Uzzinot, ka cikla “Kāpēc es naktīs neguļu” noslēdzošās trīs izrādes ir piedzīvojamas Pārdaugavas ielās “Dirty Deal Teatro” un Talsu ielas tuvumā, pārņem divējādas pārdomas. Pirmkārt, neviltots prieks, ka beidzot var doties uz teātri, nevis iegrimt krēslā pie datora vientuļās acs. (Nekas, ka bez aktieriem un bez skatītājiem.) Otrkārt, šaubas par aukstumizturību, vai mobilais tālrunis, kuram jākalpo par stāstnieku izrādēm, neizlaidīs garu teju mīnus divdesmit grādu āra “scenogrāfijā”, pirms pagūšu uzzināt, par ko domā šie trīs jaunie režisori naktīs, kad neguļ.
Skaties, līdz ieraugi
Pirmais savā ierastajā maršrutā aicina Henrijs Arājs izrādē “3,3”, kas iesākas sabiedriskā transporta pieturā iepretim Āgenskalna tirgum un turpinās “Dirty Deal Teatro” virzienā. “Es” personiskā forma, kādā režisors emocionāli un dokumentāli ir veidojis šo audioizrādi, skatītājam rada sajūtu, ka pats Henrijs divdesmit minūšu garumā iet tepat līdzās. Laiku pa laikam raksturo uz ielas redzamo, pievērš uzmanību noteiktiem objektiem, precīzi definējot, kurp vēršams skatiens, visā pastaigas laikā mijiedarbojas ar vidi.
Viss ir kārtībā līdz brīdim, kad nesaproti, vai solis ir bijis par strauju, meklējot to, kura tad ir tā baltā māja ar kameras aci un kur tad ir paslēpies vīrietis no reklāmas vēstījuma (ko vēlāk izdodas atpazīt jau Ilzes Blokas filmētajos kadros un secināt, ka reklāmas stabs ir jau mainījis savu “ietērpu” un vīrietis plakātā tai vietā vairs nav atrodams). Apjukums. Steidzīgi soļi uz priekšu un atpakaļ, līdz saproti, ka jāpastāv līdz mirklim, kad atkal atpazīsi kādu no pieminētajiem pilsētvides objektiem stāstā. Vienubrīd it kā pašsaprotami šķiet, ka jābūt iespējai piezvanīt režisoram un pavaicāt šo navigācijas padomu tālākam ceļam.
Doma, kas riņķo prātā pēc šīs audiopastaigas, ir režisora mudinājums skatīties vienā punktā ilgāk.
Jo ilgāk lūkojamies, jo vairāk ieraugām iepriekš nesaredzēto (to labi zina arī pilsētskicētāji un mākslinieki). Iespējams, šī ir režisora atbilde pandēmijas laikam.
Šī izrāde no trim piedāvātajām visciešāk mijiedarbojas ar vidi. Vienlaikus tā dažbrīd zaudē saturisko līniju, aizstājot to ar fragmentārām pārdomām, tādējādi ilustrējot domu daudzveidību, kas izskrien cauri prātam, sestdienas rītā lēni soļojot pa pilsētas ielām. Tas tā, starp citu. Un paldies par pastaigu, kas rada ekskluzīvo sajūtu, ka svešatnīgajā, pandēmijas savažotajā pilsētā ir iets kopā pa ielu kopā ar vēl kādu. Pat ja šis kāds ir bijis klāt tikai domās un ja savai omītei piezvanīt, kā to dara pats režisors, var arī vairs tikai domās.
Tālsaruna par stūrmani
Izrāde “Kas ir stūrmanis?”, kuras nosaukumā jau ir ietverts jautājums, ir režisora Mārtiņa Zvirbuļa saruna ar izrādes (līdz)dalībnieku. Kā tu jūties? Kā tu guli? Kam tu tici? Kam tu pakļaujies? Daudz jautājumu, kurus papildina režisora paša refleksijas par tēmām, izrādei līdzinoties tālsarunai, ko dzirdam pašu mobilajā tālrunī, ejot gar Āgenskalna tirgu.
Šai izrādē vide paliek fonā. Tā nav aktīvi integrēta izrādes saturā, neveicinot saķeri ar garām slīdošo ainavu, bet koncentrējoties uz deviņu minūšu pārgājiena galapunktu – Āgenskalna televīzijas torni. Ģeogrāfiskās norādes kā mazas reklāmas pauzes, lai saprastu, vai klausītājs dodas pareizā virzienā. Kā autobraucēja navigācijas sistēmas norādes. (Tehniskās skaņas atšķirības, to ierakstu kvalitāte, manāmi traucē uztvert stāstījumu un rada saraustītu efektu.) Ārpus tām ir refleksija par informācijas gūzmu pasaulē, kas ievelk katru no mums dziļāk, kā režisors saka, truša alā. Tādējādi režisors vairāk vērš uzmanību uz to, par ko viņš domā naktīs. Skatītājam austiņās viņš jautā, kam pakļaujamies? Maska virsū, maska nost. Mīl, nemīl, mīl. Jautā, bet vienlaikus, par formātu izvēloties vides izrādi pilsētvidē, mērķtiecīgi ved tās dalībnieku vien sev vēlamā virzienā. Liek tam sekot gan fiziski, gan mentāli, izrādes dalībniekam pašgribēti topot par lelli aukliņās režisora rokās.
Nonākot galapunktā, pēc pārgājiena no Talsu ielas līdz Āgenskalna televīzijas tornim fonā sāk skanēt kosmiska mūzika, aicinājums pakavēties pagalmā, kurā citkārt diez vai nejauši izrādes dalībnieks iemaldītos un kurš ir viena no režisora mīļākajām vietām Āgenskalnā, un beigās mudinājums, ko uz atvadām saka režisors:
“Neuzticies visam, ko tu redzi un dzirdi.”
Izkāpt no ikdienības
Režisore Ilze Bloka ved izrādes līdzveidotāju – skatītāju nepilnu piecpadsmit minūšu audiovizuālā pastaigā “Kāpēc es naktīs neguļu”, mudinot ar mobilo tālruni sekot videokameras kustībām, saplūstot ar apkaimi un iekāpjot šādā paplašinātajā realitātē, piedomājot urbānajai ainavai to, kā tur nav. Vārdu ir maz (un pati režisore noslēguma diskusijā norāda uz to pārvērtētību teātrī un nepieciešamību vairāk strādāt ar citiem izteiksmes līdzekļiem), ir daži ievadvārdi par cilvēku vieninieciskumu, bet tālāk runā pilsēta, aktieri un par nejaušiem otrā plāna aktieriem kļuvuši pilsētas iedzīvotāji, kā arī klavieru taustiņu atbalsis, padarot izrādi par iekāpšanu 360 grādu pilsētas ainās.
Blokas prasme ir šķietamā ikdienībā ieaust absurditāti. (Starp citu, Ilzes Blokas Ežēna Jonesko farsa iestudējums “Krēsli” 2018. gadā ieguva 9. Latvijas Kultūras akadēmijas skatuves mākslas festivāla “Patriarha rudens” balvu absurda izrāžu skatē kā labākais darbs.) Režisore ļauj normalitātei izlauzties no ikdienas stīvuma, piedomājot klāt savā audiovizuālajā fiksējumā elementus, kas paplašina skatītāja emocionālo pieredzi, vienlaikus rūdot asredzību. Tiesa, pilsētnieki, ieraugot basām kājām brienošu sievieti līdz ceļiem sniegā, ir iemācījušies vienkārši paiet garām, atstājot šo sirreāli reālo ainu tikai šīs sievietes ziņā.
Atsevišķos mirkļos, izrādes vidusdaļā un beigu daļā, kadri top kinematogrāfiski, pašpietiekami bez teksta, tuvojoties verbāli mēmām īsfilmām, bet ar aktieru līdzdalību, piemēram, ainā ar graciozi dejojošo “dzērvi” sniegā autobusa pieturā un vienaldzīgo autobusa vadītāju vai ar sniegā iebuksējušo auto un tā braucēju attiecībām, kur pazib arī humora dzirksts. Iespējams nolasīt dramaturģiski stāsta aizmetņus.
Režisores pieteikto tēmu vēl vairāk izceļ dokumentētie nejaušie garāmgājēji ar sejas maskām, uzsverot laikmeta vienatnības slogu vizuālā kodā.
Tas, kur izrādei spēks izpaliek, ir tās skatītāja/dalībnieka virzīšana kustībā. Apzinoties, ka visi skatupunkti ir vērojami praktiski no divu soliņu atrašanās vietas, skatītājam ātri vien var rasties vēlme arī palikt turpat uz soliņa arī tad, kad uz blakus esošā soliņa sēdošais puisis ar cigareti un Talsu piena pudeli dodas tālāk. Izrādes izskaņā režisore Pārdaugavas ainavā kā divdesmit piekto kadru ielīmē citus kadrus, tostarp lielpilsētas satiksmi, ūdenskritumu čalošanu, atkritumu kalnus, rokās sadevušos cilvēkus un citus. Maģiski kļūst tie mirkļi, kad režisores fiksētajos cilvēkos kadrā izdodas ieraudzīt tajā pašā vietā kādu citu, stāvam, ejam, sēžam, veidojot neparastu saspēli ar telefona ekrānā tai brīdī redzamo. Taču tādu ir maz, līdz ar to izrādei pietrūkst tiešas mijiedarbības ar vidi, ļaujot tai palikt par konkrētā skatupunkta dokumentāli režisētu fiksējumu, kurā izrādes dalībnieks var iekāpt caur sava mobilā tālruņa ekrānu, un ne obligāti doties uz šo pašu vietu fiziski.
Scenogrāfs – pilsēta
No apkaimes iepazīšanas viedokļa tālāk par vienu un to pašu ielu īsti izrāžu dalībnieks netiek, jo visas trīs izrādes par savu darbības vietu vairāk vai mazāk izvēlējušās to pašu ielu. Izvēloties iet vides izrāžu ceļu, to veidotāji lielā mērā atļauj scenogrāfijai būt neparedzamai, padarot katra skatītāja pieredzi par vēl vienu teātra “lielumu” individuālākai.
Jāatzīst, dodoties ar austiņām ausīs Āgenskalna tirgus apkaimes krustojumos, tā ir diezgan pārdroša rīcība, ņemot vērā satiksmes intensitāti, sniegoti slideno putru zem kājām un cilvēkus, kuri dodas savās gaitās nereti steidzīgākā solī par ritmu, ko skatītājam ausīs diktē režisori. Vēl vairāk to pastiprina dažādu dienestu sirēnu gaudošanas kokteilis, brīžiem liedzot saprast, vai tas notiek ielās vai tikai ausīs pēc režisora ieceres. Skaņas ir grūti nošķiramas un nodalāmas. Izvēlētā nedēļas diena, diennakts stunda, laikapstākļi, nejaušie garāmgājēji, skaņu eklektika – tas viss padara katru izrādes piedzīvošanu atšķirīgu.
Tematiskais negulētāju cikls noslēdzās ar režisora Elmāra Seņkova virsvadītu diskusiju tiešsaistē, piedaloties visiem jaunajiem režisoriem.
Atziņa, kurā liela daļa no šiem jauniešiem dalījās, bija tā, ka teātrī vajag vairāk viegluma un humora.
Domājams, ka tā ir tikai Covid-19 blakne, šais tumšajos laikos meklējot gaismu un prieku vismaz teātrī.
Jauno režisoru Ilzes Blokas, Henrija Arāja un Mārtiņa Zvirbuļa vides izrādes Āgenskalnā iespējams pašpiedzīvot līdz 22. februārim.
