Jaunais Rīgas teātris paziņojis, ka šī ir pēdējā sezona Miera ielas ēkā un būvnieki solot nākamā gada 11. martā nodot Lāčplēša ielas nama atslēgas. Lai arī jaunā teātra ēka būs ar 3 zālēm un plašiem pagrabiem, aktieris Vilis Daudziņš spriež, ka ar divreiz lielāko trupu un mūžīgi augošo dekorāciju apjomu nāksies dzīvot diezgan pašauri. Pēc šīs intervijas Daudziņš devās uz mēģinājumu topošajam iestudējumam, kas būšot divu intelektuāļu disputs starp Kaspara Znotiņa atveidoto Džordanu Pītersonu un Daudziņa Slavoju Žižeku Alvja Hermaņa režijā. Izrāde balstīta reālā 2018. gadā Kanādā notikušā ietekmīgo filozofu "divkaujā", un skatītāji tajā varēšot mēģināt saprast, kuras – labējās vai kreisās – idejas pasaulei dotu vairāk laimes. Runājot par to, kādēļ atšķirībā no režisora Alvja Hermaņa aktieris nav manāms sociālajos tīklos, viņš atzīst, ka jau tā par daudz laika veltot ziņām un dažādiem tiešsaistes medijiem:
"Man šķiet, ka es lēnām sāku dzīvot ne vairs savu, bet Ukrainas, kaut kādu virtuālo dzīvi, bet mani īstie gadi aiziet, manas īstās sarunas ar cilvēkiem nenotiek, kamēr es lasu un klausos to, kas ir ekrānā."
Tagad, pēc kara sākuma, visi ir redzējuši tankus un aktierim vairs nav tā jādarbojas uz skatītāju iztēli, lai izskaidrotu, kā tie izskatās, spriež Daudziņš. Laikā, kad karš ir dzīvs, vienīgais, kas atliek, ir runāt par cilvēcību.
Nākamā gada vasarā uz ekrāniem gaidāma režisora Māra Martinsona vēsturiskā mākslas filma "Zeme, kas dzied" par Dziesmu svētku tradīcijas aizsākumu. Tajā Daudziņš atveido pirmo Rīgas latviešu biedrības vadītāju un "Baltijas Vēstneša" izdevēju Bernhardu Dīriķi. Aktieris atzīst – esot brīnišķīgi runāt par laiku, kas līdz šim filmās nav parādīts. 1873. gadā latvieši pirmo reizi sajuta sevi kā vienotu tautu. Ir dažādi avoti, dienasgrāmatas un fotogrāfijas, kas apraksta šo laiku, bet to interpretācija paliek pašu rokās. Uz šo teritoriju var paskatīties gan no padomju, gan vācu, gan Krievijas impērijas, gan baltvācu un mūsdienu skatpunkta. Vēsturiskie fakti Daudziņam ir spēles klucīši, kurus var salikt, kā gribas.
Darbs pie filmas nejauši rezultējies arī neparastā projektā. Beata Rjabovska izveidojusi Daudziņam ļoti sarežģītu grimu, kura uzklāšana aizņēma pusotru stundu. Aiz gara laika aktieris savā telefonā sāka zīmēt kolēģus un izdomāt dažādas sadzīviskas ainas, kas varēja notikt ar dziedātājiem, pirmo reizi iebraucot Rīgā. "Mani zīmējumi galīgi neatbilst filmai, tas ir mans stāsts. Man gribējās iedot vārdu nezināmajiem dziedātājiem," teic Daudziņš. Aktieris cer, ka nedaudz pirms dziesmu svētkiem klajā nāks grāmata ar šiem zīmējumiem.
Kopš dienas, kad Uzvaras parkā pēc 9. maija ar buldozeru tika novākti pie pieminekļa sanestie ziedi, Daudziņš uztraucas par to, vai mēs nerīkojamies tikpat brutāli kā citi. Lai arī piekrīt valdības lēmumam par Pārdaugavā esošā pieminekļa nojaukšanu, aktieris uzskata, ka, ja mūsu sabiedrība būtu monolītāka, labāks variants būtu tur izveidot Okupācijas muzeja brīvdabas filiāli.
"Bet ir ārdītāji un ir tie, kam gribas kaut ko saglabāt vai būvēt. Drīzāk es esmu pie tiem otriem. Bet bez tiem pirmajiem nevar.
Tas ir skarbi, tas ir grūti, tas ir smagi, bet reizēm ir jāpieņem lēmums par to, ka mēs novelkam strīpu un viss," saka Vilis Daudziņš. "Man viens no vectēviem ir kritis kā sarkanais partizāns, otrs latviešu leģionā. Mani vecvecāki bija Salaspils koncentrācijas nometnē, viņi gāja bojā, kad Salaspils nometni evakuēja uz Vāciju. Tāds ir mans stāsts, un man prātā neienāktu viņus pieminēt pie atbrīvotāju pieminekļa."
