Teātris.zip

TV PIRMIZRĀDE! "Teātris. ZIP". Ģertrūdes ielas teātra izrāde "Āda"

Teātris.zip

Teātris.zip. Par Ģertrūdes ielas teātra izrādi "Āda"

Teātris.zip. Par izrādi "Uzvara ir mirklis"

Iespējams, lielākā uzvara Latvijas futbola vēsturē – teātra izrāde «Uzvara ir mirklis»

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 1 gada un 11 mēnešiem.

"Dažreiz gribas veidot dokumentālus darbus arī par priecīgiem brīžiem un tas nebūt nav vienkārši. Arī apzināties, ka dzīvē priecīgi brīži ir mirkļi, kā vēsta [izrādes] nosaukums. Ja pasakas beidzas ar laimīgām beigām, tad dzīve turpinās arī pēc laimīgām beigām," teic režisors Valters Sīlis, kura izrādē "Uzvara ir mirklis" tverta, iespējams, lielākā uzvara Latvijas futbola vēsturē – spēle Stambulā 2003. gada 19. novembrī, kad Latvijas un Turcijas futbola izlašu mačs rezultējās 2:2 un Latvijai pirmoreiz bija iespējams nokļūt 2004. gada Eiropas futbola čempionāta finālturnīrā. Raidījumā "Teātris.zip" par izrādes kopradīšanu un līdzībām mākslinieka un futbolista darbā stāsta Valters Sīlis un aktieri Kristians Kareļins, Arturs Krūzkops, Jānis Kronis.

Ojārs Rubenis: Tā ir teātra izrāde sporta laukumā. Par šo izrādi daudz runāja, jo tā bija Valmieras vasaras teātra festivālā 2020. gadā un to rādīja arī pagājušajā vasarā. Šī izrāde tika uzņemta ar ovācijām. Par šo izrādi "Spēlmaņu naktij" tika nominēta kustību māksliniece Kristīne Brīniņa, nomināciju un balvu "Gada režisors" saņēma Valters Sīlis. [..] Valter, pirmais jautājums tev, protams. No kurienes ideja taisīt izrādi futbola laukumā ar nefutbolistiem? Vispār kaut kas pilnīgi vājprātīgs, par ko es pēc tam dzirdu tikai un vienīgi labas atsauksmes.

Valters Sīlis: Idejas sākums meklējams... Izrādē Jānim Kronim ir teksts par to, kā viņš sāk iet uz virslīgas spēlēm. Tas ir drīzāk mans autobiogrāfisks motīvs, ka es sāku interesēties par Latvijas virslīgu. 

Cik tev bija gadu?       

Valters Sīlis: Es arī bērnībā, 90. gados interesējos par Latvijas virslīgu. Interese atgriezās 2016. gadā, jo Torņakalnā Arkādijas parkā atkal sāk spēlēt virslīgas spēles (pirms tam tur bija tikai pirmās līgas spēles). Pēkšņi tev tuvumā ir šāda līmeņa futbols un tā ir tava komanda! Tas mani aizrāva. Jau tajā brīdī es sāku domāt par izrādēm, kas varētu būt par sportu, vienkārši interesējoties par to. Diezgan bieži sportistu dzīvesgājumi likās ļoti līdzīgi aktieru dzīvesgājumiem.  

Proti?

Valters Sīlis: Viņi diezgan bieži runā par tām lietām, ar kurām saskaras arī katrs mākslinieks – par to, kā sevi mentāli sagatavot, fiziski, protams. Bet tieši tie mentālie, garīgie izaicinājumi, problēmas, ar kurām ir jāsaskaras, ir ļoti līdzīgas. Kaut kādā grūtā brīdī man palīdzēja... Mākslinieki jau var izvairīties, viņi var stāstīt par darbu, par to, kāda tēma ir viņu darbā, viņiem nav jāstāsta, kāpēc es šodien neiesitu vārtos. Sportistiem ir jāstāsta, kāpēc viņiem tas nesanāca, vai ir par to jādomā, vai viņi pēc tam atceras. Viņu atmiņās es pēkšņi sāku redzēt, ka, jā, tur būtu labs materiāls izrādei, tikai atrast to formu. Tā nāca kopā ar uzaicinājumu veidot darbu Valmieras vasaras festivālā. Braucot no 2019. gada festivāla un apstājoties pie Vidzemes Olimpiskā centra futbola laukuma, [nodomāju] – šeit varētu būt izrāde. Izrāde gan notika citā futbola laukumā Valmierā.

Es varu pieiet pie jebkura stadiona un teikt – šeit varētu būt izrāde. Un tad es kā producents sāku būvēt, kur ir jāliek skatuve, kur kas būs. Bet šeit viss notiek futbola laukumā. Kā to vispār var iztēloties?

Valters Sīlis: Tās pāris lietas, kuras bija skaidras un ar kurām es arī atnācu uz pirmajiem mēģinājumiem (viss pārējais tapa procesā) bija – trīs aktieri, kas stāstīs par šo spēli, dejotāji, kas izpildīs futbolistu kustības [..], un tas notiks vienas spēles garumā. Kāda spēle tā būs? Likās, ka mums, Latvijai, nozīmīgākā spēle bija tā, pēc kuras Latvija nokļuva Eiropas čempionātā. Un tad šo 90 minūšu garumā notiek spēle... 

2003. gadā Stambulā. Jūs kāds bijāt klāt?

Arturs Krūzkops: Nē.

Kristians Kareļins: Es Rīgas spēlē biju klāt. 

Labi, ejam tālāk. 

Valters Sīlis: ...un tie bija galvenie dotie elementi. Strādājot mēs ar Kristīni sapratām, kādam jābūt noslēgumam. Es uzrunāju Kristianu, Arturu un Jāni. 

Kā tu dabūji zināt, ka viņi ir futbola fani? Kā jūs katrs pats nonācāt līdz futbolam?

Valters Sīlis: Nu Jānis Kronis nav futbola fans. (visi smejas)

Es Ārčiju [Arturu Krūzkopu] pazīstu no studiju gadiem, kad viņš vēl nebija Nacionālajā teātrī, un es nekad nezināju, ka tu esi futbola fans. 

Arturs Krūzkops: Mēs ar Kristianu esam bijuši futbolā iekšā arī kā bērni, kā spēlētāji: Kristians – vārtsargs, es – aizsargs līdz 14 gadu vecumam. Jānis neko nezināja. Viņš nezināja, cik spēlētāju laukumā...

Jānis Kronis: Es kārtējo reizi spēlēju Valtera alter ego jeb "valterego". 

Arturs Krūzkops: Nu tā. Bet mums visiem tas futbols, izņemot Jāni, kurš to kaut nedaudz iemīlēja caur šo izrādi, izrādās, jau bija tuvs.

Jānis Kronis: Bišķiņ...

Valters Sīlis: Un sarunas par futbolu jau bija notikušas.

Kristians Kareļins: Valters ar mums kopā bija bijis uz pāris spēlēm. Viņam virsū gāzās "zigazaga vīrs".

Arturs Krūzkops: Jā, mēs ar Kristianu kādus divus gadus pirms izrādes sākumposma Valteru aizvilkām uz Latvijas izlases spēli "Skonto" stadionā. Tā ka diezgan likumsakarīgi mēs tur [izrādē] beigās nonācām. 

Izrāde "Uzvara ir mirklis"
Izrāde "Uzvara ir mirklis"

Tu, es saprotu, šad tad vēl uzspēlē futbolu?

Arturs Krūzkops: Pēc trim meniska operācijām vairs ne, bet es skatos daudz, es braucu uz Kristiana izveidotā futbola kluba spēlēm, uz Latvijas spēlēm gandrīz visām. 

Kristian, internetā tagad var izlasīt, ka tu esi futbola komentētājs.

Arturs Krūzkops: Viņš ir ģenerāldirektors klubam. 

Kuram?

Kristians Kareļins: "FK PPK". 

"FK PPK"? Lūdzu izskaidro man!

Kristians Kareļins: Futbola komūna "Pa pāris kausiem". 

Ko tas nozīmē?

Kristians Kareļins: Tas nozīme, kad nav darbiņa, ir jāizdomā pašam. Tieši pirms pandēmijas mēs ar nu jau labāko čomu, bijušo izlases futbolistu Juriju Žigajevu (kurš mums palīdzēja arī izrādes tapšanā ar intervijām) sākām runāt par futbolu. Mums bija interesanti, mēs nolikām kameras un tā vēl aizvien runājam katru otrdienu. 

Kurā kanālā?

Kristians Kareļins: Jūtūbā. 

Brīnišķīgi. 

Kristians Kareļins: Un šogad ir arī komanda. 

Tu arī vairs nespēlē? Jo, ja tu esi uz laukuma, es domāju, ka pārējie bēg projām. 

Kristians Kareļins: Nē, zini, Ojār, man ir tas vecums un fiziskā forma, ka atsist bumbu un nokrist es varu, es nevaru piecelties. 

Valter, tu spēlē?

Valters Sīlis: Nē, es esmu tikai skatītājs, kuram tas patīk gluži kā teātris. 

Jāni, tu tagad esi iesācis spēlēt?

Jānis Kronis: Nē.

Kad top izrāde, tad, protams, [jānoformulē], kādai auditorijai tā ir, ko tu ar to gribi pateikt, ko tu ar to domā. Nu tad, kas tas tāds ir – ko jūs ar to gribat pateikt, ko jūs ar to domājat un kādai auditorijai tas ir? Vai arī tas vienkārši ir tāds izrādes prieks? Varbūt, ka vienmēr nevajag pateikt, vajag priecāties. Es īsti nezinu. 

Valters Sīlis: Kaut kādā mērā dažreiz gribas veidot dokumentālus darbus arī par priecīgiem brīžiem, un tas nebūt nav vienkārši. Arī apzināties, ka dzīvē priecīgi brīži ir mirkļi, kā vēsta [izrādes] nosaukums. Ja pasakas beidzas ar laimīgām beigām, tad dzīve turpinās arī pēc laimīgām beigām. Kaut kā to gribējās ietvert šajā darbā, novērtēt tos notikumus, cik tie ir nozīmīgi un tomēr apzināties, ka, lai kāds tavā dzīvē ir mērķis, tad, kad tu to sasniegsi, tev vēl būs jādzīvo, un kā tu dzīvosi tālāk,

kas ir pēc mērķa sasniegšanas, vai tev tad ir jāpaliek tajā punktā vai arī jāatrod kāds cits veids, kā piepildīt savu dzīvi? Tā noteikti bija viena doma, kas iet cauri šim darbam.

Bet tā – jā, lielā mērā dalīties priekā.

Jāni, kas ir, kad tu esi nokļuvis tādā punktā, kur tu ej tālāk?

Jānis Kronis: Kur eju tālāk pēc tā uzvaras mirkļa? Man liekas, ka Valteram tā tēma vijas cauri vēl citos darbos. Kaut kādā ziņā tā nereti ir sadzīvošana. Jautājums – vai tu apzinies, ka tas ir tavas dzīves augstākais mirklis vai ne, un kā tu tiec ar to galā. Bet nereti tā ir tikai sadzīvošana, kas tomēr ir tādā melanholiska lieta, manā skatījumā. Protams, var gadīties, ka tas ir tikai jauns pakāpies uz nākošajiem mērķiem, nākošajiem sasniegumiem. 

Ārčij, kā tev?

Arturs Krūzkops: Par to tālāk iešanu es pat... Nu kā, ir jauni izaicinājumi jārod. Bet par izrādes kontekstu runājot, kas, man liekas, ir svarīgi, ka Latvijai [futbolā] šādu mirkļu nav daudz. Vispār pasaulē, ja mēs skatāmies valstis, kas ir līdz tam tikušas – līdz šādām punktam, kas patiešām ir liels notikums – nav daudz. Tās, kas tur ir regulāri – Spānija, Vācija, Anglija – tās par šādiem notikumiem netaisīs izrādes, jo viņiem tā ir ikdiena. Bet mums tā nav ikdiena, un tas brīnums par mūsu varēšanu, par mazās Latvijas nācijas varēšanu, ir jāizceļ, lai kā mēs arī to noliekam visu laiku...

Nu nav tā, ka mēs visu noliekam. 

Jānis Kronis: Futbola kontekstā noliekam. 

Arturs Krūzkops: Futbola kontekstā noliekam ļoti bieži. Bet tas brīnums atnāk. Kāpēc tas atnāk un tieši tajā brīdī? Nav nekādu priekšnosacījumu, lai tas notiktu, bet brīnums notiek. Tā ir ticība. 

Par to, manuprāt, arī izrāde – par ticību mums pašiem, par varēšanu.

Kristians Kareļins: Tas bija tas brīdis, kad gan Valters, gan Arturs, gan es – mēs atceramies to spēli un emocijas, ko mums tā sagādāja. Tas tiešā tajā momentā bija kaut kas ārpus labā un ļaunā, kaut kas neticams. Tajā gadā "Eurosport" televīzijas kanālā bija gada apskats par lielākajiem pārsteigumiem pasaulē. Un es tā mierīgi cepu Ziemassvētku pīrādziņus, fonā iet tas tops un pēkšņi [izskan] – pirmajā vietā "Latvija uzvar Turciju un nokļūst Eiropas čempionātā" (kur tobrīd spēlē tikai 16 komandas no visas Eiropas). Tas tiešām bija baigais "vou!". Par to sadzīvošanu... Es esmu aprunājies ar dažādiem spēlētājiem, ka tajā brīdī likās, – nu tā tagad būs norma, mēs tik labi un re, kā būs. Tu to momentu tajā brīdī nenovērtē – to, ka tas ir tas augstākais punkts, kurā tu esi nokļuvis – jo tu domā, ka būs vēl un vēl, bet nav. Tu dzīvo tālāk, tu uzstādi jaunus mērķus savā dzīvē un tikai pēc tam tu saproti, ka tas bija augstākais punkts. Vai tu to izbaudīji? Nē, tajā brīdī tas bija darbiņš. Tu izdarīji savu darbu, un viss notika organiski uz priekšu, bet vairs neatkārtojas. 

Daļa aktieru, mākslinieku uztver savu profesiju kā darbu, un tas ir ļoti labi, jo amatniecība nav slikts vārds, galīgi ne. Un tomēr lielākais vairums mākslinieku uztver virsuzdevumu, ka nākamajā reizē viņš pakāpsies vairāk, nākamajā reizē būs vēl kaut kas. Neizdevās vēl. Futbolisti, tavuprāt, tieši tāpat to uztver kā amatniecību, darbu vai [strādā] ar misijas apziņu?

Kristians Kareļins: Cik es esmu runājis, tad pēdējā laikā ļoti daudziem pamatā tas ir darbs. Tas ir darbs, plus vēl tas, ka tu esi komandā iekšā kā profesionālis, tev jādomā ir salīdzinoši maz. Ja tu negribi domāt, tu vari nedomāt, jo komanda par tevi domā tavā vietā. Tev ir treneris, tev ir režīms, tev ir viss. Tu dari savu darbu – trenējies un spēlē futbolu – un tad jau tālāk kā kuram sanāk. Bet, jā, pamatā tas ir darbs.

Jūs varat arī par savu profesiju pateikt, ka pamatā tas ir darbs un par to domās režisors? Ārčij?

Arturs Krūzkops: Kādam tas ir darbs, kādam tas ir kaut kas vairāk. Tāpat droši vien arī futbolā – kāds strādā individuāli arī viens pats, savā sētā trenējot tehniku, un kāds vienkārši aiziet uz treniņu, atstrādā un vakarā mājās guļ. Es domāju tās ir tās līdzīgās, paralēlās lietas starp teātri un futbolu. Kā daudzi slaveni režisori, kuri iet skatīties futbolu, ir teikuši, ka arī futbola mačā visi strādā pēc shēmas, tur nav improvizācijas. Ir improvizācija dažos momentos, tāpat kā notiek uz skatuves, kur tu varbūt pārsteidz partneri, bet arī futbolā viss strādā pēc trenera uzliktas shēmas. Tas arī ir līdzīgais. 

Jāni?

Jānis Kronis: Es nepazīstu daudzus futbolistus, bet, domājot tādā virsmērķu virzienā, man liekas gribot negribot daļa no futbolistiem veido kaut kādu augstāku mērķi. Jo pēc idejas arī tādi mači un principā sports kā tāds kaut kādā ziņā veido nacionālo identitāti, saistību ar to valsti, kurai tu piederi. 

Līdzīgi kā teātris kaut kādā ziņā palīdz domāt, diskutēt par jautājumiem un arī veido daļu no mūsu kultūras identitātes, sports arī, tikai tas citādākā veidā notiek.  

Jūs veltījāt savu spēli leģendārajam Andrejam Rubinam, kurš šogad nomira. Jūs personīgi viņu pazināt?

Kristians Kareļins: Gadījās. Man ar viņu bija intervija, saruna, un viņš apmeklēja arī mūs pirmizrādi. 

Un?

Kristians Kareļins: Viņam patika. 

Arturs Krūzkops: Vēl uz izrādēm bija vairāki tās spēles futbolisti. Arī šogad. Jā, viņi visi bija ļoti priecīgi. 

Tas īpatnējais ir, Valter, kā tev ienāca prātā taisīt šo izrādi, šo futbola maču bez bumbas. Tas, man liekas, ir dubultā sarežģītības pakāpē. Es saprotu tavu domu, ka tā ir izrāde, bet ar to bumbu nebūtu vieglāk?

Kristians Kareļins: Nē, mums nē. (visi smejas)

Valters Sīlis: Bumba ir tieši tas elements futbolā, lai cik tu būtu labs, tā apaļā vienība vienmēr nepakļaujas tiem noteikumiem, kādus tu gribi.

Lai iestudētu izrādi ar bumbu, tad mums būtu visi pasaules augstākā līmeņa cirka mākslinieki jāsaaicina un tad vēl šaubos, vai mums tas izdotos. 

Tā jau ir tā nejaušības daļa, kas vienmēr sportā ir svarīga. Nevienu spēli vienādi nevar nospēlēt, bet šādā veidā to gan ir iespējams izdarīt, kad mēs izņemam to mainīgo vienību – bumbu. 

Nu labi, bet vienalga spērienam ir jābūt kaut mazliet profesionāla līmenī. 

Valters Sīlis: Tieši tāpēc bija prieks sastrādāties ar Kristīni Brīniņu, kurai, man liekas, tas ir izaicinājums vienmēr atrast dzīvē deju. Viņa ir veidojusi darbu par Andri Nelsonu, kur pati ir dejojusi. Viņa atrod, kur ikdienā ir skaistas kustības un kā tās pārvērst dejā, bet arī kā tās pareizi izdarīt. Tas bija liels darbs, ko viņa veica ar dejotājiem, kuri ir spēcīgi savā jomā. 

Izrāde "Uzvara ir mirklis"
Izrāde "Uzvara ir mirklis"

Ārčij, tu tik laimīgi smaidi, ka man liekas, ka tu visu laiku atmiņās kavējies. 

Arturs Krūzkops: Viens no skaistākajiem šī iestudējuma momentiem un vispār manā aktiera karjerā, un es nezinu, vai tā vēl būs – pirmais mēģinājums, kad mēs atnācām... Tie, kas ir bijuši teātra pasaulē iekšā, apmēram nojauš, kāds ir pirmais mēģinājums, kad režisors izstāsta ideju, kā būs, varbūt ir jau kaut kāds [dramaturģiskā materiāla] eksemplārs. Mēs atnācām uz pirmo mēģinājumu, sasēžamies, Valters atver datoru un [saka]: "Nu, noskatīsimies vēlreiz to spēli." Mēs tās 90 minūtes noskatījāmies vēlreiz to spēli. "Un tagad mums no šī ir jāuztaisa izrādi", [viņš saka]. Un nav nekā. 

Valters Sīlis: Jā, nav nekā. 

Arturs Krūzkops: Tad mēs trīs nedēļas katru dienu nācām kopā "Dirty Deal Teatro" telpās, sēdējām datoros. Pirmās trīs nedēļas pagāja tā – četri čaļi datoros meklē informāciju. 

Un dīvāna eksperti? 

Valters Sīlis: ...ir šīs izrādes varoņi. Mēs jau paši tādi arī esam. 

Kristians Kareļins: Tie bija īsti komentāri, viss ir dokumentāls. Mēs meklējāmies portālu arhīvos komentārus pēc tās spēles, lasījām cauri visu. 

Arturs Krūzkops: Izrādē nav nekā izdomāta. 

Mūsu pašu personīgie stāsti, internetā atrastie stāsti. Tur viss ir absolūti īsts tādā ziņā. 

Vai šādai izrādei, Valter, ir iespējams turpinājums? 

Valters Sīlis: Vai tas notiks manā dzīvē, vai kādam pēc vēl 20 gadiem vajadzētu uztaisīt...

Laba atbilde. 

Valters Sīlis: Es ceru! Cerams! (smejas)

Man, domājot par šo izrādi un arī par mūsu sarunu, ienāca prātā viena doma. Mēs vienmēr sakām, ka teātra māksla ir ļoti gaistoša, tu nospēlē, paliek televīzijas ieraksts – labāks vai sliktāks – un tā tālāk. Bet ir viena izcila iespēja – tu vienu izrādi neuztaisi tik labu, kā gribētos, tev ir iespēja uztaisīt nākamo labu. Droši vien aktieriem tajā pašā vienā izrādē ir iespēja vienreiz nenospēlēt, bet nākamajā to labot. Nākamie skatītāji atnāk un saka – bāc, iepriekšējā reizē nebija tik labi, šī bija laba izrāde, un mēs sākam strīdēties par to visu. Tad es domāju par futbolistiem. Viņiem jau patiesībā nav iespēju, viņi nospēlē maču, valsts līksmo, visi brauc, pīpina, ņemas un ir laimīgi, un pēc nākamā mača viņi saņem lamas un pārmetumus no dīvāna ekspertiem... Kā viņi ar to tiek galā, jūsuprāt?

Valters Sīlis: Viņiem ir jāiemācās.

Kristians Kareļins: Ar to, man liekas, ir jāiemācās sadzīvot un neņemt tik ļoti... Futbols ir mainīgā vienība, kad viena spēle tev sanāk, viena – ne. Laukumā ir 11 cilvēki. Latvijā tas nav tik izteikti, bet Polijā, Vācijā, Francijā, Anglijā tu esi zem lupas un spēli vēro ne tikai stadions, šim mačam seko līdzi visa valsts. No tavas veiksmes vai neveiksmes ir atkarīgs viņu noskaņojums, viņu dzīve bieži vien. Bija izpētīts, Anglijā laikam, ka vardarbība ģimenē pieaug... 

Jānis Kronis: Vardarbība ģimenēs pieaug pēc neveiksmīgām spēlēm. 

Nopietni? 

Jānis Kronis: Jā.

Valters Sīlis: Bet man liekas, ka tā līdzība ar teātri ir diezgan tuva tajā ziņā, ka tajā vakarā atnāk, piemēram, lielā zālē 800 skatītāju, un ja tu esi viņus pievīlis tajā vakarā, tad tu nezini, kādas tam ir sekas. 

Katrs vakars ir tā vērts, un tur arī es diezgan bieži sajūtu to līdzību. Jo "nesanāca šodien, sanāks rīt" īstenībā arī teātrī nav nekāds attaisnojums. 

Dažreiz sāp, ka kaut kas ir pielecis [tikai] pēc trešās izrādes un tu esi atrisinājis problēmu, bet tu to neesi atrisinājis pirms pirmizrādes. Tā dažreiz notiek. Teikt, ka mēs esam ļoti atšķirīgi... Arī šajā jautājumu es bieži jūtos, ka tur es varu smelties padomu, kā tikt ar šiem pārdzīvojumiem galā. 

Arturs Krūzkops: Vienīgi sportā ir tas, ka tu vari diezgan objektīvi pateikt, vai bija labi vai nebija, jo ir rezultāts. 

Jā, te es nevaru pateikti, vai tu labi nospēlēji vai ne. 

Arturs Krūzkops: Tā ir ļoti subjektīva doma. Bet viņiem – sportistiem – ir traki pēc karjeras: 40 gados beidzas karjera, tas ir labs vecums, un tev pēkšņi nav to tūkstošu, kas uz tevi skatās, nav to tūkstošu, kas par tevi runā, un tā dzīve tur beidzas, un tad ir grūti daudziem. Sportā ir ļoti traģiski likteņi daudziem pēc karjeras. 

Es drīkstu jums teikt – džeki? 

Kristians Kareļins: Jā. 

Džeki, paldies, ka jūs iztaisījāt tādu izrādi, ka jūs to visi kopā izdomājāt, radījāt pacēluma sajūtu, prieku. Un vēl man ir milzīgs prieks, uz jums skatoties, jo "Zipā" nemaz tik bieži tā nav, ka visiem nenormāli spīd acis. Jūs par izrādi runājat un esat priecīgi un laimīgi. 

Arturs Krūzkops: Vēl viena lieta, ko es gribētu [pateikt] – šī ir tā izrāde, uz kuru vīrieši veda savas dāmas, nevis otrādi, kā ir parasti. 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti