Svaigas simbiozes
Atskatoties uz 2021. gadu, jācitē kāda Valmieras vasaras teātra festivāla apmeklētāja atstātais vēstījums, kas, krāsainiem krītiņiem pierakstīts, iegūlis festivāla hronikās. "Ir grūti, bet būs labi." Atkāpjoties, lai ieraudzītu kopainā teātra 2021. gadu, kurš prātā cieši sajaucies ar 2020. gadu, jāsaka, teātrim bija grūti, bet tomēr, no skatītāja puses raugoties, bija labi.
Viena no izrāžu tapšanas atslēgām 2021. gadā bijusi koprade,
kas pakāpeniski dzēš režisora izvēlēto virstoni, nereti darbiem topot ciešā līdzautorībā, mijoties režijai, dramaturģijai, scenogrāfijai kā viena dzīpara atsevišķiem pavedieniem.
Paturot visas nepieciešamās sastāvdaļas pareizajās proporcijās, koprade kā postdramatiskajam laikmetam piemītošs fenomens var skatītāju priecēt ar formā svaigiem un saturiski jaudīgiem darbiem.
Piemēram, Dailes teātra kustību izrāde "Ļoti labas minūtes", kura diemžēl savu īsteno pirmizrādi vēl gaida, bet kuru teātra profesionāļi jau varēja vērot tiešsaistes ierakstā, ir izteikts piemērs tam, cik maģisks skatuves mākslas fakts top, ļaujot saplūst vienā mākslas darbā vizuālām skatuves mākslas zīmēm ar meistarīgi būvētām kustībām, noskaldot lieko, turklāt sakņojoties dokumentālā stāstā, aizvirzot vārdus uz absurda pusi. To radījuši divi vienas paaudzes pāri – kustību mākslinieki Elīna un Rūdolfs Gediņi un vizuālie mākslinieki Krista un Reinis Dzudzilo – par citu pāri – teātra režisori un teorētiķi Annu jeb Asju Lācis un filozofu Valteru Benjaminu.
Izteiktu baudījumu 2021. gadā man ir nesusi prasme kustībai ienākt izrādē nevis kā papildinošai, tehniskai konstrukcijai, bet gan kā līdzvērtīgai valodai. Tas bija vērojams, piemēram, apvienības "Kvadrifrons" atsperīgajā vasarīgajā izrādē par mīlestību un cita veida patikšanām "Marija un zibens", gan askētiski ekspresīvajā melodrāmā "Esiet sveicinātas, skumjas" Dailes teātrī, abās ir kustību režisora Rūdolfa Gediņa darbs.
Arī kustību mākslinieces Kristīnes Brīniņas prasme ievīt smeldzīgu, dzīvi apliecinošu stāstu kustību dramaturģijā izrādē-pastaigā "Upe" un dokumentālajā dejas izrādē bez profesionāliem izpildītājiem, bet ar īstiem vecākiem "Izdzīvot bērnus", ļāva ieraudzīt neverbālo teātra valodu no jauna, apzinoties tās bagātinošo spēku tur, kur vārdi to jau zaudējuši. Šajos darbos dramaturģija mijiedarbojas ar kustību, turpinoties, nevis ilustratīvi paskaidrojot.
Formu meklējumi
No vienas puses, pandēmija teātra izrādes klasiskās teātra spēles telpās daļai skatītāju padarījusi mazāk pieejamas gan biļešu cenu ziņā, gan obligātās sertifikāta uzrādīšanas dēļ, bet, no otras puses,
šis laiks sekmējis tādu jaunu formu piedāvājumu, kas ievērojami paplašina teātra pieejamību šo formu iekļaujošās un epidemioloģiski drošās dabas dēļ.
Pērn tapušas klausāmizrādes, telefonizrādes, audiopastaigas, tālizrādes, digitālās izrādes, no kurām daļa ir nepiesaistīta konkrētam laikam, bet tikai paša skatītāja (vai drīzāk klausītāja) izvēlei par brīdi, kurā to piedzīvot. Piemēram, doties ārpus pilsētas centra audiopastaigā "Nekad nezūdošās Pārdaugavas", kas ieved pagrīdes mūzikas labirintā, iejusties čekas aģenta ādā Valtera Sīļa telefonizrādē "Noklausies", esot spiestam veikt neērtas izvēles, vai ieklausīties atmiņu stāstos, kuri sapludināti ar aizliegto autoru rindām, Lienas Šmukstes un Ievas Džindžas sajūtu teātra audioizrādē "Grāmata zīme". Tiesa, vairumā gadījumu šīs izrādes piedzīvojamas vienatnē vai ar nosacījumu, ka ir pieejama viedierīce, austiņas un internets.
Savukārt mūzikas teātra laukā pērn uzplaiksnīja laikmetīgās kameroperas – kultūrtelpā "Hanzas perons" vizuālo mākslinieku Kristas un Reiņa Dzudzilo un komponista Krista Auznieka radītā laikmetīgā kamperopera "Tagadne", bet Ģertrūdes ielas teātrī komponista Edgara Mākena un dzejnieka Sergeja Timofejeva veidotā viencēliena kameropera "Kontakts". Mazie, kompaktie formāti apmeklētāju pieredzi padarīja ekskluzīvu.
Uzticīgs formas meklējumiem un vārda lietderības eksperimentiem bijis režisors Andrejs Jarovojs – gadu aizsākot ar priekšmetu ieskaņotu tālizrādi "Krēsls", tālāk pievēršoties politiskajam absurdam izrādē "Nasing spešal", kuras pamatā ir viena no ilgākajām Saeimas sēdēm atjaunotās Latvijas vēsturē. Turpretī gada izskaņā pirmizrāde notika pēc Maksima Gorkija lugas motīviem tapušajai izrādei "Vasarnieki": dāvana, ko šis darbs netieši ir atnesis, ir neierasta aktieru sastāva fiksējums melnbaltā kinodarbā, ko izrādes laikā ieskaņo citi aktieri, atsvešinot dīkdienīgos eksistences apcerējumus, bet vienlaikus atgādinot, cik ļoti esam iesprostoti paši sevī.
Papildspēki
Ātrāk pielāgotiesspējīgi jaunajiem, pandēmijas diktētajiem apstākļiem, šķiet, bijuši nevalstiskie teātri, kuriem formu daudzveidība pastāvējusi jau arī iepriekš.
Tur pērn savas spēles telpas raduši arī jaunie teātra profesionāļi – režisori un horeogrāfi, kuri apgūst teātra telpu, ienesot tajā gan pašizpausmi, gan eksperimentus.
Savukārt jaunie aktieri uzsākuši savus aktiermeistarības vingrinājumus ar dažiem akrobātiski pievilcīgiem trikiem – Liepājā izrādē-pastaigā "Upe", Valmierā distopiskajā stāstā "Meklētāji", kas esot balstīts uz patiesiem notikumiem, kuri vēl neesot notikuši, un Jaunajā Rīgas teātrī jauno aktieru veiktajā antropoloģiskajā pašrefleksijā "Jaunie latviešu stāsti" trīs izrāžu vakaros. Visas trīs izrādes tiecas portretēt šo laiku, tiesa, katrs savā veidā un vietā. Sava laika spoguļošana – kādam izdodas ieraudzīt skatītāja acīs savu atspulgu, bet kādam – vien greizo spoguļu deformētu realitāti. Svarīgi ir tas, no kura punkta uz pasauli skatās.
Par to, kādu pasaules galu un kādu tās glābšanas scenāriju saskata skolēni, 2021. gada vasarā pētīja Krista Burāne, radot izrādi "Pasaules gals un citas blēņas". Tieši Valmieras vasaras teātra festivāls pērn viesa visvairāk cerību, apliecinot teātra elpotspēju. Jā, svaigā gaisā, pārvēršot pilsētvidi par vietu koncentrētas, teātrmīļiem tik akūtās teātra devas saņemšanai trīs dienu garumā ar cerību, ka darbosies gada garumā. Turklāt pērnvasar programma veidota galvenokārt bērniem un jauniešiem, tātad – ģimenēm.
Uzrunājot tās ģimenes, kuras palika mājās otrpus ekrāniem, emocionāli izglītojošu un iekļaujošo digitālo izrādi-piedzīvojumu "Sapraši un nesapraši" Liepājas teātrī radīja režisors Dmitrijs Petrenko, par pamatu ņemot jaunās Liepājas kursa aktrises Kintijas Stūres radīto dramaturģisko materiālu.
Skatupunktu maiņa
Pērn jaunas interpretācijas piedzīvoja dižgari. Dailes teātrī "Smiļģis". Savukārt Ģertrūdes ielas teātrī tālizrāde "Krēsls", balstoties Aleksandra Čaka stāstā, vienā no izrādes tematiskajām līnijām signalizējot par to, kas notiek cilvēkā ilgstoši esot izolācijā, par savrupības blaknēm.
Šis gads bijis kā laipošana no ciņa uz ciņu, no cīņas uz cīņu. Kā ārēju – ar neredzamo vīrusu, tā iekšēju – katram pašam sevī, savu domu apcirkņos.
Laikā, kad zinātnieku paustie fakti zaudē savu iedarbspēju uz cilvēku un tā rīcību, būtiska iezīme, kas aizsākās jau pirmajā pandēmijas gadā 2020. gadā un turpinājās 2021. gadā, ir teātra vēlme runāt ne tikai par attiecībām vienam ar otru, bet arī par cilvēka attiecībām ar dabu, šķetinot vides problemātiku. Tā, piemēram, Iveta Pole radīja multimediālu performanci "Bee Matter", Latvijas Nacionālajā teātrī režisors Valters Sīlis dramaturģes Lindas Rudenes pierakstītajā jokumentālajā izrādē "Riests" meklēja līdzīgo cilvēku un dzīvnieku pasaulē, bet "Dirty Deal Teatro" šogad bija skatāma režisores Paulas Pļavnieces un dramaturģes Lindas Rudenes muzikālā kataklizma "Ēdenes dārzs", bet jaunā režisore Ilze Bloka Madaras Rutkevičas veidoto, uz ekocentrismu virzītu dramaturģiju savija kopā ar jauno laikmetīgās dejas horeogrāfu radītajām kustībām izrādē "Sēņošanas čempionāts 2021", vēstot par latviešu nacionālo īpatnību – sēņošanu.
Teātris iziet ielās
No Liepājas līdz pat Valmierai pērn plūda Kristīnes Brīniņas un Liepājas jauno aktieru radītais kopdarbs izrāde-pastaiga pilsētvidē "Upe", spodrinot skatītāju spēju ieraudzīt sev līdzās neredzamās, aiz ikdienas sejām, frāzēm un darbībā aizslēptās, bet drāmas pārpilnās dzīves.
Latgales sirdī rokot vēsturisko kultūrslāni, šovasar arī režisors Mārtiņš Eihe kopā ar Kristu Burāni šķetināja sāpīgus samezglojumus pilsētvidē izdzīvojamā muzikāli dokumentālā izrādē "Mans kaimiņš ebrejs". Sakņu jautājumam šogad pievērsusies arī apvienība "Kvadrifrons", kuras vilnis ir skāris lībiešu krastu izrādē "Nēmiz pǟl!", turpretī identitātes jautājumus dažādos skatupunktos lika pārvērtēt audioizrāde "Piederības vingrinājumi".
Promejot no 2021. gada un līdzpaņemot iepriekšminēto pieredzi, prātā klīst jautājums, par ko, pandēmijai agrāk vai vēlāk reiz tomēr norimstot, teātris mums vēstīs un ko (un kas ne mazsvarīgāk – kur) skatītājs gribēs redzēt? Vai pandēmijas rosinātie izrāžu formāti kļūs par neatņemamu repertuāru sastāvdaļu teātros? Vai gadu desmitus spēlētie klasikas darbi būs izturējuši arī šo pārbaudījumu un pakļausies arī turpmāk laikmetīgām interpretācijām?
Vai tomēr jautājuma "kas es esmu" vietā aizvien biežāk teātra izrādēs ieskanēsies arī jautājums "kur es esmu", piedāvājot atbilžu variantus, nevis vienu, pareizo atbildi?
Paldies par drosmi mainīties! Un lai top.
