No šī gada Valmieras vasaras teātra festivāla plakātiem, kurus veidojis mākslinieks Aleksandrs Breže, noraugās seja, kuru apņem plaukstošs zāles paklājs. Vai šis cilvēks iznirst no tā vai tomēr iegrimst šai paklājā? Vai tā ir atteikšanās no vecās ādas vai jaunā cilvēka dzimšanas akts? Vai tā ir atgriešanās pie dabas vai atgādinājums, ka esam daļa no tās? Atbildes priekšā stāsta festivāla jaundarbi.
Stāvo krastu elēģija
Sestdienas rīts, kas pienācis ar čaukstošiem lietusmēteļiem un aizsvīdušām briļļu lēcām, zibeņus no Valmieras tomēr aizraida prom, bet dažas dievišķi radošās dzirksteles izkaisa festivāla spēles laukumos. Režisores Ineses Mičules izrādei “Plaušas”, kas nodēvēta par dvēseles nemieru dejas valodā, izvēlēta vieta Gaujas Stāvajos krastos. Impulsu šīs izrādes tapšanai režisore aizguvusi no britu dramaturga Dankana Makmilana lugas “Plaušas” (Lungs, 2011), kurā autors risina jautājumu, vai pārim var būt bērns pasaulē, kurā ir tik daudz nezināmo un tik daudz neatrisināmā, sākot ar klimata pārmaiņām līdz politiskajai nestabilitātei.
Šī vietas izvēle stāvkrastā ļauj lasīt sievietes – dejotājas Lienes Stepenas – un vīrieša – komponista Staņislava Judina – melnbalto attiecību portretējumu kā līdzsvara vingrinājumus, esot soli no kraujas.
Kā atgādinājumu elpot dziļi, pārdomāt katru nākamo soli, pirms spert to. Taču elpu var aizsist ne vien maigums, bet arī saltums. Izvēloties dejas valodu un atmetot lugas tekstu, tās neverbālais lasījums zaudē Makmilana piedāvāto sociālpolitisko kārtu un top poētiskāks, vienlaikus portretējot tieši sievieti šai ainavā kā tādu, kas ir tuvāk dabai, tuvāk pirmatnējībai, tuvāk sākumam.
Sievietei ir aktīvā loma – dejotāja Liene Stepena piepilda to ar caurspīdīgu maigumu, uzlūkojot vīrieti kā mežvītenis, tiecoties saaugt, atrast saskares punktus. Vienlaikus tas ir stāsts par sievietes pašatjaunošanās spēku, ko režisore Mičule, pirmo reizi izvēloties veidot dejas izrādi, izvērš arī par sievietes uzdrīkstēšanos iet dziļumā. Noraut savu balto kreklu, piekļūt tumsai, izgriezt savu dvēseli otrādi un pieņemt sevi atpakaļ tajā pat, ja, šķietami, siltas gaismas tālumā vairs nav. Atņemot izrādei tās vietu upmalā un ienesot to telpās, šis stāsts jau būs cits. Jo katrai telpai ir sava atbalss. Tā būs jau cita (ne)satikšanās, kuru varēs jau šoruden piedzīvot Valmieras drāmas teātra skatītāji.
Šis sestdienas rīts ir atnesis uz Valmieru lietusmākoņu slāni, kurš pieliek savu pirkstu festivāla izrādēm ne tikai scenogrāfiski, bet arī režisoriski. Uz melnās skatuves mēles, kas kļūst gan par tiltu vienam pie otra, gan tajā pašā laikā par attāluma nogriezni, lietus ir pieprasījis uzlikt baltu nojumi. Zem tās mājo vīrietis ar kontrabasu – sievišķas formas stīgu mūzikas instrumentu. Savukārt sieviete lielākoties ir ārpus šīs baltās telpas un pati pārtop stihijā. Vīrietis šai interpretācijā ir skaņotājs, kurš spoguļo sievietes iekšējo virpuļviesuli.
Sieviete runā caur kustību, turpretī vīrietis sievietes ķermeņa valodas pausto tulko skaņas vibrāciju partitūrā, kurā nav ierakstīti sudrabkaijas ķērcieni dramaturģiski precīzā zaudējuma mirklī un nav iepunktota maiga lietus rasināšana, paplašinot sievietes pārdzīvojumu līdz pat “raudošai debestiņai”. Arī pērnā rudens lapa, kas visticamāk nevilšus, bet trāpīgi izvijas no dejotājas gaišajām matu cirtām, ir savā ziņā atvadu simbols. Atvadīšanās no iedomātās dzīves, atsakoties no izsapņotā un raugoties tālajā nezināmajā.
Uz sirreālistu klases vakaru
Taču par satikšanos kādā nomaļākā aktu zālē izvēršas poētiski eklektiskais, eksperimentālas ievirzes performatīvais darbs jeb veltījums mājām un mītnēm “Tuvie tālie”. Anna Klišāne, Ivars Krasts, Gerds Lapoška, Jurģis Lūsis, Kirils Ēcis, Elīza Dombrovska, pieteikuši sevi kā sešus klejojošus stāstniekus un muzikantus, vairāk līdzinās kādam sirreālistu vai dadaistu pulciņam, kurš salauž (vai sakās salaužam) ne tikai klavieres īsi pirms izrādes, bet arī iespējamo priekšstatu par gaidāmo “dzejas vakaru”.
Viņi rotaļīgi dekonstruē teātri pa sastāvdaļām, lipinot kopā zemapziņas diktētos elementus, caur kuriem runā viņu paaudze, imitējot koncertuzdevumu (jo dzejas destilāts taču būtu par kailu).
Vasaras festivālam šāda koķetējoša dauzonība un fragmentārisms (ar ko parasti aizraujas arī bērni, ienākot jaunā rotaļlaukumā un ātri mainot nodarbes, līdz izmēģināts ir viss), mazliet pat piestāv.
Līdzīgi tam kā no cita gadsimta iemaldījies Odisejs-aktieris Ivars Krasts demonstrē lēnās sulas spiedi, šis jauno teātra praktiķu domubiedru pulciņš lēni, kā burbuļplēves punktiņus, placina gaidu burbuļus skatītāja prātā. Tā kā reiz jau sirreālisti apvainoja racionālo prātu kara šausmās, šie jaunie brīvību atkal uztic garam. Brīvdomībai, kas uzpeld no bezapziņas dzīlēm. Viņi aizver acis plati un peld hipertekstualitātes viļņos, neaizmirstot arī par kinematogrāfisku sveicienu Bunjela “Andalūzijas sunim”, kas radīts turpat uz vietas, piemēram, pārstāstot redzes operācijas procedūras pieredzi. Un atnākušajiem izdala arī paši savu “Tuvo tālo manifestu”.
Viņi, no vienas puses, ir pašironiski, bet, no otras puses, līdz kaulam atklāti. Tikai šī spēle ik pa brīdim rada maldinošu priekšstatu, kurā brīdī šis ir Jurģis un kurā brīdī šī vairs nav pīpe.
Skatītājam tā arī kļūst par spēli: medīt kailos nervu galiņus, kurus par jēlmateriālu poēzijai izmanto audiovizuālās performances veidotāji. Iekšiņa uz āriņu ik pa brīdim tiek izvērta, vēl mazliet kautrīgi aizslēpjoties aiz šķietama tiešuma un atklātības.
Dzejas rindas ik pa brīdim pārtrūkst un aizripo katra savā virzienā. Dažas no tām izpildītāji padod viens otram, citas “paceļ” un aiznes sev līdzi skatītāji. Jo “kamēr esmu šeit, manis nav daudz kur citur”.
Dievišķā iedvesmas gaisma
Taču 2022. gada Valmieras vasaras teātra festivāla kulminācija, kura svin brīvdomību, jeb lielformāta koncerts “Citu dziesmu svētki” bija unikāla iespēja nokļūt arī daudz kur citur, sēžot turpat Valmieras pilsētas estrādes solu rindās. Komponisti Jēkabs Nīmanis, Oskars Herliņš, Platons Buravickis, Edgars Mākens, Sabīne Ķezbere, Emīls Zilberts radīja aranžijas korim un pūtēju orķestrim, radot jaunu pieredzi deviņdesmito līdz divtūkstošo gadu pagrīdes skatuvju himnām: līdzās dumpnieciskā “dainu tēva” Dambja un “Inokentija Mārpla” priekšnieka bradāšanai, ir Lotas kliedziens tumsā, ir arī “Baložu pilnu pagalmu” tās labākās vēstules eventuālajai un zirgs, ir “Hospitāļu ielas” paplātes ar caurspīdīgo ledu, ir “Akmeņu dārzs” ar vienu visparastāko dienu, ir Imanta Dakša apziņas mijkrēšļa gaismēnas, ir “Latvijas Gāzes” meitenīte un pilsēta un vēl, vēl vairāk – “Voiceks Voiska”, “Bērnības milicija”, “Pest of a Child”, “Sirke”, “Non Skid”, “Brown Eyes”, “Trobels”, “Loco Locals”, “Depo”, “Jūdas graši”.
Komponista Jēkaba Nīmaņa lolotajai idejai koncertuzdevuma režisors un dramaturgs Mārtiņš Meiers piedāvāja savu interpretāciju, radot cita dievišķuma rokoperu kā lokālu parafrāzi par Endrū Loida Vēbera pasaulslaveno mūziklu.
Šī “superzvaigzne” ir aktieris Sandis Runge kurš apbrīnojami pašaizliedzīgi uz pāris stundām pārtop par alternatīvās mūzikas skatuves “mesiju”, vedinot tos līdzi un ļaujot pieredzēt skatītājiem un klausītājiem brīnumu. To, kā nekomerciālā mūzika pārdzimst kora mūzikā. Teju divu stundu garumā orķestris “Rīga” diriģenta Valda Butāna virsvadībā un skolnieciski melnbalti tērpušies apvienotie kori kormeistara Rūdolfa Bērtiņa vadībā nošu līniju pa nošu līnijai pārraksta kādu jau pabalējušu nodaļu Latvijas mūzikas vēsturē.
Savukārt Latvijas Kultūras akadēmijas studenti – Agate Marija Bukša, Rūdolfs Sprukulis, Santa Breikša, Aleksandrs Bricis, Dārta Cīrule, Edijs Klievēns, Elza Rūta Jordāne, Elizabete Milta, Evelīna Priede, Kristaps Kristers Ozols, Olafs Putrālis, Ričards Murāns, Tomass Ralfs Ābolkalns, Velta Birze, Tatjana Gurēviča – iemieso dumpiniecisko maksimālismu ar vērienu, ar ķēžu žvadzoņu, ar grebeņu ņirboņu, ar pūļa efektu. Ar sadursmēm un ar atklāsmēm. Bet, kā izrādās, arī panki lec polku. Kur vēl citur, ja ne pašiem savu dziesmu svētkos? Ja ne Dikļu tuvumā. Jā, viņiem ir arī sava mazā skatuve uz lielās estrādes skatuves, taču skaņdarbu pēc skaņdarba ārējais panciskums aizvien saplūst ar kori, tā ciešāk ierakstot savas pagrīdes mūzikas vēstures nodaļu dziedātājtautas hronikās.
Atsaucot prātā 2020. gada vasaras festivālu, toreiz uz estrādes dēļiem teātra apvienība “esARTE” izrādē “aSapiensi” no frankenšteiniskas bezdzimumbūtnes nonāca līdz jaunizveidotam Cilvēkam, kurš izkāpa no masas un aizgāja savu jēgas meklējumu ceļu. Turpretī šovasar, Mārtiņš Meiers dramaturģiski asprātīgi izstāstīdams Latvijas pagrīdes mūzikas “reliģijas vēsturi”, iespējams, ka pat šo pašu Cilvēku, kurš nes vārdu caur tumsu un vienlaikus drosmi to teikt, iejauc atpakaļ pūlī. Tev būs iedvesmas gaismu nest jaunajam cilvēkam. Lai top!
Piezīmes no Valmieras vasaras teātra festivāla
