Pa ceļam ar Klasiku

"Škiuņa džeza" mākslinieciskais vadītājs Amantovs: Īsts džeza mūziķis pulkstenī neskatās

Pa ceļam ar Klasiku

Karla Orfa konkursa laureāte Madara Pētersone: Pašlaik esmu pārdomās

Horeogrāfe Alise Putniņa par rītarosmi, elpošanu, kustību vārdnīcu un savu jauno "Nakteni"

Horeogrāfe Alise Putniņa: Elpa ļauj mūs ievest kustībā

Aizvadītās nedēļas nogalē Latgales vēstniecībā "Gors" festivāla "LNSO vasarnīca" ietvaros Rīta rosmi vadīja horeogrāfe Alise Putniņa. Par nodarbībām ar bērniem, strādāšanu ar elpu, kustību vārdnīcu un savu jauno monoizrādi "Naktene", kuras pirmizrāde gaidāma 28. augustā Eduarda Smiļģa Teātra muzejā, horeogrāfe stāsta intervijā Latvijas Radio 3 – "Klasika".

"Tas bija krāsaini un iedvesmojoši,” – tā rīta rosmes nodarbību "Gorā" raksturo Putniņa un neslēpj: „Man ļoti patīk strādāt ar bērniem, jo viņi paši ļoti daudz ko piedāvā. Izejot no nodarbības, ko esmu uzbūvējusi, vienmēr tajā atstāju atkāpes – skatos uz vietas, ko bērni piedāvā, un tad arī sanāk ļoti jauka saspēle, lai kopīgi izveidotu stāstu.

Četri, pieci, seši gadi ir vecums, kad var redzēt – ko bērns konkrētajā brīdī vēlas darīt, to arī viņš dara, un bez robežām.

(..) Kad viņš jau sāk saprast un ietekmēties no sabiedrības un apkārt redzētā, notiek aizvēršanās – šim posmam vienkārši jāļauj būt un jādod bērnam telpa, lai viņš pats atrod, kad, kā un kurā brīdī pievienoties un atvērties."

Bet kā ar atvēršanos ir profesionāliem horeogrāfiem? "Tas nāk ar dejas praksi, dažādām kustību un dejas metodēm,” skaidro Putniņa. "Tas iedod pamata bāzi – atver ķermeni, un tad arī dabiskāk nāk improvizācija, caur kuru papildinām savu kustību vārdnīcu.

Jo tava vārdnīca plašāka, jo vari veidot dažādu vārdu jeb kustību savienojumus.

Pie šī lielā treniņa arī attīstās fizikalitāte un mobilitāte ķermenī, līdz ar to arī improvizācijas valoda spēj augt un attīstīties."



Savukārt Alises Putniņas jaunā monoizrāde "Naktene" nebūt nebūs tīra improvizācija, bet gan izrāde ar horeogrāfiju un kustību materiālu, kas iepriekš izveidots, un tikai nedaudziem improvizācijas elementiem.

„Būšu uz skatuves viena pati sadarbībā ar gaismu un skaņu, bet galvenā būs kustība kā tāda: cik daudz tā spēj ievilkt skatītāju, cik daudz tā liek skatītājam līdzpārdzīvot – kaut tikai vērojot un sēžot, bet caur elpu un savu iekšējo ķermeņa sajūtu spēt iekustēties. Izrādes laikā nevienu brīdi neapstājos, visu laiku notiek ātrāka vai lēnāka, bet nemitīga kustība."

Izrāde vēsta par sievietes mainīgumu un to, kādus stereotipus par sievieti sabiedrība laika gaitā izveidojusi. "Izejot ārpus šiem rāmjiem, meklēju mainīgumu, kas mūsos ir – to pārsteidzošo dziļumu, arī savā ziņā nebeidzamību šajā mainībā."

Iespaidu paspilgtinās ne tikai dizaineres Kristīnes Daukštes un gaismu mākslinieka Nika Ciprusa veikums, bet arī mūzika – Pētera Vaska "Vientuļais eņģelis" un viens no grupas "Lovely" skaņdarbiem.

Vaicāta, vai arī kustībā neiesvaidīts skatītājs var notvert sajūtas un emocijas, vai tomēr tikpat svarīga ir arī mīmika vai pantomīmas elementi, Alise Putniņa uzsver: "Ļoti ticu tīrai ķermeniskai kustībai! Kaut tā neizslēdz arī sejas mīmiku. Laikmetīgajā dejā vairāk sliecamies strādāt tieši ar ķermeni, skatītājam vēstījumu nododot tieši caur ķermenisko dažādību un kustībām. Cik esmu darbojusies šajā nozarē – gan izrādēs, gan nodarbībās –, arī skatītājs ar nepieradinātu aci, kurš pirmo reizi atnācis uz laikmetīgās dejas izrādēm vai nodarbībām, vienmēr atrod kaut ko sev. Tiešām ļoti reti ir gadījumi, kad cilvēks nevar pieslēgties tam, kas notiek telpā. Bāze – tas, ko mēs darām, kā elpojam, kā kustamies –, ir visiem labi pazīstams, un netiešā veidā tas rezonē."

Izrāde vai performance? Kur īsti ir žanriskā robeža? Un vai maz svarīgi tās nodalīt? "Jā, tas ir svarīgi, un tas vienmēr ir atkarīgs no mākslinieka, cik ļoti viņš šo robežu ievēro, vai grib pārkāpt,” uzskata Putniņa.

"Performancē būtiska ir saspēle ar skatītāju, tiešā vai netiešā veidā provocējot viņu reaģēt un piedalīties. Izrādē parasti pastāv mums zināmā ceturtā siena, lai gan arī laikmetīgajā dejā mēs aizvien to drupinām nost un mēģinām skatītājam piekļūt tuvāk, laikmetīgo deju un kustību padarīt vienā līmenī ar skatītāju."

Alise Putniņa uz savām improvizāciju nodarbībām aicina ne tikai profesionāļus, bet gan cilvēkus ar jebkādu pieredzi. Kā īsti var atraisīt cilvēku, kuram pieredzes nav?

"Ļoti daudz strādāju ar elpu, ar dažādiem elpošanas vingrinājumiem un to, kā elpu iesaistīt kustībā," atklāj horeogrāfe. "Arī runājot par izrādi "Naktene",

man izveidojusies sava kustību metode, kurā ļoti daudz strādāju ar elpu: tā ir viens no instrumentiem, ko jūtu un redzu, kā tā cilvēkos rezonē – arī tādos, kas nav dejojuši vai citādos veidos saskārušies ar kustību.

Elpa un elpošana ir dabisks process – ja tam pievērš apzinātu un nepastarpinātu uzmanību, tā ļauj mūs ievest kustībā, 99% gadījumu tas nostrādā! Elpa patiešām var ievest kustībā! Tā šobrīd ir aktualitāte manā dejas pieredzē un dzīvē vispār – tiešām redzu, kā tas maina cilvēkus, soli pa solim atraisot ķermeni, bet galvenokārt jau prātu, jo robežas jau ir prātā. Ar dažādiem elpošanas vingrinājumiem bieži vien pat nemanāmi tiek brucinātas robežas un atveras pilnīgi citi dziļumi un lauki, caur kuriem cilvēki nonāk kustībā."

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Teātris un deja
Kultūra
Jaunākie
Interesanti