Ingrīda Edīte Saulīte un Haralds Ritenbergs ir klasesbiedri. Abi reiz skolojušies pie izcilās baletdejotājas, baletmeistares un pedagoģes Helēnas Tangijevas-Birznieces. Pēc Rīgas Horeogrāfijas vidusskolas absolvēšanas jauno baletdejotāju radošo aicinājumu ceļi bija pavisam atšķirīgi.
Ingrīda Edīte Saulīte Latvijas Radio raidījumā “Kultūras Rondo” stāsta, ka tajos laikos garā auguma dēļ karjeras iespēju vietējā baletā nav bijis. Skolas pedagogs ieteicis doties uz Tallinu un tur izkopt sevi raksturlomās, bet Saulītes māte septiņpadsmitgadīgo meitu atteicās laist. Drīz vien sekojis cits piedāvājums: “Mani izvirzīja strādāt Tautas mākslas namā par metodiķi horeogrāfijas nodaļā. Dabīgi, ka man sākumā nebija nekādas jēgas par to, ar ko tur nodarbojas, bet, pateicoties neatlaidīgajam direktora darbam ar mani, kurš katru dienu mani ieaicināja un teica – kādas ir tavas idejas, ko tu tagad domā, ko mums vajadzētu darīt, lai mums augtu jaunnedēļ kolektīvu vadītāji, kā mēs gatavosimies svētkiem utt. …
Atklāti sakot, es esmu ļoti, ļoti laimīga, ka man visu mūžu ir bijis iespējams strādāt savā profesijā, kuru es tiešām mīlēju.”
Haralda Ritenberga skatuves mūžs aizvadīts, izpildot gan romantiskās prinču, gan raksturlomas, bet toreiz – pēc Rīgas Horeogrāfijas vidusskolas absolvēšanas – viņam ne prātā neienāca, ka reiz kļūs par šīs skolas direktoru. Kopumā teātrī aizvadīti divdesmit gadi un tikpat daudz gadu strādāts arī baleta skolā, darbam sagatavojot vairākas dejotāju paaudzes.
Abi dejas meistari atklāj, ka ir sekojuši viens otra radošajiem panākumiem.
Ritenbergs ar lielu apbrīnu uzlūkojis Saulītes darbu vairākos Deju svētkos, un viņa ar lielu interesi sekojusi līdzi baleta mākslai un kolēģa radošo mūžu raksturo kā ļoti bagātu.
Jāatzīmē, ka bez baleta un latviešu tautas dejām abu meistaru dzīvēs bijuši arī citi radošie izaicinājumi – Ritenbergm tas bijis darbs kino, bet Saulītei cittautu deju un sarīkojumu deju apguve, mācīšana. Saulīte atminas tos laikus, kad sarīkojumu dejas kļuva aizvien populārākas: “Pirmie sarīkojumu deju konkursi – tie arī bija mūsu iniciatīva, tieši, kā viņus rīkot un kā vairāk iesaistīt jauniešus pa visu Latviju. [..] Tagad tās sauc par sporta dejām un viņiem pašiem ir sava asociācija. Viņi ļoti aktīvi strādā, veidojot gan konkursus, gan seminārus, gan audzinot jaunus pedagogus. Tā ir vesela nozare, kura ļoti grib pretendēt arī uz olimpiskajām spēlēm, cik es esmu dzirdējusi.”
Taujāts, kas tieši Haraldu Ritenbergu savulaik padarījis par tik populāru mākslinieku, baletdejotājs atbild: “No baleta ar bija diezgan liela popularitāte, bet no kino, protams… “Nauris”, “Šķēps un roze”, “Vella kalpi” – tas viss pēc kārtas nāca, un tad jau dikti populārs es biju.” Šad un tad mākslinieks vēl mēdz noskatīties kādu no filmām, kurās reiz piedalījies. Ingrīda Edīte Saulīte piebilst, ka Ritenbergs savās lomās izskatās ļoti fotogēnisks, un uzskata, ka vēl šodien visi labprāt šīs filmas skatās.
Mūža balvas dejas mākslā saņēmēji šo Covid-19 radīto pārmaiņu laiku pavada pārdomās par dejas nākotni. Ingrīda Edīte Saulīte spriež: “Laiks pašreiz ir tiešām ļoti sarežģīts. Ļoti žēl, ka šajos gados daudziem radošiem tautas deju ansambļiem iekrita jubilejas un viņi ļoti cītīgi gatavoja jaunas, radošas programmas. Katram bija sava iecere, katram bija savs redzējums, un tas viss ir apstājies. Ir stadions, kas tagad ir piemērots deju uzvedumiem. Mums ir lielā Dziesmu svētku estrāde, kura prasīties prasās, lai tā skanētu. Es domāju – kas mums pašreiz atliek? Man liekas, ka mums ir vispirms jāpriecājas par to, kas mums vēl ir un jādzīvo ļoti lielā cerībā. [..] Katram jāpadomā, ko viņš var darīt, lai būtu [izpildīti] visi ierobežojumi. Tie nav tik lieli, lai mēs tos nevarētu izpildīt.
Jo mēs to ātrāk izdarīsim, jo ātrāk mēs varēsim atgriezties agrākajā dzīvē.
Pašreiz prognozēt, kad tas notiks, manuprāt, ir ļoti grūti. Dabīgi, ka tas atstāj iespaidu uz kolektīvu darbību. Dejotāji jau mums ir ļoti stipri un apzinīgi. Viņi tomēr mēģinās saglabāt savu tehnisko formu, kaut vai pa vienam mājās trenējoties. Un varbūt tas brīdis pienāks, un nemaz ar nav tik tālu.”
Baletdejotājs un pedagogs Haralds Ritenbergs par klasiskās dejas nākotni šajos apstākļos nesatraucas: “Uz klasiskā baleta balstās viss pārējais. Tas ir ļoti spēcīgs un ietekmīgs uz visām pārējām dejām.”
Uz jautājumu, vai pateicības runas jau sagatavotas, dejas profesionāļi atbild noraidoši. Ingrīda Edīte Saulīte ar smaidu piebilst, ka līdz Dejas dienai aprīlī vēl esot jānodzīvo. Katrā ziņā abi mūža balvas saņēmēji ir pateicīgi un priecājas, ka viņu devums ir novērtēts.
LSM.lv arhīvā iespējams noklausīties arī citas sarunas ar mūža balvas dejas mākslā saņēmējiem: ar Haraldu Ritenbergu – viņam saņemot Helēnas Tangijevas-Birznieces balvu un ar Ingrīdu Edīti Saulīti 2018. gada Deju svētku gaidās.
