Taču modernās tehnoloģijas nav tikai izrādes mākslinieciskais risinājums – zināmais darbs par Alises piedzīvojumiem Brīnumzemē izmantots, lai stāstītu par cilvēka attiecībām ar tehnoloģiju. Radošā komanda vēlējusies jaunos skatītājus uzrunāt viņu valodā, kā arī dod iespēju pieaugušajiem ieskatīties jaunās paaudzes pasaulē.
Izrādes režisore Inga Tropa norāda – viņas mērķis visos savos skatuves darbos ir likt skatītājam padomāt.
“Tādu viennozīmīgu atbilžu nav, man liekas, ka svarīgāk ir iedarbināt domāšanas procesu,” uzsver Tropa. “Alise Brīnumzemē” režisores acīs arī ir darbs, kas aicina domāt. Viņa norāda – izrāde domāta ne tikai bērniem, bet arī pieaugušajiem.
Luisa Kerola darbs pieļauj dažādas interpretācijas un lasījumus – tas nes dažādas nozīmes dažādu vecumu lasītājiem. Tropa stāsta, ka, uzsākot darbu pie izrādes veidošanas, atklājusi daudzos potenciālos izrādes virzienus.
“Autors ir veicis fantastisku darbu. Viņš ir iedevis vienlīdz skaidras un paplašinātas līnijas – tu vari izvēlēties, pa kuru ceļu gribi iet.”
Tropa uzsver, ka mākslinieka Ginta Gabrāna radītā scenogrāfija, videomāksla un izrādē izmantotie specefekti ir instruments, kā uzrunāt šodienas bērnus un jauniešus un likt viņiem aizdomāties:
“Veicot dramatizējumu, mēģināju saprast, kā uzrunāt šodienas bērnu, jaunieti. Kas uz viņu nostrādātu? “Alisē Brīnumzemē” kā pavediens ir šī spēļu pasaule, spēļu karaliste. Luisa laikā tās bija spēļu kārtis.
Es sapratu, ka tēma, kas ir aktuāla un kļūs aizvien aktuālāka, ir datorspēļu pasaule un mūsdienu tehnoloģijas.”
Tropa tehnoloģijas salīdzina ar uguni senatnē – ja ar to neprot rīkoties, tā var iznīcināt un radīt lielu postu. Bet, ja ar to iemācās rīkoties, tad tā var kļūt par cilvēka lielāko sabiedroto un palīgu visās dzīves jomās.
Tropa arī norāda, ka mūsdienu jaunie cilvēki ir piedzimuši pasaulē, kas ir pilnīgi citāda, nekā viņas paaudzes piedzīvotā:
“Viņi jau piedzimst ar šo tehnisko vidi apkārt. [..] Šī ir tā Brīnumzeme un pasaule, kurā viņi dzīvo.
Mums kā pieaugušajiem ir nevis jāmēģina radīt distanci un ielikt galvu smiltīs kā strausiem un iztēloties, ka mēs nesaprotam, kas notiek, atstāt to pašplūsmā, bet tomēr spert soli pretī, mēģināt iedziļināties tajā un palīdzēt jaunajiem cilvēkiem tajā orientēties.”
Izrādes pirmā cēliena beigās tiek izmantoti populārās datorspēles “Minecraft” vizuālie elementi. Tropa skaidro, kā šī vizuālā valoda palīdz sarunāties ar jauno skatītāju:
“Skatoties šo ainu, nezinu, kā citiem pieaugušajiem, bet man tas ļoti atgādina vēl nesenā vēsturē notikušo – koncentrācijas nometnes.” Tropa stāsta – tās radījuši cilvēki, kas alkst radīt savu ideālo pasauli, bet ir tā “aizrāvušies ar ideālās pasaules būvēšanu, ka vienā brīdī, viss, kas apkārt rodas, ir perfektie kvadrātiņi, perfektās kustības – ja tu kustībās un kvadrātiņos neiederies, tātad “galvu nost”.”
“Man liekas, ka tās ir būtiskas lietas, par kurām runāt un padomāt. Tās nav ērtas un izraisa ļoti lielu mulsumu virknē skatītāju,”
secina režisore, uzsverot, ka viņas radošajā komandā nav cilvēku, kuri būtu pret modernajām tehnoloģijām.
Šīs tehnoloģijas ir vajadzīgas, par ko arī vēsta izrādes otrais cēliens – kā kļūt par karali vai karalieni, kas savalda lielo spēku, lielo uguni.
“Reizē caur šo procesu iepazīstot pašam sevi. [..] Kā iemācīties tikt galā ar sevi, saviem iekšējiem procesiem, visām atkarībām, kas rodas procesa laikā, jo viss ir ļoti krāsains un žilbina,” piebilst Tropa.
