Kultūrdeva

Kultūrdeva

Kultūrdeva

“Kultūrdevā” viesojas “Avota” un “Strāvas” redaktori jeb no literāro žurnālu pagātnes uz nākotni

Operdziedātājas Sonoras Vaices radošie izaicinājumi

Idejas un lomas ieraugu naktī. Saruna ar operdziedātāju Sonoru Vaici

"Mēs, sievietes, esam ļoti dažādas. Mūsos visās ir tā dīvainā puse, par ko vīrieši smejas, un arī tikpat dramatiskas mēs spējam būt savās sāpju izpausmēs. Tās gradācijas ir līdz bezgalībai," par Džankarlo Menoti monooperas "Telefons" un Fransa Pulenka darba "Cilvēka balss" sižetisko saistību LTV raidījumā "Kultūrdeva" stāsta operdziedātāja Sonora Vaice, kura pati ir arī iestudējuma "Cilvēka balss. Telefons" režisore.

Henrieta Verhoustinska: Tavs pēdējais sniegums, kas izpelnījās lielu kritikas atzinību, bija Džankarlo Menoti komiskā monoopera "Telefons" apvienojumā ar Fransisa Pulenka dramatisko izrādi "Cilvēka balss". Vai mēs kaut kad dzirdēsim šos viencēlienus vēlreiz?

Sonora Vaice: Jā, ja viss būs kārtībā un cilvēki būs veseli, tad būs 19. decembrī Liepājā un 22. decembrī Ogrē.

Šajā iestudējumā tu esi debitējusi arī kā režisore.

Jā, tas bija tāds interesants… Agijai Ozoliņai-Kozlovskai izrādās šī ideja bijusi trīs gadus.

Agija Ozoliņa-Kozlovska ir Latvijas Operetes fonda vadītāja.

Operetes teātra vadītāja. Viņa man piedāvāja ap šo pašu laiku, bet divi gadi atpakaļ, kad viss vēl bija vaļā. Man liekas, ka tas bija pēc izrādes "Jautrā atraitne". Viņa saka: "Sonora, man ir ideja, vajadzētu Pulenka "Cilvēka balsi". Vai tu varētu nodziedāt?" Man tās notis mājās vienmēr ir stāvējušas plauktiņā. Es tās šad tad esmu atvērusi un domājusi: "Nu, jā, bet kuram to vajadzētu?" Es vēl domāju kaut kādu solo programmiņu uztaisīt. Es aizeju mājās, paņemu tās notis un vairs nevaru aizmigt. Lasu tos tekstus, un man franču valoda nav perfekta, bet es saprotu, ko es runāju. Es pēkšņi tajā naktī ieraugu režiju un saprotu, ka tas ir pilnīgs neprāts, bet man tāda doma pirmo reizi ielavījās prātā, kad es filmējos vienā itāļu filmā. To režisēja un arī pats filmējās režisors Marko Diamore (Marco D'Amore), un es domāju – tā gan ir viena laba doma. Taisi, ko gribi! Man tas toreiz kaut kur noskanēja, un es tajā naktī sapratu, ka šis būs mans pasākums, ka es gribu arī taisīt režiju. No rīta zvanīju Agijai un teicu: "Agija, es piekrītu, bet man ir viens noteikums – es pati esmu režisore." Viņa, protams, ar lielu izbrīnu, bet es teicu: "Dod man lūdzu šo iespēju." Es viņai izstāstīju, ko redzu tajā visā, un viņa teica, ka padomās. Nākamajā rītā es sapratu, ka gribu klasisko variantu, ka ir arī Menoti "Telefons" pirmajā cēlienā. Otrajā naktī es ieraudzīju jau otru "Telefona" režiju, un otrajā rītā es viņai zvanu un saku: "Agij, zini, būs arī "Telefons"." Un izstāstīju, kā es tos redzu. Protams, šoka stāvoklis viņai bija pamatīgs.

Tev idejas nāk naktī?

Visas idejas, arī lomas, ko esmu taisījusi, es tās ieraugu naktī, pat iemācos naktī. Tad, kad sākas nakts, es varu uzreiz labi domāt.

Martā, kad visu aizslēdza, es sapratu to, ka mans dzīves ritms ir pilnīgi savādāks. Man no rīta ir jādara to, ko citi dara vakaros.

Es varu iedzert tēju, satikties ar paziņām, parunāt, darīt kaut ko jauku, relaksētu, kamēr man pienāk ideja, ka es varu sākt kaut ko darīt. Tad ap vieniem, diviem es sāku saprast, ka esmu savā elementā un varu sākt mācīties, darīt lietas, kas man ir jādara. Es ieeju savā ritmā, un tad vairs nav svarīgi, cik ilgi. Es varu visu nakti iet, jo pēc būtības esmu naktsputns. Kad es uzsāku kaut ko darīt, es aizmirstos. Arī dārzā, ja es, piemēram, ravēju dārzu, varu nepaēst pa dienu. Vienkārši aizmirstu, ka man tas ir jādara un vakarā saprotu – nepaēdu, iešu gulēt, rīt no rīta atkal kaut ko paēdīšu.

Monoopera “Cilvēka balss. Telefons“

Atgriežoties pie Menoti un Pulenka. Menoti tā ir komiska monoopera par līgavu, kura, pļāpādama pa telefonu, palaiž garām, ka viņu bildina līgavainis. Savukārt, Pulenka monoopera ir drāma, traģēdija par sievieti, kura ir pamesta, nodota un izdara pašnāvību. Kā to ir iespējams apvienot? Vai tu atradi kādu sižetisko saistību?

Es atradu tieši to, ka mēs, sievietes, esam ļoti dažādas. Mūsos visās ir tā dīvainā puse, par ko vīrieši smejas, un arī tikpat dramatiskas mēs spējam būt savās sāpju izpausmēs.

Tās gradācijas ir līdz bezgalībai. Es sapratu, ka te kopējais elements ir, ka tā sieviete sākumā tik ļoti vieglprātīgi pret to izturējās, un kaut kādā dzīves posmā nomainījās tas, ka viņa viņu ļoti iemīlēja. Otrajā cēlienā viņa saka: "Man vispār piecus gadus nebija savas dzīves. Es dzīvoju tikai no tā –  kad tu kavējies, man likās, ka es nomiršu, jo, ja nu gadījumā tu esi nomiris. Tad, kad tu atnāci mājās, es jau atkal uztraucos, jo es zināju, ka kaut kad tu iesi projām." Respektīvi viņa ir dzīvojusi tikai viņa dzīvi, viņai nav bijusi sava dzīve.

Es domāju, ka vīrietim ir ļoti smagi, ja sieviete dzīvo tikai viņa dzīvi. Viņam vajadzētu būt tādai kontroles sajūtai.

Azarts pirmajā cēlienā ir uz to, ka tas bija laiks, kad telefoni kļuva iespējami mājās, un ko darīja mājsaimnieces – sēdēja pie telefona, un visas lietas kārtoja tur. Es domāju, ka tas viss saskan ar vienu stāstu. Vienīgais, ka otrā cēliena beigās "Cilvēka balss" ir meitene, viņai nav vārda. Pirmajā cēlienā viņa ir Lusija, bet otrajā vienkārši ir sieviete, bet es viņu arī saucu par Lusiju, tā kā tā ir viena izrāde.

Manā izrādē tā ir viena varone, un ir tā, ka viņa pakaras telefona vados. Es sapratu, ka to es nevarēšu estētiski dabūt, es to neredzu. Man likās, ka būs par daudz, ka abās izrādēs visu laiku kaut ko kliedz telefonā. Pirmajā cēlienā pie telefona – to nevar atcelt, otro cēlienu sapratu, ka tekstā ir viena vieta, kad viņa saka: "Es izdzēru vienu tableti." Viņa nevarēja aizmigt, viņa bija ļoti satraukta. Izdzēra vienu tableti, izdzēra divas tabletes un pēc tam padomāju, ja es izdzertu visas tās, tad es aizmigtu un nekad nepamostos. Un tad viņa izdzēra divpadsmit. Tad viņai palika bail, viņa piezvanīja Martai, viņas draudzenei. Es sapratu, ka manā izrādē viņa tad būs nomirusi.

Otro cēlienu sāku ar to, ka viņa stāv pie tuneļa. Viņa ir nomirusi, bet vēl to īsti nesaprot. Tad viņa sāk šķetināt lentu atpakaļ, kur tas ir noticis. To, ka viņa ir nomirusi, viņa saprot, kad nonāk atpakaļ savā istabā. Es ieviesu dvēseles daļas, ar ko viņa pirms tam aprunājas. Viena ir sievišķā, viedā, kas viņai liek domāt par to, kas bija. Un otra ir tāda, kura staigā, košļā košļeni, tāds tīnis, kurai pa lielam ir pilnīgi vienalga, kas notiek. Tad bija sadarbība ar divām dvēseles daļām kā saruna, lai pati sevi apstrīdētu – vai es tam piekrītu? Viņa ir gatava melot, ka nē, man viss ir kārtībā, un dvēsele saka: "Tiešām?"

Viņa pamazām no sev dzīves laikā ierastajiem meliem, no tā – es esmu spēcīga, es esmu stipra – nonāk pie tā, ka viņa nav bijusi ne spēcīga, ne stipra. Ka viņa ir bijusi atkarīga.

Beigās man patika tas, ka viņa iet projām, un tur vairākas reizes ir "je t'aime, je t'aime" (es mīlu, es mīlu, franču val.).

Pirmajā cēlienā es ieviesu spociņu, kas dzīvoja pie viņas. Tas vairāk saistīts ar manu mammu, jo viņa aizgāja pirms sešiem gadiem. Man bija tāda sajūta, ka viņa nekur nav aizgājusi. Te ir atsauce, ka es viņu jutu sev blakus.

Mums bija brīnišķīga meitene, aktrise, un viņa to izdarīja ģeniāli. Pirmajā cēlienā viņa viņu modina, un viņām ir tādas savas sadarbības. Pēdējā cēlienā viņa uzrodas, un pēc visas peripetijas, kad viņas mīļākais ierodas dzīvoklī vēl savākt savas lietas, un viņa mēģina paņemt viņa uzmanību, bet viņš viņu neredz, jo viņa tagad ir spoks, viņa saprot, ka dzīve ir jādzīvo tad, kad mums tā ir dota, un vajadzētu saprast tās daudzās lietas arī tad, kad mēs dzīvojam. Nevis slēpties aiz sevis, bet vienkārši izvilkt ārā un apskatīties, kas tas tāds ir. Kad iznāk visas viņas dvēseles daļas, viņa saprot, ka viņa arī tagad ir tieši tāda pati dvēsele. Viņa ieiet kopā ar viņām tunelī, un tas ir par to "je t'aime" – es mīlēju tās dvēseles daļas, un es mīlēju sevi. Man liekas, ka tā ir lielākā lieta, lai kādas muļķības mēs dzīvē neizdarītu. Varbūt mēs runājam pa telefonu stundām ilgi, un mūs nevar bildināt – mēs esam sievietes. Bet mums ir jāmīl sevi un nevis vienkārši jāmīl, bet jādod sev: "Jā, es kļūdījos." Vienkārši ar sapratni, lai mēs tiktu tālāk.

Monoopera “Cilvēka balss. Telefons“

Kura no tavām operas varonēm ir prasījusi visvairāk spēka, jaudas un pieslēgšanās?

Man grūti teikt. Īstenībā ir tā, kad sākās tas, ko mēs saucam par "pirmajām caurlaidēm", tās visas kaut kādā veidā prasa vairāk spēka nekā tad, kad tā loma ir iedziedāta, jo ir jāsavieno režijas uzstādījumi, jāsavieno temps, ritmika, ko diriģenti vēlas, un tev ir jāpakļauj vokālā tehnika tam, cik tu tajā brīdī esi formā. Tas ir pirmais pārbaudījums, līdz ar to es nevaru gluži teikt, ka ir bijušas vieglākas vai grūtākas. Pat tās, kas sākumā ir likušās vieglas, mēģinājumā tās vienalga ir tādas, kādas ir. Pēc tam, kad tu jau vairākas reizes esi izgājis cauri, tu vairāk saproti to spēku izvietojumu, kā tu vari to lietot.

Operu sižeti parasti ir traki, tajos ir tādas kaislības, kādas dzīvē mēs reti redzam, piekrīti?

Jā, tur mēs izdzīvojam visu to, ko dzīvē nevar un nevajadzētu izdzīvot.

Vai tu esi kādreiz saskaitījusi, cik reižu tu esi mirusi uz skatuves?

Oi, bet tas ir kaifs. Mēs vienmēr smejamies, ka mēs visi gribam dziedāt tieši tās lomas, kurās tu beigās nomirsti. Tur ir skaistākā mūzika, un es vienmēr smejos, ka cilvēki arī ir ievērojuši to. Viņi ne pārāk iet uz tām izrādēm, kur neviens nemirst beigās. Ja nemirst, tad viņš ir ļoti neapmierināts, un nedod Dievs, kāds režisors ir izdomājis, ka tajā izrādē, kur kādam, piemēram, ir jānolec no balkona, viņa nenolec. Visa izrāde tiek pārsvītrota...

Balss – operdziedātājas instruments. Mani vienmēr ir fascinējis ekspertu teiktais, ka operdziedātājām un dziedātājiem ir zināms noteikts vecums, kurā nedrīkst izpildīt kaut kādu lomu, pēc tam paiet vairāki gadi un tad drīkst, jo balss ir nobriedusi. Kādi lielākie pārbaudījumi ir bijuši tavai balsij?

Jā, tā ir, ka balss, ja to pareizi ved, kļūst lielāka, plašāka, tas ir izaicinājums, iet uz zemākām, smagākām partijām. Man pirmais bija liels izaicinājums pāriet uz grāfieni "Figaro kāzās". Tas bija pirmais, ko es riktīgi sajutu. Otrais, protams, bija Čo-čo-sana izrādē "Butterfly". Bet tie ir pilnīgi jauni pagriezieni. Grāfiene, jā, bet es uzskatu, ka "Butterfly" man vēl ir daudz, kur iet uz pilnību.

Tu nesen pārslimoji Covid-19, ko tas nozīmē balsij?

Ir traki, jo es vēl šobrīd neesmu tā riktīgi atjēgusies. Pamazām balsi sāku kustināt, ir bezspēks un, protams, ka ir saklepotas balss saites. Viss būs labi.

Tavs foto un biogrāfija ir Latvijas Nacionālajā operā pie soprāniem, bet zinu, ka tu neesi štatā operas namā, kāpēc tu izvēlējies brīvmākslinieka statusu, nevis būt štatā?

Tā sanāca. Pēc Itālijas mācībām sāku braukt uz konkursiem, dabūju aģentus un ļoti daudz braukāju – uz Štutgarti, Drēzdeni, Klāgenfurte bija mana pirmā, uz Austrāliju, Sidneju. Esmu daudz kur dziedājusi visā pasaulē, un tā es kaut kā esmu tajā palikusi. Protams, šobrīd, kāda ir šī situācija, es labprātāk būtu štatā, jo tā ir kaut kāda garantija, bet teātrim arī nav nekādas jēgas ņemt štatā un kaut kam maksāt, ja tas ir ciet, tad vaļā. Nevar saprast, ko darīt.

Monoopera “Cilvēka balss. Telefons“

Vai tu atceries to brīdi, kad tu izvēlējies šo profesiju – operdziedātāja?

Mani līdz tam kaut kā aizveda. Man no bērnības ļoti patika dziedāt, bet man bija tāda asa, augsta, spilgta, lapsenes balss. Sākumā es gribēju kļūt par mediķi, mācījos Rīgas 4. medicīnas skolā, tur bija jaunie mediķi, gāju uz tiem. Man patika visas tās lietas, bet es arī kaut ko pakomponēju. Nesauksim to par komponēšanu, bet tā, savam priekam. Tad tēvs mani aizveda pie Maijas Einfeldes, un viņa teica: "Man tomēr liekas, ka tev vajadzētu nodarboties ar mūziku." 

Es gāju Rīgas 6. vidusskolā, pirms tam es biju Jāzepa Mediņa Rīgas 1. mūzikas skolā, bet pēc trešās, ceturtās klases es aizgāju, jo man ne pārāk patika. Tad viņa mani pierunāja iet uz Mediņiem, uz diriģentiem. Tur bija skolotāja, kura teica: "Sonora, tu negribi gadījumā dziedāt?" Es sāku domāt – kāpēc nē? Tur bija humors, jo es dziedāju korī un tā balss… Man bija grūti viņu mīkstināt tajā laikā, es to nemācēju. Dziedāt man patika, un es devu vaļā. Tā bija asa, līda ārā. Kordiriģentiem nepatīk tāds asums, kad viens kaut ko asi pīkst. Man tā ideja aizķērās, jo es sapratu, ka tas būtu tas, ko es gribu, kaut gan es arī bērnībā mīlēju dziedāt.

Mamma jūsmoja par Elgu Brahmani, visām operas dīvām, operetes dīvām. Mēs bieži gājām uz teātriem un izrādēm. Tas man bija zemapziņā, bet man likās, kur nu es! Kad man bija septiņpadsmit gadi, Mediņos pabeidzu tikai 2. kursu, tā sanāca, ka Ludmila Brauna mani paņēma uz sagatavošanas kursiem konservatorijā. Tad es mācījos paralēli gan konservatorijā, gan Mediņos. Mediņos pabeidzu kordiriģentus un konservatorijā pēc tiem diviem kursiem stājos uz vokālo.

Mani mērķi nekad nav bijuši tik augsti, un es biju domājusi, ka varbūt kāds mani paņems operetē, jo es pīkstu. Citiem tādas lielas balsis... Bet, redz, kaut kā tā sanāca.

Inese Galante aizbrauca uz Vāciju, viņiem vajadzēja Džildu (opera "Rigoleto"), un Viesturs Gailis bija mani redzējis operklasē pie Leonarda Vīgnera, kā es dziedu  Džildu. Viņš mani paņēma operā bez kādas noklausīšanās. Tajā laikā viņš bija galvenais diriģents. Es mēneša laikā sagatavoju Džildu. Tajā laikā opera bija ciet, bet mums bija viesizrādes Viļņā. Un tā es pirmo reizi debitēju Viļņā. Man bija divdesmit viens vai divdesmit divi gadi. Es biju tā pārbijusies, bet Samsons Izjumovs mani aiz rokas izvadāja pa skatuvi, jo tajā brīdī, kad tu saproti, ka tā nav konservatorijas zāle, bet operas teātris, tajā vecumā, tas ir iespaidīgi. Pēc tam es gulēju divas dienas, jo man likās, ka esmu iztērējusi visu savu enerģiju, kas man vispār jebkad ir bijusi. Man patika to darīt.

Iestudējums “Cilvēka balss. Telefons”

Tev operās ir ļoti daudz darba, bet tu izvēlies arī laiku pa laikam piedalīties operetēs. Kas tur ir tāds?

Man vispār patīk daudzveidība. Es dziedu arī lielās formas, kur jāstāv uz vietas. Man operetes žanrā patīk, ka tas ir ļoti vispusīgs. Tas, ko vienmēr tagad gribu teikt –

gan operas, gan operetes žanrs, tie šobrīd ļoti tuvojās, jo vairs nav tā, ka tikai vienā tev ir jādejo labi vai vienā tev ir jādzied labi. Tas viss ir vairāk vērsts uz komplektu, jo šobrīd arī operās ir jādejo.

Piemēram, Čaikovska operas bez polonēzēm vispār nav iedomājamas. Operete šobrīd pieprasa dziedāt, dejot, runāt ļoti labā kvalitātē. Es domāju, ka tas, ko Agija Ozoliņa-Kozlovska patreiz dara no tā solistu apjoma, kas ir pieejams šobrīd, viņa atlasa tos cilvēkus, kuriem daudz maz jau tas ir dots. Kad es mācījos akadēmijā mums bija paukošana, aktiermeistarība, runas kultūra pie Liniņa, operas klases, dejas, akrobātika, tas viss bija. Tā kā mums tā aktierskola ir. Katram kaut kas vairāk padodas, kaut kas mazāk, bet to var pielasīt attiecīgajai lomai. Brīnišķīgi, ka agrāk bija operetes kurss. Man liekas, ka šobrīd tā varētu būt problēma.

Tieši izglītība?

Jā. Redz, tajā laikā tiem, kuri beidza vokālistus, tas bija padomju laiks, kad bija garantija, ka opera, operete vai filharmonija būs tava darba vieta. Šobrīd cilvēkiem, kuri beidz akadēmiju, nav tādas garantijas. Viņi nezina, uz kurieni ies, kas notiks. Līdz ar to veidot atsevišķu operetes kursu, tas nozīmē, ka ir jābūt garantijām, ka viņiem pēc tam tiešām to darbu dos. Es nezinu vai Agija Ozoliņa- Kozlovska ar šiem te projektu variantiem var garantēt darbus.

Rīgas Doma kora skolā Annija Putniņa pēc izglītošanās Londonā ir ieviesusi mūzikla klasi, bet mūzikls un operete, tas tomēr nav viens un tas pats.

Nē, tas nav viens un tas pats. Tā ir pilnīgi cita vokālā tehnika. Jā, elpošanas un tas viss ir viens un tas pats, bet viņiem ir tā strečinga sistēma, ka viņi tālāk stiepj. Mēs vienā brīdī mainām balsi uz nākamo reģistru. Viņiem pēc tam ir jābūt projektiem, mums nav tādu teātra projektu. Es pat pieļauju, ka tajā pašā Ogrē vēlāk varētu veidot arī mūziklus, operetes. Man ļoti patīk kā Agija ir nodefinējusi – Operetes muzikālais teātris. Tātad tur ietilpst liels žanriskais daudzveidīgums, kur var visu ko – tur pat var ielikt baroka mūziku, manas kameroperas. Es domāju, ka tas ir ļoti pareizs pagrieziens, jo, piemēram, šobrīd sadabūt naudu operetes produkcijai, kur ir koristi, orķestris, diriģenti, kas ir daudz lielāks dziedātāju sastāvs… Es jau nesaprotu, kā viņa dabū šim projektam, kur mēs esam tikai divi dziedātāji, pianists, video mākslinieki un tamlīdzīgi. Šie mazie projektiņi tāpat prasa daudz.

"Trīs zvaigznes. Zigfrīds" – tu spēlē liktenīgo sievieti, Kristīni Bakmani, Zigfrīda Anna Meierovica otro sievu. Vai gatavojot šo opereti tu daudz uzzināji par mūsu valsts radīšanas laiku?

Jā, tas bija interesanti, un bija interesants arī pats tēls. Tas laiks saistījās ar to, ka sieviete rūpējas par māju, bērniem, bet tas Kristīnes tēls bija riktīgi no mūsdienām. Tāda biznesa sieviete, jo viņa bija pirmā, kas sāka sapņot par lidmašīnām. Diemžēl viņa pati nomira, lidmašīnas līdz galam arī neievedot Latvijā, bet viņas firma turpinājās. Vēlāk viņa nobankrotēja, bet viņa bija īsts cīņu biedrs blakus Meierovicam, un varbūt, ka viņa bija dzinulis, jo viņa viņu dzina. Viņai patika sasniegt augstus mērķus. Jā, viņš jau tajā laikā bija izcils Latvijas valstsvīrs ar Annu, bet Anna bija vairāk tāda mīļa. Viņa tiešām vairāk pa māju, īsta, tipiska, tā laika brīnišķīga sieviete, un Kristīne bija ar jauniem mērķiem. Viņai vajadzēja kaut ko jaunu – lidmašīnas. Šodien viņa varbūt gribētu kosmosa kuģi vai kaut ko tādu. Tāda, kas neredz problēmas. Viņa var ātri sakārtot lietas.

Platons Buravickis ir līdz šim bijis vairāk zināms kā avangarda komponists, laikmetīgās mūzikas viens no spilgtākajiem pārstāvjiem Latvijā, un tagad viņš ir uzrakstījis opereti ar Jura Hirša libretu. Kā tu vērtē šo skaņdarbu muzikāli?

Mūzika ir ļoti ievelkoša. Jo to vairāk dzied, jo tā vairāk tevī sāk dzīvot. Man pat mazliet žēl, ka nebija vairāk laika. Filma tapa pēdējā brīdī, jo, kad Agija Ozoliņa-Kozlovska un režisore Dace Micāne-Zālīte saprata, ka atkal var turpināties "lokdauni", tad man piedāvāja šo lomu.

Gan teksts, gan mūzika sāk dzīvot tevī. Pēc mēģinājumiem, it sevišķi pēc filmēšanām naktī nevar aizmigt, jo tās melodijas skan, tās nevar beigties.

Tas bija brīnišķīgs brīdis, jo te pirmo reizi man bija sadarbība ar filmu režisoru. Man ļoti patika Daces darbība, viņa ir kā "mīkstos cimdos", viņa redz, ko tu vari, un tad viņa tev kaut ko saka. Tajā brīdī tu saproti, ka tu ieslīdi jaunā idejā un to izproti. Viņa mācēja visiem tā paskaidrot. Es domāju, ka tādā tempā kā Dace uztaisīja filmu, tādā neuzņem filmas.

Jūs filmējāt arī ļoti īpašā vietā.

Jā, Lauteres muižā. Es nemaz nezināju par tādu. Tas, ko saimnieks ir izdarījis, tas ir kaut kas fantastisks. Arī māksliniece Sandra Strēle un Dace Micāne-Zālīte, abas ieraudzīja, ka jebkuru telpu var pārvērst par Parīzi, Varšavu, biroju, viesnīcu, deju zāli, tur bija visas iespējas.

Un Odettas Birmanes kostīmi.

Un Odettas Birmanes kostīmi. Kā viņa vispār sameklēja, tas man likās – kas tad tur ko nesameklēt, bet ir tik ļoti grūti piemeklēt tā laika kostīmus mūsdienās. Tādus, kas vēl mums patīk, jo mēs esam izvēlīgi. Nav tā, ka es gribu, ka man uzvelk jebko. Grima meitene, jūsu pašu televīzijas meitene, brīnišķīgi strādāja. Es nezinu, kāda būs filma, mēs vēl neesam redzējuši, bet man tas bija brīnišķīgs piedzīvojums, tāpēc es arī Agijai un Dacei teicu paldies par iespēju. Pirmo reizi tāda iespēja filmēties, kur es, protams, neko nesaprotu un man saka: "Stāvi šeit, tagad tu drīksti tikai tādā leņķī." Tas ir tik interesanti, tā ir pilnīgi cita spēle, pilnīgi cita vide. Ne tā kā mēs operā uz skatuves, kur jāņem ir telpa, tur viss ir daudz intīmāks. Es nesaprotu, kā tādā tempā mēs to visu varējām, rēķinot to, ka lielākā daļa no mums, kas filmējās, neesam profesionāli filmu aktieri.

Nenoliedzami, tas bija risks Dacei ar mums iet uz tik lielu, vēsturisku produkciju. Es ceru, ka mums tas izdevās.

Ir grūti šo projektu uzskatīt par operetes projektu, jo operetēs, kā es vienmēr esmu teikusi, neviens nemirst beigās, bet te ir divi līķi. Laikam mēs būsim tādi pirmie. Šī vispār ir pirmā 21. gadsimta latviešu operete. Hiršam ir brīnišķīgi teksti. Protams, man kā cilvēkam, kurš nav aktieris, kurš vienmēr lasa tikai to, ko ir iemācījies, tur bija daudz odziņas, pie kurām nācās riktīgi pastrādāt. Viņš ir aktieris, viņam tas liekas dabiski, bet mums bija daudz, ko domāt. It sevišķi aina, kur Kristīne ir pilnīgā ārprātā no tā, ka Meierovics ir nomiris, un viņa meklē to pistoli. Es vairākas dienas mēģināju saprast to tekstu, jo tas bija tik ļoti kompakts. Man patika tas process.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Vairāk

Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt