Kultūra

Lieldienu laikā būs iespēja noklausīties vairākas "Stabat Mater" versijas

Kultūra

Rīgas Pasaules filmu festivāla darbos šoreiz svarīga ir režisora klātbūtne

Jaunā režisore Ieva Džindža iestudējusi interaktīvu izrādi "Filmu vakars"

Interaktīvā izrāde «Filmu vakars» – atbildes uz jauniešu jautājumiem par «mītisko» padomju laiku

Kāpēc tiekšanās pēc Rietumu kultūras padomju laikā bija nosodāma un pat bīstama? Kā tas nācās, ka pastāvēja aizliegtās filmas un grāmatas? Šie ir mūsdienu jauniešiem grūti saprotami, bet viņus arī interesējoši jautājumi. Tiem veltīta arī jaunās režisores Ievas Džindžas diplomdarba izrāde „Filmu vakars”, ko pirmo reizi varēs noskatīties trešdien vakara koka ēku renovācijas centrā „Koka Rīga”.

Izrāde būs ceļojums laikā uz 1983.gadu, uz kādu Grīziņkalna dzīvokli, kur jaunieši sarīkojuši slepenu videofilmas seansu.

Izrāde veidota interaktīvā teātra žanrā, kas nozīmē, ka līdzās četriem improvizācijas teātra aktieriem arī skatītāji būs aicināti kļūt par izrādes dalībniekiem. 

“Es vienkārši sāku lasīt daudz ko interesantu, un es uzdūros vienam vēsturnieka rakstam, kurā bija ļoti daudz VDK ziņojumu iekšā tieši par to, par ko jaunieši bija pieķerti. Bija arī par videomagnetofoniem tās lietas ierosinātas. Un tas man likās kaut kā tā ļoti interesanti, ka es pat savā prātā nevarēju salikt to visu kopā,” jaunā režisore Ieva Džindža stāsta par pirmo impulsu izrādes stāstam, atzīstot, ka mūsdienu jaunietim, kurš teju jebkuru filmu teju jebkurā vietā var noskatīties telefonā, šādu pagātnes situāciju ir pat ļoti grūti iztēloties.

“Un tāpēc man gribējās apskatīt to pagātni un saprast, jo man liekas, tajā pagātnē ir ļoti daudz atbilžu uz to, kā mēs esam veidojušies kā sabiedrība,” atzīst Ieva Džindža.

Izrādē maksimāli autentiski atainota situācija, kāda varēja norisināties Rīgā 1983.gadā. Viss notiek kādā Grīziņkalna dzīvoklī, kurā dzīvo nacionāli noskaņots fizikas students Roberts un sagaida viesus uz slepenu videofilmas seansu.

Viņu vidū ir Uldis un Zoja, ko atveido improvizācijas teātra aktieri Kristers Ozols un Patrīcija Kolāte.

Kristers Ozols, Patrīcija Kolāte, Ieva Džindža

“Manu tēlu izrādē sauc Zoja. Es studēju bioloģiju, bet man aizraušanās ir iet uz dažādiem neatļautiem melnajiem tirgiem, kur es dabūju dažādas plates un citas aizliegtas lietas. Es draudzējos ar Robertu, un viņš man stāsta dažādas lietas par brīvo, neatkarīgo Latviju,” stāsta Patrīcija Kolāte.

“Es spēlēju Uldi, kurš ir tā laika rokmūziķis, kurš vēlas kļūt par rokzvaigzni, braukt uz Rietumiem un spēlēt uz lielām skatuvēm, un tad viņš arī aizraujas ar Rietumu mūziku, pats spēlē ģitāru,” atklāj Kristers Ozols.

Gan tēli, gan pati situācija tapusi, informāciju par astoņdesmito gadu sākumu vācot no visdažādākajiem avotiem – gan sarunām ar cilvēkiem, kas tolaik bija jaunieši, gan tā laika preses, gan kino filmām, kas bijis viens no labākajiem avotiem, lai saprastu, kā cilvēki tolaik runāja.

“Jo tomēr cilvēki, kas ir bijuši jauni tajā laikā, viņi ir jau adaptējušies šodienā un runā citādāk nekā tad. Tāpēc mēs skatījāmies filmas, kāda bija tā leksika, vārdu krājums toreiz,” stāsta Ieva Džindža.

“Tas ir ļoti atšķirīgi. Es pilnīgi nevaru parunāt. Manā vārdu krājumā, piemēram, ir tāds ļoti populārs vārds kā „okay”, bet to izrādē nedrīkst lietot, tas ir jāizskauž, un man tas ir viens no sarežģītākajiem uzdevumiem vispār šīs izrādes tapšanas laikā,” atzīst Kristers Ozols.

Izrāde notiks pa vairākām dzīvokļa istabām, un arī tajās valdīs 1983. gada atmosfēra.

“Manuprāt, mēs esam ļoti veiksmīgi izveidojuši to telpu tā, ka izskatās, ka tur tiešām kāds dzīvo. Mums ir ļoti daudz rekvizītu, protams, ir televizors, kas ir galvenais, tad mums ir plašu atskaņotājs, dīvāns, krēsli,” stāsta Ieva Džindža.

Patrīcija Kolāte piebilst: “Mums pat ir pepsikolas pudele no 1983.gada.”

“Visas lietas ir autentiskas no tā laika,” nosaka Kristers Ozols.

Gan izrādes stāsts, gan vide bija ļoti pateicīga, lai izrādi veidotu interaktīvajā žanrā, kad arī skatītāji kļūst par izrādes dalībniekiem. Jaunajai režisorei Ievai Džindžai šis Latvijā maz iedzīvinātais žanrs šķiet ļoti saistošs.

“Es gribu, lai skatītājs jūtas, ka viņš ir ballītē, ka viņš ir tajā situācijā pilnīgi no visām pusēm.

Tas nāk no kaut kādas manas iekšējās „berzēšanās”, kas man jau ir ilgāku laika posmu, ka, sēžot teātrī, es pati daudzreiz nevaru nosēdēt. Un man ļoti nepatīk būt 10. rindā un knapi saredzēt to, kas notiek uz skatuves. Es visu laiku esmu vēlējusies, kā panākt to, lai teātris ir tuvplānā, ka tas tev ir visapkārt. Es domāju, mums tas ir izdevies šajā izrādē, jo skatītājs ir kopā ar aktieri, mums nav šīs ceturtās sienas pa vidu. Mēs visi esam tajā spēlē vienlīdzīgi,” saka Ieva Džindža.

Katram skatītājam tiks dota arī izvēle – vai viņš vēlas būt aktīvs izrādes dalībnieks vai arī tikai visa notiekošā vērotājs.

Pirmajās tā sauktajās caurlaides izrādēs radošā grupa pārliecinājusies, ka skatītāji izturas ļoti dažādi. Kamēr vieni ļoti aktīvi metas iekšā izrādē, citi izvēlas novērotāju lomu, bet vēl citi – ar milzīgu aizrautību pēta izrādes vidi un priekšmetus.

Atšķirīgi izrādi uztver dažādu paaudžu skatītāji – tie, kas piedzīvojuši padomju laikus pavisam citādāk nekā jaunieši, kuriem tas laiks šķiet gluži vai kas sirreāls.

“Man tas liekas kā tāds ļoti mītisks laiks, kurā ir daudz intrigu un noslēpumu, ka tas, liekas, es teikšu angliski – “crazy”, ka tā var būt,” atzīst Kristers Ozols.

“Un tā laika jaunieši - viņi bija ļoti drosmīgi. Ja man tagad teiktu, ka tas ir nelegāli, es neuzdrīkstētos iet un taisīt filmu vakaru, pirmkārt, zinot, cik bīstami tas ir. Un, lai arī kā man gribētos redzēt kādu konkrētu filmu, es nevarētu sadūšoties, tāpēc es novērtēju, cik ļoti drosmīgi tā laika cilvēki bija,” saka Ozols.

Līdz ar viņu un Patrīciju Kolāti izrādē spēlēs arī improvizācijas teātra aktieri Karīna Bērziņa un Oto Madernieks. Pirmizrādes „Filmu vakaram” centrā „Koka Rīga” būs skatāmas trešdien un ceturtdien.

0 komentāri
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālo mediju profiliem
Teātris un deja
Kultūra
Jaunākie
Interesanti