Diena sākusies

"Amnerisa – mans Everests". Saruna ar pasaulslaveno latviešu operzvaigzni Elīnu Garanču

Diena sākusies

Dubultprieks Manheimā. Imants Resnis par Meijerbēra "Hugenotiem" Jāņa Liepiņa iestudējumā

"Ir laiks iet tālāk!" Baleta prīma Baiba Kokina atvadās no lielās skatuves

«Ir laiks iet tālāk!» Latvijas Nacionālā baleta prīma Baiba Kokina atvadās no lielās skatuves

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 1 gada.

"Visu iepriekšējo mēnesi biju burtiski apsēsta ar to, lai sevi pilnveidotu un savā izrādē parādītu sevi no vislabākās puses. Negribas gluži teikt – "mana pēdējā izrāde", jo dzīve rādīs. Bet uz operas skatuves – jā, kā vadošajai solistei tā būs mana noslēdzošā izrāde. Kādēļ? Laiks iet tālāk – man ir citi apvāršņi. Un, tā kā jau sen mācos arī daudz ko citu, šobrīd mani interesē tālāk iešana, pilnveidošanās un attīstīšanās. Lai cik skumji tas arī nebūtu, reizēm gluži vienkārši vienas durvis ir jāaizver, lai kaut kur citur atvērtos nākamās," uzsver Latvijas Nacionālā baleta vadošā soliste Baiba Kokina. 5. februāra vakarā Latvijas Nacionālās operas un baleta izrādē "Pie zilās Donavas" viņa dejos Franciskas lomu, ar to no lielās skatuves atvadoties.

Liene Jakovļeva: Vai šis lēmums, ilgi apsvērts un pārdomāts, ir no tevis pašas nācis, vai tomēr bijuši kādi mājieni no augšas?

Baiba Kokina: Pārdomāts tas ticis krietnu laiciņu. Jau pandēmijas laikā māksliniekiem bija tāda nojausma, kas nu būs, ko nu darīs. Jo mēs visi bijām atstumti, izstumti. Baleta māksliniekam svarīgi ir dejot, un varbūt pat nav tik svarīgi, kur. Es pati secināju, ka gūstu baudu arī dejojot pavisam kaut kur citur. Galvenais – dejot! Kāzās vai kādā citā ballītē man patīk izdejoties visu nakti. Labi, tas humoram... (smejas)

Bet es dejoju un dejošu, nebūs tā, ka svētdienas vakarā nodejošu un nākamajā rītā viss – jūs mani vairs kā dejotāju neredzēsiet! Nē, tā tas nebūs. Gan jau šo to vēl padejošu. Sirdī jau nu dejošu visu laiku!

Viena tava šķautne ir klasiskais balets, un ar Franciskas lomu tu arī skaisti to punktu pieliksi. Bet otra tava stiprā puse ir arī laikmetīgā deja: šobrīd varam tevi sveikt ar nomināciju Dejas balvai, kurai izvirzīta tu esi tieši par laikmetīgajām izpausmēm tavā dejā.

Jā, tā nu sanāca, ka Milana Komarova mani uzrunāja tieši pandēmijas laikā, kad drīkstējām burtiski uz stundu atnākt uz teātri, lai trenētos ne tikai "zoom" platformā, bet arī teātrī.

Man vienmēr ir simpatizējusi laikmetīgā deja. Man šķiet, ka tieši tajā baleta ķermenis izskatās ļoti estētiski.

Milanas horeogrāfija ir ļoti interesanta, plastiska, izaicinoša, kas arī man simpatizēja, jo man visu mūžu patikuši izaicinājumi – jo grūtāk, jo labāk! Jo pēc tam gandarījums ir lielāks. Milana burtiski mani izvilka ja ne gluži no depresijas, tad no kovida: man gribējās dejot, kustēties, un nu tas man tika dots.

Baiba Kokina un Raimonds Martinovs
Baiba Kokina un Raimonds Martinovs

Tā bija izrāde "Lauskas", kas tapa sadarbībā ar Georgiju Osokinu.

Tas bija brīnišķīgi. Tiešām brīnišķīgi! Projekts tapa ļoti ilgi, un mans mērķis galīgi nebija tikt nominētai, par to pat neaizdomājos. Pie šī projekta ar Milanu strādājām pusotru gadu; vairākkārt to filmējām, jo skatītājiem to izrādīt netika ļauts. Tomēr divreiz atrādījām to publikai: tā tiešām bija laime, pavisam cita pieredze, turklāt ar tik izcilu mūziķi. Tas varbūt ir vēl viens mans sapnītis, ko gribētos īstenot – šādā struktūrā ar mūziķiem padejot. Bet nu – dzīve rādīs. Nekas no tā, ko savulaik esmu plānojusi, īsti nav sanācis, tāpēc esmu sapratusi, ka dzīvei ir jāļaujas – tā sniedz tieši to, ko tev vajag.

Droši vien varētu būt vairākas lomas, ar kurām tu gribētu atvadīties no lielās skatuves. Vai "Pie zilās Donavas" bija tava izvēle vai teātra piedāvājums, ka tieši Franciska būs tā, kuru tu izdejosi ar apziņu, ka šeit kaut kas tavā dzīvē noslēdzas?

Franciskas loma ir patiešām skaista, bet ne vienīgā, kura man ir ļoti patikusi. Visas, kuras esmu dejojusi, man tiešām patīk! Bet nu – tā ir sanācis, ka šobrīd šī ir viena no izrādēm, kurā vēl dejoju, un muļķīgi būtu ņemt pirms vairākiem gadiem dejoto "Riekstkodi", "Korsāru" vai "Kopēliju". "Pie zilās Donavas" pēdējā laikā dejota krietni daudz.

Skats no baleta "Pie zilās Donavas". Franciskas lomā - Baiba Kokina
Skats no baleta "Pie zilās Donavas". Franciskas lomā - Baiba Kokina

Ar ko tu kopā būsi uz skatuves šajā izrādē?

Man jau patīk visi mani partneri, bet dejošu ar Raimondu [Martinovu]. Kopš pirmizrādes sadejojāmies, un tā arī palika – mēs labi jūtamies partnerībā. Man liekas, ka Franciskas loma ir gan baudāma, gan arī ļoti eleganta. Ja balerīnai jāiet projām, tas ir ļoti liels gods... Jo arī Franciska ir balerīna, par kuru visi jūsmo, un man šķiet, ka vakars būs emocijām bagāts... Lai nu viss izdodas!

Vai vari teikt, ka tavs balerīnas liktenis bijis laimīgs, veiksmīgs un ka nodejots tas, ko tev gribējies nodejot? Vai arī tu teiksi – tomēr nē, jo nekas jau nenotiek tā, kā tu ieceri...

Tā tiešām arī bijis... Domāju – noteikti nodejošu "Donu Kihotu". Bet tā nenotika! Bet nevaru sūdzēties: man tiešām bijis ļoti daudz skaistu, spilgtu lomu, kuras esmu nodejojusi.

Bet periods, kad guvu traumu un dzīve mani apstādināja, nebija viegls. Bet, ja mēs nekrītam, mēs neaugam. Tas bija tāds pārdomu laiks – diezgan ilgstošs, kad saproti: tu īsti pat paiet nevari, bet gribi vēl dejot, Kokina? Nopietni?! (smejas)

Bet tas ir darbs ar sevi. Jārok sevī dziļāk. Jādomā, kāpēc tas tā, kaut kas jāmaina, un tad saproti, ka vari arī savādāk iet pa dzīvi. Un Kokina tomēr atgriezās uz skatuves! 

Citādāka nekā iepriekš?

Teiksim tā: krietni pateicīgāka. Pateicīgāka par to, ka vispār spēju paiet, būt un kur nu vēl dejot un lēkt... Es jau pēc meitiņām gāju uz darbu kā uz svētkiem, bet tā bija drusku savādāka sajūta. Bet ar to traumu… Tad tu gūsti gandarījumu par katru treniņa stundu, par katru mēģinājumu, kurš tev izdevies bez sāpēm. Jebkuram māksliniekam, kurš saskāries ar traumām, jāpalīdz, viņu morāli atbalstot – lai cilvēks tiešām tic, ka viss būs labi. 

Rotbarts - Arturs Sokolovs, princis Zigfrīds - Raimonds Martinovs, Odeta - Baiba Kokina baletā &quot...
Rotbarts - Arturs Sokolovs, princis Zigfrīds - Raimonds Martinovs, Odeta - Baiba Kokina baletā "Gulbju ezers"

Gudriem ir jābūt mūziķiem, ļoti gudriem jābūt operdziedātājiem, bet gudriem jābūt arī baleta māksliniekiem, lai saprastu, ko tu vēl vari, ko tu vairs nevari, no kā jāatsakās un cik tālu tu vari iet.

Kad gūsti traumu, esi spiests gudrāk strādāt, gudrāk trenēties un pārdomāt, ko tu vari, ko tu nevari un kā tev to vajadzētu darīt. Skatoties uz jaunākajiem kolēģiem, kuriem vēl nav tās sapratnes par ķermeni, un tāpēc viņi iet uz pilnu banku, nesaudzējot sevi, pie sevis nodomāju: lūdzu, esi rāmāks, gudrāks, nedari tā! Bet nu – acīmredzot, katram jāiet savs ceļš, jāsaprot savas kļūdas un no tām arī jāaiziet pašam.

Tādos brīžos ir labi, ja līdzās ir cilvēks, kurš dod padomu un palīdz. Lasīju tavu interviju, kurā tu daudz runā par Modri Ceru. Vai tu arī tagad, no skatuves pamazām atvadoties, iedomājies, ko Modris teiktu šajā brīdī?

Viņš ir ļoti klātesošs. Secināju, ka ikdienā darbā esmu kopā ar viņu.

Tiklīdz kaut kas nesanāk, es domāju – ko Modris teiktu? Un es pat citreiz domās dzirdu viņa balsi: "Maziņā, tā nē!"

Man palicis tas, ko viņš deva ne tikai man, bet arī citiem solistiem – mēs ārkārtīgi daudz skatījāmies un mācījāmies arī no apkārtējiem. Un tā ir bagāža, kas, svētdienas vakarā nodejojot, nepazudīs. Tā paliks.

Esi teikusi, ka svarīgs bijis ne tikai tas, ko Modris iemācījis tavām rokām un kājām, bet arī sarunas – tās jums bijušas ļoti būtiskas.

Man šķiet, ka pedagogs ir tas cilvēks, kurš ir ne tikai tavs skolotājs, bet arī labs draugs un psihologs. Protams, viņš māk arī sapurināt, ko darīja arī Modris Cers. Viņš neļāva mums tīksmināties par izdevušos izrādi. Viņš apsveica, vienmēr kādu šokolādīti vai rozīti pēc izrādēm uzdāvināja – tas bija tāds standarts un ļoti mīļi no viņa puses. Bet nākamajā dienā Modris teica: "Nu, aiziet! Viss jau vēl nebija perfekti! Tagad strādāsim pie mazliet citas nianses." Tā mēs augām. 

Kuri vēl ir tie skolotāji, kurus tu gribētu pieminēt un nosaukt?

Arvien biežāk atceros visus, kas ar mums strādājuši teātrī: arī Sarmīte Jakse un Gunta Bāliņa, pilnīgi noteikti Irina Čistjakova no Pēterburgas – fenomenāls cilvēks ar tik daudz zināšanām... Man laimējās ar viņu strādāt pie trijām izrādēm, pašām svarīgākajām: "Apburtā princese", "Raimonda" un nedaudz arī "Bajadērā". Tā bija laime – strādāt ar visiem šiem pedagogiem: viņos ir tik daudz zināšanu, tāda ētika! Tas ir tas, ko vajadzētu no viņiem mācīties. Vēl nesen intervijā Guntai Bāliņai tikai jautāts, kas ir tas, kas pedagogam būtu jāzina, jo piespiest jau to bērnu vai mākslinieku vajag, bet to vajag darīt ar sirdi – tu nedrīksti viņu aizvainot. Viņa teica – jā, tā ir liela māksla. Tieši tāpēc aizgāju mācīties.

Baiba Kokina princeses Auroras lomā baletā "Apburtā princese"
Baiba Kokina princeses Auroras lomā baletā "Apburtā princese"

Ko īsti tu mācies? 

Maģistrantūrā šobrīd studēju sabiedrības un organizāciju vadību. Bet mūsu pašu Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā ieguvu bakalaura grādu horeogrāfijas pedagoģijā. Negribētu teikt, ka visu mūžu gribu iet līdz profesora amatam, bet man ir svarīgi mācīties, attīstīties un svarīgi redzēt mazliet plašāk. Un vadības mācība ir ārkārtīgi interesanta! Tā paver ļoti daudz ko: saproti arī to, kā ģimenē tev ir jāuzvedas. (smejas) Piemēram, kā jāaudzina bērni. Jebkurā gadījumā gan pedagoģija, gan vadības māksla palīdz arī skolā, kurā šobrīd strādāju jau otro mēnesi. Šis lēmums nāca līdz ar lēmumu beigt karjeru. Un tas bija vienas dienas jautājums.

Uz to, ka man jānodejo pēdējā izrāde, gāju gadiem, bet par skolu izlēmu vienā un tajā pašā dienā: saku Aivaram [Leimanim], ka gribu sarunāt pēdējo izrādi, un tajā pašā dienā man zvana Agnese Andersone un piedāvā man vietiņu baletskolā... Man likās – tik zīmīgi! Vēl zīmīgāk vairs nevar notikt! (smejas

Esi jau tur iejutusies un sapratusi savu lomu?

Ļoti maziņi man tie cālīši. Vismazākie. Jāliek lietā gan pedagoģijas, gan horeogrāfijas, gan vadības šarms, gan psiholoģijas aspekts. Man jau gribētos ticēt, ka man ir sava vīzija par to, ko es gribu redzēt, bet katrs cilvēks ir unikāls un viņam ir vajadzīga absolūti cita pieeja. Un, lai arī man ir tikai piecas meitenes, ar katru jārunā dažādi. Esmu diezgan stingra, bet arī ļoti forša! (smejas) Ceru, ka man sanāks, vēl jau tikai pats sākums.

Šādā pozīcijā atrodoties, droši vien melanholijai un skumjām par aizgājušo nav ne vietas, ne laika – vairāk ir skats uz priekšu.

Skaidrs, ka bijuši arī grūti brīži… Arī mācīties aizgāju tādēļ, ka nedaudz jau bija tāda kā tukšuma sajūta – ka tu kā mākslinieks vairs neesi tik pieprasīts – laikam tā pareizāk būtu teikt. Bet vienlaikus arī saproti, ka ar to dzīve neapstājas, un meklē variantus. Un es atradu! 

Baiba Kokina Zaremas lomā baletā "Bahčisarajas strūklaka"
Baiba Kokina Zaremas lomā baletā "Bahčisarajas strūklaka"

Opernamā esi aptuveni divdesmit gadus, vai ne? 

2002. gadā pabeidzu skolu, bet, vēl kursos būdama, cītīgi dejoju visu kordebaleta repertuāru. Tā ka bišķi pat vairāk nekā divdesmit.

Vai baleta dzīve šajā laikā jūsu kolektīvā ir ļoti mainījusies? Vai mainījušās kādas prioritātes? Vai ar savām divām meitām esi standarts vai tomēr izņēmums Latvijas baleta trupā?

Galīgi vairs neesmu izņēmums, jo balerīnām drīkst būt bērni – un paldies Dievam, viņām tie arī ir! Jo tiešām tā karjera ir ļoti īsa. Un arī jāsaka – paldies Dievam, lai arī valstsvīri gribētu mums to stāžu nedaudz pagarināt. Iespējams, ja būtu pateicīgāks repertuārs, varētu dejot līdz piecdesmit, tomēr man šķiet, ka šī ir mākslas joma, kurā māksliniekam jābūt jaunam. Ne gluži tikai divdesmitgadīgam, jo arī četrdesmit gados cilvēks vēl ir jauns. Bet noteikti ne līdz piecdesmit. Bet ģimene ir svēta lieta, jo – kas tev paliek, kad esi beidzis savu karjeru? Ģimene, tavas zināšanas un tas, kā tu spēj iet uz priekšu. Nevis visu laiku domāt par to, kāds es biju, un tajā stāvoklī iestagnēt. Var jau būt, ka es to sev nedaudz iestāstu, bet man ir pilnīgi svēta pārliecība, ka ar mani viss būs kārtībā un ka šis solis man bija jāsper: [no skatuves] gribu aiziet jauna, skaista un varoša. 

Baiba Kokina un Raimonds Martinovs baletā "Mesija"
Baiba Kokina un Raimonds Martinovs baletā "Mesija"

Baleta profesija ir tā, kuras sakarā visbiežāk runā par to, no kā ir nācies atteikties. No kā tev ir nācies atteikties, ja nerunājam par dažām neapēstām kūciņām?

Atteikties nācies no rotaļīgas bērnības... Savos desmit gados, kad esi iestājies baletskolā, tev jāuzņemas atbildība par to, kā tu veidosi savu mākslinieka karjeru, lai gan īsti neviens jau tev neizsniedz ielūgumu – sak, pabeigsi skolu, un noteikti tiksi operas namā! Nē, tā nebūt nav. Un tādēļ tu centies darīt visu iespējamo, lai tas tā būtu.

Esmu atteikusies no daudz kā: vēl joprojām nemāku slidot, ko savukārt prot manas meitas, jo pastāv kaut kādas klišejas, ka balerīnas to nedrīkst darīt. Bet nu jau gan meitenēm apsolīju, ka es to mācīšos, kaut vai ar pingvīniņu. (smejas) Ir vēl vairākas lietas: ne tu vari slēpot, ne ar draugiem iet izklaidēties, jo tev ir jābūt formā.

Tagad es saprotu, ka tā ir mana dzīve – es drīkstu iet ar draugiem patusēt, protams, līdz saprāta robežām. Tas ir jābauda, jo dzīvojam vienreiz.

Nu un tad ir tie otri svaru kausi, kuros vari likt laimes brīžus, skatītāju aplausus, ziedus, gandarījumu. 

Skaidrs, ka māksliniekam ir svarīgas gan ovācijas, gan atzinīgi vārdi. Tas ir dzinulis, kas tevi burtiski stumj uz priekšu, – es varu vēl, vēl, vēl... Bet mākslinieki, manuprāt, ir mazliet nenovērtēti: gan mūziķi, gan baleta mākslinieki, gan aktieri. Viņu nav daudz, un finansiāli viņus vajadzētu atbalstīt krietni vairāk. Ņemot vērā, kā par darbu tiek samaksāts ārvalstu māksliniekiem, ir, ar ko salīdzināt. Maģistrantūrā mācoties, esmu spiesta daudz ko pētīt. Skaidrs, mēs visu laiku sakām, ka citur zāle zaļāka, bet tiekties vajag uz to, kas ir labāks, nevis jāsalīdzina ar to, kas sliktāks, vai ne?

Skats no baleta "Pērs Gints". Ozes lomā - Baiba Kokina
Skats no baleta "Pērs Gints". Ozes lomā - Baiba Kokina

Ja tev būtu jāpasaka, bez kuriem partneriem, horeogrāfiem, viesmāksliniekiem tava dzīve būtu bijusi krietni melnbaltāka…

Man ļoti paticis jebkurš horeogrāfs, kurš braucis no ārzemēm, jo katrs nācis ar pavisam citu skatu. Viņi visi bijuši tik motivējoši! Varbūt tas tādēļ, ka viņi atbrauc uz mēnesi – tas nav rutīnas darbs. Viņš atnāk un tev sniedz simtprocentīgi visu vislabāko, un tad tu audz. Burtiskā nozīmē. Jo tu pilnveido sevi. Bija Kristians Špuks, Aleksejs Ratmanskis, arī Edvards Klugs. Pie viņa es dejoju Ozi "Pērā Gintā". Tas bijis fantastisks darbs – ar jebkuru no horeogrāfiem, kas atbraukuši. Man bijusi ļoti laba sadarbība tieši ar ārzemju horeogrāfiem, viņi kaut kā manī vienmēr spējuši saredzēt ko tādu, kas viņiem simpatizē. 

Bet viņi jau vienmēr nāk ar savu piedāvājumu, ar savu dejas valodu, ar kaut ko pilnīgi citu. Aivars Leimanis vienmēr rūpējies par daudzveidību. 

Tieši tādēļ arī saku, ka māksliniekam nepieciešams izdejoties visās nozarēs, izdejot jebkura veida stilu, jo tas tevi tikai audzina kā mākslinieku un tu pieņemies arvien lielākā pieredzē. Kaut vai tas pats "Smilšu vīrs" – no tās izrādes paņēmu tik daudz, dejojot arī visas citas nākamās izrādes. Un tā ķēdīte gājusi uz priekšu, uz priekšu, uz priekšu.

Natanaels - Andris Pudāns, Klāra - Baiba Kokina baletā "Smilšuvīrs"
Natanaels - Andris Pudāns, Klāra - Baiba Kokina baletā "Smilšuvīrs"

Baleta trupa tagad ir diezgan daudznacionāla. Šķiet, kad tu sāki savu ceļu, šajā ziņā ainava bija savādāka. Vai tas mūsu baletā ienes daudzkrāsainību un lielāku dažādību?

Esam spiesti šobrīd būt tādi. Man ir žēl, ka mums nav pašiem savu puišu! Jo savs ir savs. Tāpēc gribētu mudināt mūsu puišus… Baletā meiteņu ir ļoti daudz, arī puiši sāk nākt un skatos – tur ir tādi džeki... Būs personības! Kaut nu viņi ietu līdz galam un pilnveidotos. Bet nav nekā slikta, ja pie mums atbrauc dejotāji arī no ārzemēm: faktiski viņi glābj mūsu situāciju un katrs nāk ar pavisam savu pieredzi, ar citu skolu. Arī no viņiem ir ko mācīties.

Vai tad, kad savas aktīvās dejotājas gaitas būsi beigusi, joprojām turpināsi sekot tam, kas notiek operā?

Pilnīgi noteikti!

Nebūs tā, ka būs sāpīgi iet garām mūsu Baltajam namam?

Nē, nē!

Mēs par to ar Aivaru Leimani runājām: es saku – man ir jāizrunā viss, kas man te patika un kas nepatika, lai nav nekādu sirdssāpju. Teicu – gribu šeit nākt, jo tā ir mana māja, un negribu tai iet garām ar sāpošu sirdi. Visādi mums ir gājis, bet parādiet man kādu cilvēku, kuram viss vienmēr bijis perfekti!

Bet man gribas ar svētku sajūtu turpināt iet uz teātri.

Jo jums, baleta māksliniekiem, jau droši vien nemaz tik bieži negadās tā ekskluzīvā iespēja sēdēt zālē un aplaudēt. Vienmēr jābūt uz skatuves.

Jā, un arī šis ir tas, ko ārkārtīgi vēlos – iet ne tikai uz baleta izrādēm, bet arī uz teātri! Beidzot baudīt dzīvi arī no tāda skatu punkta. 

Mēs sarunājamies otrdienā. Kādas būs tavas dienas līdz svētdienai?

Diezgan saspringtas! Mēģinājumi, treniņi, agrie rīti baleta skolā, jo neviens neatcels treniņus ar bērniem. Maģistra darbu gan es esmu bišķi nolikusi pie malas. Galvenais – nezaudēt veselo saprātu un mierīgi, izbaudot procesu, sagatavoties svētdienas izrādei. 

Starp citu, tikai daži mūsu baleta trupā esat vadošie solisti. Tur ir diezgan konkrētas gradācijas, vai ne? Kā var izpelnīties šo titulu – vadošais baleta solists?

Par tādu kļuvu salīdzinoši nesen. Jo arī šādu struktūru izveidoja pavisam nesen: jaunais solists, solists, vadošais solists. Krievijā laikam ir arī primabalerīnas, bet mums tāda statusa nav. Man gribētos ticēt, ka jebkuram māksliniekam ir dota iespēja pilnveidoties. Varbūt pat varētu dot vairāk iespēju jaunajiem: palaist uz skatuves un tad skatīties – ir vai nav. To jau var redzēt. Ir jādod iespēja.

Savulaik, kad mani ielika trešajā sastāvā, nemitīgi kaut kur maisījos aizmugurē un dejoju līdzi. Varbūt tas nebija sevišķi ētiski no manas puses, bet savam pedagogam vienmēr prasīju, vai drīkstu tur, aizmugurējā stūrītī, kaut ko darīt. Viņš teica – droši! Obligāti dari to!

Acīmredzot ar tādu attieksmi arī virzījos uz priekšu... Vismaz man tā šķiet.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti