lieliska iespēja apzināties, cik mēs esam spēcīgi, talantīgi, labi, ka mūs mīl ne tikai mājās, bet arī ārzemēs. Pēc izrādēm skatītāji zālēs ceļas kājās, nelaiž mūs prom, mums saka komplimentus. Un ziniet, kurš no tiem mums ir viens no galvenajiem?

Gan visi mūs uzņēmušie Krievijas teātri, gan kritiķi uzsvēra vienu ļoti svarīgu lietu: “Jums ir tik tīra krievu valoda!” Pat nedaudz brīnoties, cik pareizu krievu valodu saglabā teātris, kas strādā Rīgā.

Skatītāji arī palika ļoti apmierināti, visi teātri aicina mūs braukt vēl, un mēs sadraudzējāmies ar tiem, ar kuriem vēl nebijām pazīstami. Veļikije Lukos mūs vispār pavadīja ar asarām acīs. Tas bija provinces teātris, viesizrādes tur notiek diezgan reti. Bet ēka ir liela un ļoti skaista, nesen restaurēta par godu šī teātra 100.jubilejai, kas tiks atzīmēta nākamgad. Tur ir lieliska direktore – Krievijas Federācijas nopelniem bagātā kultūras darbiniece Valentīna Zandere. Un viss ir tik silti un labi, ka gribas atgriezties vēl un vēl.

Vai ir jaunu viesizrāžu plāni?

Dana Bjorka: Ar Pleskavas teātri mēs sākām risināt sarunas par mūsu dalību viņu bērnu izrāžu festivālā, jo viņi ieinteresējās par mūsu bērnu izrādēm. Veļikije Lukos mūs grib redzēt teātra jubilejā, un mēs noteikti ziemā uz turieni aizbrauksim.

Kāpēc jūs, Rīgas Krievu teātra direktore, nebijāt kopā ar savu teātri Maskavā un Smoļenskā?

Dana Bjorka: Tieši tajā laikā biju Berlīnē. Tikos ar 18 pasaules valstu teātru pārstāvjiem Vācijā lielajā teātru festivālā “Berliner Theatertreffen-55”. Tas pulcē teātra speciālistus, žurnālistus un viesus no visas pasaules. To organizē Gētes institūts, iesniedzu dalības pieteikumu un uzvarēju konkursā. Bija ļoti intensīva iepazīšanās ar vācu kultūras programmu, kā arī sarunas ar kolēģiem, kontaktu veidošana starp teātriem. Iepazināmies, piemēram, ar Madrides “Teatro de la Abadia”, un izrādījās, ka

Spānijā ir drāmas kolektīvs, kas strādā tikai pēc Mihaila Čehova sistēmas! Tā mēs atradām savu “brāli” un sabiedroto.

“Teatro de la Abadia mākslinieciskais vadītājs, pazīstamais aktieris un režisors Hosē Luiss Gomess ir apmēram 80 gadus vecs, taču viņš ir ļoti aktīvs. Savulaik viņš apbraukājis visu pasauli, meklējot sakarības ar Mihailu Čehovu, un, kad izdzirdēja, no kurienes esmu, bija ļoti pārsteigts un priecīgs. Mēs jau esam saņēmuši no viņa kā dāvanu deviņas audiokasetes ar Mihaila Čehova lekciju ierakstiem. Viņi grib ar mums sadarboties, braukt pie mums un uzņemt mūs, un

2.jūnijā es izlidoju pie viņiem uz Madridi, bet jau 9.jūnijā pats Gomess ieradīsies Rīgā, lai noskatītos mūsu izrādi par Mihailu Čehovu “Maģijas atslēgas”, kas viņu ļoti ieinteresējusi.

Ir provizoriskas vienošanās ar citiem teātriem.

Kas attiecas uz Krieviju – piedalīties “Lielajās viesizrādēs” mums vajag noteikti. Projektu finansē Krievijas Kultūras ministrija, un mums ir lieliska iespēja apbraukāt ļoti daudz Krievijas pilsētu. Parādīt sevi, paskatīties uz citiem, būt iekšā savā dzimtajā kultūrā. Vienkārši ģeniāls projekts!

Bet Maskavā Rīgas Krievu teātrim iznāca pat projekts projektā, jo tas spēlēja Mazajā teātrī festivālā “Ostrovskis Ostrovska mājā” (“Островский в доме Островского”), kas šogad ieguva starptautiska festivāla statusu.

Dana Bjorka: Jā, un mums pasniedza dalībnieka diplomu, internetā var atrast atsauksmes un recenzijas par mūsu izrādi “Ne vienmēr runcim krējuma pods”, kuras režisors ir Igors Koņajevs, tās visas ir slavinošas. Man atsūtīja audioierakstu ar divu stundu ilgu apspriešanu, kas notika pēc izrādes. Visi kritiķi bija sajūsmā par izrādi, par aktieriem, par mūsu krievu valodu. Kad kāds no mūsējiem pa jokam pajautāja – sak, vai jūs kādu vispār kritizējat? (jo tik daudz komplimentu mēs nekad dzīvē nebijām dzirdējuši!),

kritiķi atbildēja, ka mēs esam pirmie no viņu apspriestajiem festivāla dalībniekiem, kurus viņi tā slavē.

Biļetes bija izpārdotas. Un visur pēc mūsu izrādēm publika cēlās kājās, sarīkoja ovācijas. Kolēģi stāsta, ka Smoļenskā pēc muzikālās izrādes “Spoks no Kentervilas” zāle vienkārši kliedza aiz sajūsmas un nelaida aktierus projām minūtes piecpadsmit. Bet izrādes pirmās minūtes skatītāji sēdēja burtiski atplestām mutēm, neticot, ka tādas balsis var būt drāmas teātrī.

Tas viss liecina par to, ka mūs mīl, mūs gaida, mūs pazīst. Un ir abpusēja vēlēšanās, lai mēs piedalītos “Lielo viesizrāžu” projektā nākamgad un pēc tam. Lūk – aizbraucām un sapratām, cik mēs esam meistarīgs teātris.

Cik mums ir bagāts un dažāds repertuārs – gan krievu klasiskās izrādes, gan mūsdienu, gan muzikālās un pat kustību izrādes, un bērnu!... Jebkurai gaumei. Tā kā atgriezāmies ar paaugstinātu (pozitīvā nozīmē) pašvērtējumu.

Dana, vai agrāk daudz esat bijusi Krievijā?

Dana Bjorka: Nē – tikai Maskavā, Pēterburgā, Samarā un Novosibirskā. Tad nu sāku to iepazīt.

Mani pārsteidza Veļikije Luki, tur es it kā atgriezos savā bērnībā. Pilsētiņa neliela, nedaudz vairāk par 90 tūkstošiem iedzīvotāju, vienkārša, neizceļas ar apbrīnojamu arhitektūru. Taču pilsēta ir tik dzīva, pilna cilvēku. Un cilvēki ir tik laipni, tik atsaucīgi. Labsirdīgi! Mēs tur nokļuvām izlaidumu laikā, un bija patīkami vērot skolnieces ar baltām lentēm, pusgarajās zeķēs, sandalītēs… It kā laiks būtu nedaudz apstājies. Pat priekšautiņi bija! Dažām sešpadsmitgadīgām skolu beidzējām tas, protams, izskatījās nedaudz dīvaini, bet…  Tāda naiva vienkāršība sildīja dvēseli.

Un pats teātris. Direktore, aktieri, tehniskais personāls ir ļoti atsaucīgi cilvēki. Kad mūsu tehniskā ceha darbinieki uzstādīja dekorācijas, tad bija patīkami pārsteigti, ka visi skrien klāt un viņiem palīdz. Daudzos teātros ir jālūdzas, bet ne tur. Tas ir brīnišķīgi.

Pleskava, protams, ir liela pilsēta, rajona un apgabala centrs, cilvēki tur vairs nav tik vienkārši, pēc sarunāšanās stila, pēc mentalitātes tuvāki galvaspilsētas iedzīvotājiem.  Teātris arī ir restaurēts, ļoti skaists, viss ir svaigs.

Jā, mēs nokļuvām arī Puškina kalnos. Tur es biju pirmoreiz. Kad pārbāzējāmies uz Pleskavu, īpaši iebraucām Puškina kalnos, bijām pie Puškina kapa, mājā, kur viņš dzīvoja, nogājām vairākus kilometrus pa mežiem, laukiem, ceļiem, mums bija ekskursija, kuru vadīja mūsu aktieris Aleksandrs Poļiščuks (viņam tajā apkārtnē ir mājiņa, kur viņš vasarās dzīvo). Puiši izpeldējās Sorotas upē…

Un tomēr varu teikt vienu – lai kur mēs nokļūtu, man ir izjūta, ka mūsu teātris ir labākais pasaulē. Gan ēka, gan kolektīvs, gan repertuārs, gan atmosfēra, gan uzticības pilnas radošās attiecības. Atgriezies mājās un jūti, ka labāk kā šeit nevar būt.

Kam tad jūs iedvesmoja šīs “Lielās viesizrādes”?

Dana Bjorka: Pirmām kārtām, tās apliecināja, ka mums ir jādodas viesizrādēs. Lai arī Rīgas Krievu teātris jau pašlaik no visiem Latvijas teātriem viesizrādēs dodas visvairāk – mēs esam ārzemēs līdz 15 reizēm gadā.

Taisnības labad piebildīsim, ka, piemēram, arī Jaunais Rīgas teātris daudz dodas viesizrādēs.

Dana Bjorka: Protams, bet mēs to darām trīsreiz vairāk. Bet lielākā daļa teātru – varbūt reizi vai divas gadā, ja vispār dodas viesizrādēs. Principā

mēs esam tas teātris, kas reprezentē mūsu valsti. Mēs esam mūsu valsts seja.

Mūs pazīst. Šī līnija ir jāturpina un jāattīsta. Draudzēties ar Krievijas teātriem mums, protams, vienkārši ir pienākums. Tomēr jāaptver arī Eiropas valstis. 

Un plāni šajā ziņā mums ir diezgan ambiciozi un lieli, taču baidos par tiem runāt iepriekš, jo, ja tie neīstenosies, iznāks nesmuki. Bet par vienošanos ar Madrides teātri jūs jau zināt.

Bet kas tie par Maskavas Borisa Ščukina Teātra institūta 18 beidzējiem, kas alkst kļūt par Rīgas Krievu teātra aktieriem, par kuriem jūs pavēstījāt vienā no preses konferencēm Krievijā?

Dana Bjorka: Viņi ne tikai alkst – mēs jau viņus esam redzējuši. Viņi uzstājās Rīgā studentu izrāžu festivālā “Stanislavsky.lv”, kuru Natālija Zaharjata rīko Maskavas namā. Atnāca pie mums ekskursijā un tā iemīlējās mūsu teātrī, ka visi jautāja: “Kā pie jums var spēlēt?!” Es saku – parādiet sevi. Mēs viņus paskatījāmies, un izrādījās, ka jaunieši ir lieliski, un es vienu otru jau esmu piefiksējusi. Tomēr,

sākot no jaunās sezonas, mums būs mākslinieciskais vadītājs. Un man būtu mierīgāk, ja sākumā viņam parādītu tos, kuri man iepatikušies,

(bet viņš arī atnāks ar vairākiem saviem audzēkņiem). Taču viņa vārdu pagaidām nenosaukšu, pagaidīšu, kamēr parakstīs visus papīrus. Visam jābūt atrisinātam līdz augusta sākumam.

Taču jūs arī nolēmāt atvērt savu teātra studiju ar drosmīgu nosaukumu “Izaicinājums”. Kāpēc?

Dana Bjorka: Jo pieprasījums bija ļoti liels. Pie mums bieži vēršas ar jautājumiem – kur var to iemācīties, kur sūtīt bērnu apgūt teātra mākslu, kā lai to izdara? Bet,

ja ir pieprasījums un mums ir cilvēki, kas var mācīt, atvērt studiju bija pilnīgi loģiski.

Plānojam uzņemt skolēnus vecumā no astoņiem līdz 17 gadiem, bet tā ir mūsu nākotnes paaudze. Mums ir jādomā par teātri, un, ja teātris grib dzīvot, attīstīties, būt mūsdienīgs un vajadzīgs, tad kas gan cits, ja ne jaunatne, kļūs par to balstu, kas ar mums būs vienmēr. Studija – tā ir lieliska iespēja attīstīties kopā ar jaunatni. Lai mūsu teātris būtu nevis vienkārši ēka, bet ļoti spēcīga emocionālā saite. Pie mums mācīsies četrdesmit cilvēki, šiem četrdesmit ir tēvi un mātes, brāļi un māsas, klasesbiedri un draugi, kuri arī par to visu interesēsies, un līdz ar to mēs iegūstam ļoti daudz.

Teātrim 2.oktobrī ir “mazā” jubileja, tam apritēs 135. Jau ir konkrēti plāni jaunajai sezonai, vai ne?

 Dana Bjorka: Varu precīzi pateikt, ka tā sāksies 2.oktobrī ar lielu pirmizrādi “Mana skaistā lēdija”, kuras režisore ir Alla Sigalova – šī izrāde būs ļoti spēcīga, spilgta, ar brīnišķīgi skaistu mūziku un balsīm.

Jā, un pirmajā stāvā darbosies labdarības veikaliņš. Aktieri un citi teātra darbinieki tam gatavojas ne vienu vien mēnesi, savām rokām darina dažādas lietas. Adījumus un vēdekļus… Tatjana Lukašenkova labi zīmē, būs kartītes ar viņas darbu fotogrāfijām. Skatītāji varēs nopirkt visus šos suvenīrus jubilejas sezonas atklāšanā, ieņēmumus mēs ziedosim labdarībai. Un tādu mazu projektu būs diezgan daudz, tāpēc atzīmēt 135.jubileju gatavojamies visu sezonu.

Bet pirmizrāžu ir paredzēts daudz. Ja agrāk mums to bija līdz septiņām gadā, tagad plānojam 14.

Kā to varēs nodrošināt?

Dana Bjorka: Darbosies Lielā, Mazā, Eksperimentālā skatuve un vēl jauna, skaista uzstāšanās vieta dzīvokļa stilā, kuras nosaukums būs “Квартирник”.

Tā būs pirmajā stāvā, pie vecās ieejas teātrī, kur agrāk bija kase. Tur notiks lugu lasījumi, mūsu aktieru uzstāšanās ģitāras pavadījumā, viņu sacerēto dzejoļu lasījumi… Tas ir formāts mazai auditorijai, līdz 30 cilvēkiem. Ja mēs izmantosim visas šīs četras uzstāšanās vietas, automātiski pieaugs arī pirmizrāžu skaits.

Vai kaut kā mainīsies repertuāra politika, krievu, latviešu un pasaules klasikas, mūsdienu dramaturģijas, izklaides un “nopietnā” materiāla attiecības?

Dana Bjorka: Tam ir jāseko, protams. Arī šogad mums no krievu klasikas būs, piemēram, Turgeņevs. Vairāk pastāstīt tagad nevaru, jo pat kolektīvs to vēl nezina. Taču grafiki jau ir. Būs muzikālā izrāde un sezonas beigās – kaut kas no klasikas. Izrādei no latviešu dramaturģijas režisore būs Māra Ķimele (mums tāda izrāde ir jāiestudē reizi gadā). Iznāk dažāds repertuārs, kas ir līdzsvarots gan pēc “ģeogrāfijas”, gan pēc klasikas un mūsdienu darbu attiecības.

Jūs jau pusi sezonas esat jaunajā amatā – kopš janvāra. Kādas ir izjūtas?

Dana Bjorka: Es sevi gatavoju uz kaut ko ļoti briesmīgu un smagu. Tieši tas man droši vien arī palīdzēja. Tāpēc ka viss izrādījās nepavisam ne tik smagi, kā šķita. Pamazītēm daudzmaz esmu iejutusies un jau apmēram saprotu, kas un kā notiek, process sāk ieiet stabilā gultnē. Mani ļoti satrauc “mašinērija”. Gribas, lai teātris varētu izveidot visu tik skaidri un saprotami, ka “mašīna” strādās pati par sevi. Darba un ideju ir daudz, man viss ir interesanti, kolektīvs atbalsta, un tas ļoti palīdz. Viss ir lieliski.

Teātris un deja
Kultūra
Jaunākie
Interesanti