Izrāde jau ar panākumiem spēlēta Tallinā, bet ceturtdien un piektdien būs skatāma arī Dzelzceļa vēstures muzejā Rīgā.
Kamēr Dzelzceļa muzeja zālē tiek būvēta scenogrāfija, sarunai ar izrādes “Kabarē Sibīrija” režisoru Lauri Gundaru patveramies ļoti simboliskā vietā – turpat netālu novietotā vilciena vagonā.
Lauris Gundars ar šo stāstu turpina tēmu, ko savulaik aizsāka izrādē “Pieskarties baltajam lācim”. To ilgus gadus spēlēja Okupācijas muzejā. Šis stāsts nav tikai par pagātni, saka lugas autors:
“Šis stāsts diemžēl lielā mērā attiecas arī uz mums, šodien dzīvojošajiem, un to, kas mums notiek apkārt. Tas ir pārāk līdzīgi tam, kā bija tajā laikā. Toreiz jau arī cilvēki bija ļoti laimīgi, bija forši, jauki, viņi vēlējās dzīvot ar perspektīvu… Un tad pēkšņi kaut kas notiek. Un šo izrādi mēs ļoti lielā mērā esam taisījuši tāpēc, lai nebūtu naivi. Lai mums neviens neko nevarētu iestāstīt. Lai mēs zinātu.”
Stāstu par diviem māksliniekiem, kuri 1941.gadā burtiski no skatuves tiek izsūtīti uz Sibīriju, Lauris Gundars izvēlējies risināt savdabīgi: kā kabarē uzvedumu. Jo abi igauņu aktieri – Haide Manamē un Tomass Tross – ir Igaunijā ļoti pazīstami kā klaunu pāris Pīpa un Tūts. Šajā izrādē gan viņi klaunu maskas nevilks.
“Šie aktieri tiešām var ārkārtīgi daudz. Viņi ir arī mācījušies un spēlējuši īstu kabarē. Šodien mēs pat īsti nezinām, kas ir kabarē, un jaucam to ar varietē.
Bet kabarē ir kas īpašs, tas ir gan traģisks, gan smieklīgs reizē. Kabarē žanrā savijas milzu pretišķības.
Un tieši šīs pretišķības man šķiet šai tēmai ārkārtīgi atbilstošas,” uzsver režisors.
Aktieri Tross un Manamē ar Lauri Gundaru satikušies kādā teātra festivālā Lietuvā un sadarbojas jau vairākus gadus. Iepriekš kopā iestudējuši Šekspīra “Hamletu” un teic, ka saprotas no pusvārda. Ideja par kabarē izaugusi no aktieru ieceres par filmu ar līdzīgu stāstu.
Tomēr filma pārtapusi uzvedumā, kur aktieri iejūtas 30.gadu Igaunijas kabarē dzīvē, ko kā ar nazi pārtrauc padomju okupācija. Abi mākslinieki attopas vilcienā, kas dodas viņiem nezināmā virzienā, stāsta Haide Manamē un Tomass Tross.
“Viņi dzied pārējiem vagonā iesprostotajiem, lai uzlabotu omu šajā drausmīgajā situācijā. Viņa cenšas būt mierīga, tomēr slīgst izmisumā. Bet viņš kļūst neprātīgi optimistisks, un no malas liekas, ka viņš jūk prātā,” uzvedumu īsi raksturo Manamē.
“Laura stāstā ir tik daudz līmeņu! Man interesantākais šķiet tas, kā viņš salāgo šos divus raksturus.
Arī mans varonis saprot, kas notiek, bet izturas pārspīlēti priecīgi. Šajā situācijā tas neliekas normāli, bet tas ir viņa veids, kā izdzīvot. Viņš atsakās ielaist sevī šo traģēdiju.
Man liekas, ka tā ir visa šī stāsta esence – lai kādas grūtības tevi piemeklē, pozitīva attieksme var palīdzēt tās pārdzīvot,” skaidro Tross.
“Jā, viņa varonis paliek mākslinieks līdz pat galam,” piebilst Manamē.
Arī lēģerī viņi iestudē kabarē, lai turētos paši un uzmundrinātu citus ieslodzītos. Šajā stāstā Lauris Gundars ievijis arī režisora Oļģerta Krodera atmiņas no izsūtījuma, kur arī viņš iestudēja teātri.
“Man šķita ļoti jaudīgs viņa pārstāsts, ka viņš tur ir dzīvojis savā pasaulē un neatceras vairākus gadus no savas dzīves. Viņš ir dzīvojis kaut kādos ideālistiskos mākoņos. Un to mēs šeit pilnā mērā esam izmantojuši,” par iestudējuma materiālu saka Lauris Gundars.
Mūziku izrādei radījis igauņu komponists Sīms Aimla, iedvesmojoties no vācu un franču kabarē. Viņš kopdarbā ar Lauri Gundaru ir arī dziesmu vārdu autors un būs redzams arī pie klavierēm kopā ar kabarē orķestri. Izrāde notiks igauņu valodā ar lugas autora sinhrono tulkojumu latviski austiņās. Tā būs skatāma 18. un 19.oktobrī Dzelzceļa vēstures muzejā Rīgā.
