Nav apstrīdams, ka “Skroderdienas Silmačos” un Nacionālais teātris ir nedalāmi jēdzieni, un to vienmēr respektējis arī Dailes teātris. Pēdējo reizi tur populārā komēdija uzvesta pagājušā gadsimta sākumā Smiļģa režijā.
“Jūs varat izvēlēties, draugi mīļie, kuri tad rādīs tās balsu vibrācijas pirmie – vai tie būs žīdi, vai tas būs Rūdis?” šāds ir režisora Intara Rešetina piedāvājums, pirmo reizi publiski iepazīstinot ar jauno “Skroderdienu” projektu, izvēle jāveic balsojot.
Kamēr Joske – Aldis Siliņš ir visai kautrīgs, iniciatīvu improvizēt drosmīgi uzņemas Lelde Dreimane, jaunajā iestudējumā – Zāra Goldbaum.
Kaut arī brīvdabas Skroderdienas ir no Dailes teātra neatkarīgs projekts, 99% aktieru tajā spēlē tieši no Dailes teātra. Daudziem tā ir pirmā reize, kas gluži dabiski, jo pēdējās Skroderdienas te spēlētas pirms teju 90 gadiem Smiļģa režijā.
Dailēniešiem tieši tāpēc ir ļoti interesanti. Režisors Intars Rešetins atzīst, ka iestudēšanas process ir dauzonīgs, viegls, tajā pašā laikā ar lielu pašatdevi. Viņa versijā stāsts būs ieguvis nedaudz citus akcentus, kas saistīti ar galveno varoņu jūtu dabu:
“Man, godīgi sakot, ļoti liels prieks vērot, kā mani mīļie kolēģi strādā, ar degsmi nāk uz katru mēģinājumu, ar degošām acīm un ļaujas tam pagriezienam, kā mēs risinām šo stāstu.
Un šobrīd mums jau ir tāda sajūta, ka – iespējams, tieši tā Blaumanis to ir domājis – kas tad notiek ar cilvēku, kad viņam beidzas “ziepju burbulis” un viņš saskaras ar realitāti. Ir ļoti, ļoti interesanti, Skroderdienas – tā ir bauda!”.
Vita Vārpiņa atveidos Antoniju, kuras jūtu daba arī būs nedaudz atšķirīga no ierastās versijas. Viņa Skroderdienās nekad nav spēlējusi, bet tik un tā zina tās no galvas.
“Man ir bērnības “trauma”, jo, kad es biju maza meitene, “Silmači” bija platē,” stāsta aktrise. “Nacionālā teātra iestudējums, kopā trīs plates, katrs cēliens savā platē. Kad biju mājās atstāta viena, es tās plates liku, un “Silmačus” zināju no galvas. Un man pat tagad ir tā, ka es dzirdu to intonāciju ļoti labu aktieru izpildījumā. Man ir grūti no tās tikt vaļā. Un tas liekas neticami – es, kas nekad neesmu “Silmačus” spēlējusi, es visu zinu. Tāpēc man patīk, ka Intars mazlietiņ kaut kādus akcentus pārbīda, kaut kādas nianses meklē varoņu attiecībās, jo tas padara to lietu dzīvāku un mums pašiem interesantāku.”
Ģirtam Ķesterim gan šī būs jau ceturtā sezona, kad viņš brīvdabas iestudējumā spēlēs Dūdaru. Iepriekšējie uzvedumi bija citā sastāvā un, ja tajos viņam vajadzēja iemācīties klibot, tad tagad Intars Rešetins pieprasot – lai viņš iemācoties arī šūt.
“Šobrīd tā jau ir ceturtā sezona, un es saskaros ar vienu fenomenu, proti, dienas desmit pirms tam sākt kopā ar tautiešiem svinēt Jāņus vai Līgo vakaru vai Saulgriežus – tā ir varena opcija,” uzskata aktieris. “Faktiski tajā vakarā, kad tas viss notiek pārējiem, man jau tas ir noticis, un tā sajūta ir neaprakstāma, to vajag lietot un izmantot”.
Ābrama lomā redzēsim Āri Rozentālu, kura vienīgā saskare ar Skroderdienām bijusi Pindaka loma dimplomdarbā, Bebene savukārt būs Lidija Pupure, kura šajā komēdijā nav spēlējusi nekad.
“Interesanti pamēģināt to, kas nav darīts, un to, ko dara jau tik daudzi,'' saka Pupure.
''Patiesībā tā ir latviešu komēdija numur viens. Tad, kad to uzrakstīja, tā tika gānīta no kritikas, ka tā ir sliktākā Blaumaņa luga, jūs varat iedomāties? Viņam tagad varbūt kauns, tam rakstītājam, kapā. Mūsu režisors izturas ar ļoti lielu cieņu pret materiālu, un viņa vēlme ir, ka mums ir nevis jāpievelk pie mūsdienām tas materiāls, bet mums ir jāmēģina sasniegt tas morālais un ētiskais līmenis, kāds bija mūsu senčiem, jo mēs esam “nobraukuši uz leju”, atklāti sakot,” klāsta Āris Rozentāls.
Rūda lomā jaunajā brīvdabas iestudējumā Dailes teātra aktieriem piepulcējies bijušais Liepājas teātra aktieris Marģers Eglinskis.
Pirmizrāde skatāma, piektdien, 15.jūnijā, Rīgā, Brīvdabas muzejā, tai sekos vēl astoņas izrādes lielākajās Latvijas brīvdabas estrādēs.
