Teksti un konteksti
Uzzinot, ka Jaunais Rīgas teātris iekļāvis topošo sezonas izrāžu sarakstā Šekspīra traģēdiju "Karalis Līrs" Gunas Zariņas interpretācijā, nepacietība auga augumā, neapšaubot iespējamās monoizrādes aktierisko skrupulozitāti un domās atskatoties uz aktrises līdzšinējām lomām. Kaut vai traģiska vēriena pārpilno Mēdejas lomu (2013/2016, režisors Vladislavs Nastavševs) vai savdomātāja Ņurbuļa lomu izrādē "Dieviņš Pillā" (2018, režisors Alvis Hermanis). Šekspīriski risinātās patriarhālās tirānijas dekonstrukcija itin savlaicīgi ierakstītos arī ģeopolitiskajā kontekstā, savukārt Gunas Zariņas klātbūtne apsolītajā, iespējams, monoizrādē sasaucas ar gadījuma piemēriem traģēdijas iestudēšanā ārpus Latvijas, kur vecā karaļa kailo eksistenci uz skatuves iemiesoja tieši sievietes aktrises, vispārinot ieiešanu vētrā līdz cilvēciskas pārdzimšanas līmenim. Piemēram, britu aktrise un politiķe Glenda Džeksone, kura uzsvērusi, ka vecums dzēš dzimuma nošķīrumu.
Maldīgas gaidas. Tuvojoties pirmizrādei, repertuārā iezīmējās jau cits topošās izrādes nosaukums – "Kordēlijas zeme" ar apakšvirsrakstu "Izrāde par Viljama Šekspīra lugu "Karalis Līrs"" –, un paplašinājās arī izrādes veidotāju komanda. Izrādes autori ir Pēteris Krilovs, Guna Zariņa, Gerds Lapoška un Matīss Ozols, kuri, ceļojot Šekspīra pierakstītās traģēdijas cēlienos un ainās, lūkojās pēc sev saistošiem tematiskiem pavedieniem un to tālākas pārstrādāšanas oriģināldarbā, izvēloties eksperimentālo koprades ceļu. Jaunības entuziasms un brieduma pieredze kā aizkulišu darbā, tā uz skatuves nostājas plecu pie pleca: divi jaunie un divi pieredzējušie teātra praktiķi, aktrise-pārvērtību meistare Guna Zariņa un jauno aktieru kursa debitants Matīss Ozols, profesionāli aizrautā Vizma Gūtmane un jauneklīgi sava "es" nobiedētais Linards Puķītis, vecais Šekspīrs un jaunā koprade, mūžīgie jautājumi un jaunie konteksti.
Traģēdija "Karalis Līrs" (1606) tapusi laikā, kad karalis Džeimss nāca klajā ar ideju par Lielbritānijas valsti, kura apvienotu Skotiju un Angliju. Ģeopolitisko notikumu kontekstā nevar ignorēt asociācijas par slimīgu apsēstību ar ideju, kas var novest ne tikai pie personīgās traģēdijas, bet arī pie plaša mēroga ciešanām, turklāt vēl jo vairāk saistībā ar zemju dalīšanu/jauno zemju apgūšanu. Šis laiks liek ideju pārņemtā cilvēkā saskatīt draudu un idejā ieraudzīt laika degli. Vienlīdz bīstamu kā apkārtējiem, tā pašam idejas pārņemtajam.
Šī kontekstuālā saspēle ar šī brīža dzīves reālijām Jaunā Rīgas teātra jauniestudējumā "Kordēlijas zeme" nenotiek un līdz ar to kontrastē ar esošo realitāti, zināmā mērā pat romantizējot ideju, kas liek ilgoties pēc kāda iedomāta mērķa.
Izrāde stāsta, ka katram ir sava stratēģija, kā meklēt savas dzīves piepildījumu vai tieši pretēji – bēgt pašam no sevis un ar apjaustām, bet līdz galam nepieņemtām emocijām. Radošā komanda savas idejas izvērsumā svārstās starp izklaidējošu parafrāzi par Līru, sadiedzot to ar kultūras lauka eksistenci šodienas laiktelpā, un psiholoģisku dziļurbumu cilvēka sirds apvidū, tiecoties tur atrast līdz šim neatklāto. Skatītājam bruģētais ceļš tādējādi kļūst līkumains. No vienas puses, nav paredzams, kas sagaida tālāk, bet, no otras puses, tas laupa iespēju meditatīvi vērot briestošo negaisa ainavu.
Ārpus prāta izkāpušā trīs meitu tēva Līra vietā uz skatuves ir Gunas Zariņas portretētā literatūrzinātniece, šekspiroloģe Vizma Gūtmane ar poētiski rainisko vārdu, kas atgādina teju latvisko dzīvesziņu, ka "gūt var ņemot, gūt var dodot, dodot gūtais – neatņemams". Tā jaunradītā varone ilgojas nokļūt tur, nezin’ kur, atrast to, nezin’ ko. Par šo pusmūža sievieti neko daudz skatītājs neuzzina: vien to, ka akadēmiskām publikācijām apaugusī pētniece Vizma ir aizrāvusies ar Šekspīra daiļradi tiktāl, ka iedomājas to restaurēt dzīvē, izlobot no lugas "Karalis Līrs" dokumentālus elementus – mūsdienu Velsas ainavā saskatot citu vēl neatklātu Līra jaunākajai meitai Kordēlijai atvēlēto zemi iedomātā sirds formā. Taču finansiālu atbalstu šīs konspiratīvās teorijas pārbaudīšanai praksē, pašai dodoties uz neatklāto zemi, pētniecisko projektu konkursā Vizmas ideja negūst.
Ilgas, kuras kļūst aizvien trauksmainākas, dzen Vizmu pie projektu finansēšanas fonda eksperta Linarda Puķīša, kurā aiz sākotnējās birojnieka virspusējības "kauslapām" jaunais aktieris Matīss Ozols pakāpeniski atklāj noklusinātu smeldzi. Puķītis, slaikā, tumšā uzvalciņā ietērpies, ierēdņa kabinetā pelna savu dienišķo maizi vai, citējot Vizmu, "audzē punci", laiku pa laikam sevi izklaidēdams, piemēram, daiļslidotāju manierē vizinoties biroja krēslā un zibinot koši rozā uzplaukušās zeķu "ziedlapiņas". Vizma Gūtmane, ko pirmreizēji ieraugām, ir akadēmiskā dzīvē iegrimusi sieviete, tērpusies stīvā rūtoti svītrotā buklē auduma kostīmā, neērtās augstpapēžu kurpēs, pasitusi padusē brūnu rasējumu futrāli, kurā, kā vēlāk izrādās, glabājas neatklātās zemes karte.
Sākotnēji pirmā cēliena gaitā šķiet, ka izrādē pat tiek cildināta cilvēka neatlaidība ceļā uz savu ideju, kas dzen uz priekšu, dzen nezināmajā un, iespējams, piepilda dzīvi vai arī drīzāk aizpilda kādu neatklātu tukšumu dzīvē. Taču otrais cēliens, kurā Vizma par spīti šķēršļiem tomēr nokļūst sirds zemē un piedzīvo tajā savu līrisko vētru, šo priekšstatu dzēš, jo aizrautība ar ideju nostājas bezmaz vai kājām gaisā:
ja dullums jaunībā saistāms ar jaunības maksimālismu un apziņu, ka jūra ir līdz ceļiem, tad brieduma gados dullumam tiek pierakstīta jau klīniska salaušanās prātā.
Traukšanās pretī vai prom?
Vizmas apsēstība ar šķietami pētniecisko ideju liek domāt par kādu profesores personīgo traģēdiju, kā vienu no tēzēm izvirzot viņas pašas iespējamo bērna (meitas) zaudējumu, ko izrādes finālā izceļ madonniska salmu lelles auklēšana, tukšām, bet vienlaikus iedomās mirdzošām, neprātīgām acīm veroties cauri visam. Nekurienē. Tur, kur viss jau ir bijis. Par bērna zaudējuma motīvu liek domāt arī tas, ka izrādes veidotāji neatklāj Vizmas dzīvi tālāk par akadēmisko pasauli, bet ataino slimīgu pieķeršanos savam kādreizējam studentam – fonda ekspertam Puķītim – un viņa personības mezglvietu uztaustīšanai. Piemēram, attiecībām ar viņa vectēvu, kurš bijis nometināts trako namā, un ar filoloģijas studiju laikā pavērtajām durvīm uz dvēseles dzīlēm caur Šekspīra laikabiedra, bet par viņa pretmetu uzskatītā metafiziskās dzejas autora Džona Donna atvarainajiem tekstiem, izbiedējot jauno vīrieti pašam no sevis un savas spējas just. Tā Vizma ar Šekspīru iemieso pirmatnējo, pagānisko spēku, kurpretī Linards ar Donnu – reliģiski drūmu pašapceri, sakot, ka "varbūt tas, kuram zvana zvans, ir tik slims, ka nemaz nezina – zvans zvana viņam".
Neskaitot Puķīša darba kabinetu vārdā nenosauktajā projektu finansēšanas fondā, kur Vizmai neizdodas pārliecināt ekspertu par Kordēlijas zemes meklēšanas idejas jēgpilnumu, abi varoņi tiekas arī divās starptelpās – kapos un lidostā –, tur, kur cilvēki ir jau zem zemes vai simboliski debesīs. Starptelpas, kuras izsit no ikdienības un atver jaunus emociju apvāršņus cilvēkā. Pēc atvadām vai pēc jaunām pieredzēm. Kinematogrāfiski spilgta ir "film noir" stilistikā risinātā aina pūču pieūjinātos kapos, kur Vizmas saruna ar Linardu (vai drīzāk monologs) noris viņa rūcinātā auto starmešos, kuri izlīst pār aktrisi no sānu kulisēm, radot skatuvi skatuvē, bet Zariņas Vizma – izrādi izrādē.
Līdzās apsēstībai ar ideju izrādē vijas tematiskie, pusizritinātie pavedieni par nesakārtotajām, sarežģītajām attiecībām katram pašam ar sevi un vienlaikus arī ģimenē. Vizmas "svētceļojumam" fonā Linards uzdrīkstas atgriezties savās kādreizējās sajūtās, viņš nemeklē neko jaunu, bet iekāpj savā pamestajā ainavā – bērnībā, lai smeltos spēku, izspēlējot aroniju rituālu un tādējādi pieskaroties savām bailēm. Puķīša tēlā uzplaukušais iekšējais konflikts raksta vēl vienu stāstu, kura izvērsums varēja būt koprades talkā iemīdīta svaiga taciņa, pa kuru vest līdzi skatītāju vēl tālāk.
Izkadrējuši neprātu no Šekspīra oriģināllugas, izrādes veidotāji to ielīmē abu izrādes varoņu dzīvēs, dramaturģiski žonglējot iesākumā ar vieglu ironiju un ar Šekspīra tekstu un to interpretāciju kolāžu, bet beigās aizvien vairāk ar abu jaunradīto varoņu personībām.
Tā izrāde no Līra neprāta portretējuma pārtop stāstā par dziļi individuālām iekšējām traģēdijām, kuras piespiež sublimācijas ceļā iet tajās dziļāk tā, kā to dara Vizma, vai, tieši pretēji, bēgt no ieskatīšanās tām acīs pa blakusceļiem tā, kā to izvēlējies darīt Linards. Izrādes ainas ļauj skatītājam ceļot no pārgalvībā sakņota neprāta uz slimīgu ārprātu, neļaujot pārlieku romantizēt dzīšanos pēc sapņa, bet liekot jautāt katram pašam sev neērto jautājumu – kas tevi (ne)dzen uz tavu neatklāto zemi?
Nav šaubu, ka zem šīs apsēstības "zemes" noteikti ir aprakts kāds suns. Taču tā iespējamo skatuvisko "ekshumāciju" radošā komanda atstāj skatītāja pārziņā, atstājot dramaturģiski fragmentētu pēcsajūtu, vienlaikus lutinot skatītāju ar Gunas Zariņas meistarību lomas izplešanā līdz šīs ilgu dzītās sievietes individuālajai traģēdijai.
Tiecība pēc horizonta
Pašmāju ilgu dzītais Dauka viens pats laivā devās jūrā, lai nokļūtu "turp, kur debess savienojas ar zemi", jo gribējis zināt, kā tur izskatās. Vienam jūra, citam vētra, bet aci pret aci ar grandiozo dabu var meklēt to, kas paliek pāri no paša uzslāņotajiem pieņēmumiem par savu dabu. Palikt vienam ar sevi, lai pats sev atzītu, ka karalis ir kails. Un nekaunēties no tā. No idejas. No tās izplēnēšanas. Vizma, Daukas sindroma dzīta, dodas uz Velsu piedzīvot savu vētru. Tērpusies zemes krāsās, gandrīz vai kamuflāžā, niedrēm kronēta, Vizma lepnā vienatnē ir ieradusies izraudzītajās ģeogrāfiskajās koordinātās un gatava atklāsmei.
Līrs esot bijis seno īru jūras dievs, par ko liecina arī vārda etimoloģija – seno īru valodā "Lir" vai "Ler" nozīmē "jūra". Jeb vispārinājumā – ūdens. Ūdens, kas apņem zemi. Arī Kordēlijas zemi. Pārējo stihiju – gaisa un uguns – klātbūtni fiziski izdzīvojamu uz skatuves rada Kristīne Abika, iepludinot cilvēkā nesaudzīgo dabas skarbumu. Māksliniece panāk to, ka vētras ainā pie zibeņiem un pērkondārdiem niecībā plivinās ne tikvien uz klinšainās Velsas zemes piekabinātā Vizmas telts, bet mīkstajos krēslos satrūkstas arī skatītāji, no kuriem daļa, visticamāk, tobrīd grimst katrs savā katarsītē – šekspīriskās klasikas atkailinājuma, Gunas Zariņas aizgrābjošās aktierspēles, Kristīnes Abikas fiziski vizuālās scenogrāfijas simbiozes priekšā. Šī aina liek no jauna noticēt teātra spēkam un spējai runāt radošā vienbalsībā, aizraujot šai eksistenciālajā vētrā skatītāju sev līdzi.
No Kordēlijas zemes meklējumiem, atstājot tur savu iekšējo vētru, Vizma pārnāk pārdzimusi jau karaliski zilā kleitā, pēcvētras tīru debesu tonī. Runā, ka šo krāsu 19. gadsimtā radījuši modes meistari kādā angļu ciemā, nebūt ne tik tālu no Velsas zemēm, turklāt šujot kleitu karalienei Šarlotei. Karaliskā pārliecībā vizošajai Vizmas kleitai lidostas vējos aiz muguras plīvo cenuzīme. Visam sava cena. Katram sapnim sava cena. Vizma un Linards, kurš sācis runāt profesores valodā, šekspīriskā pantmērā deklamējot kioska kafijas piedāvājumu, izrādes izskaņā nepaliek sēžot uz soliņa, bet atkal dodas ceļā. Šoreiz abi vienā virzienā.
Kad gulbītis, gulbītis pārnesis mūs mājās pēc sava pašpiedzīvotā iniciācijas ceļa, var nākties secināt, ka nevar atrast sev vietu ne īsti te, ne vairs tur, kur būts.
Pieredzes, pēc kurām paši raujamies, atsakoties no visa, lai tās gūtu, dzīve vairs nevar būt tāda kā iepriekš. Jautājums, kuru jaundarbs "Kordēlijas zeme" atstāj skatītājam, ir ne tikai par to, cik tālu esam gatavi iet, bet arī par to, kurp mūs ved pašos dzimušās idejas? Tuvāk beigām vai jaunam sākumam?
