Pārmaiņas bija pēkšņas. Vairākus gadu galveno vērību veltījis iestudējumiem Eiropā, šīs vasaras sākumā Alvis Hermanis paziņoja, ka ir atgriezies un viņa galvenā prioritāte atkal ir Jaunais Rīgas teātris. Gadus, kamēr tiks rekonstruēta teātra vēsturiskā ēka, viņš veltīs, lai reorganizētu visu teātri. 15. jūnijā seši aktieri – Gatis Gāga, Varis Piņķis, Iveta Pole, Edgars Samītis, Andis Strods un Liena Šmukste – tika informēti par darba attiecību izbeigšanu ar 30. jūniju.
"Viņi pārgāja ārštatā ne tāpēc, ka slikti aktieri, bet tāpēc, ka trupas iekšējā konkurence ir tāda, ka aktieri, kas tika uzņemts pirms 10 gadiem jaunā aktiera statusā, tagad pāriet citā vecuma grupā pie onkuļiem un tantēm, un tur jau priekšā ir kaut kāda kompānija. Tur izmainās konkurences konteksts," skaidro Hermanis. "Kopš 1991.gada Latvija dzīvo kapitālisma apstākļos. Visās profesijās ir konkurence. Aktieris nedrīkst būt izņēmums. Štata aktieri kaut kādā veidā ir bijuši pasargāti no konkurences. Tas nav pareizi. Tas nav skatītāju interesēs. Mēs esam valsts teātris. Var būt kļūdas, var būt eksperimenti, bet es uzskatu, ka Latvijas aktieru tirgus ir jāatdzīvina."
"Tajā dienā, kad man to vajadzēja pateikt, es ļoti stipri piedzēros vakarā. Bez šaubām, [pateikt par atlaišanu] tas nav viegli," atzīst režisors.
Minētajiem sešiem aktieriem tika piedāvāts parakstīt vienošanos par darbu ārštatā un spēlēt savas lomas, kamēr viņu izrādes vēl ir repertuārā. Tikai Varim Piņķim tika piedāvāts spēlēt vienā no nākamās sezonas jauniestudējumiem. Neapstrīdot teātra mākslinieciskā vadītāja tiesības lemt par trupu, aktieri joprojām ir šokēti – ne tikai par faktu, bet vairāk pat par veidu.
"Tur jau nebija iespēju. Abpusēja vienošanās piespiedu kārtā," norāda aktrise Iveta Pole.
"Tev piezvana, jāatnāk, tev paziņo, un viss. Nebija tā, ka kāds izstāstītu, ka tālākā teātra sezona vai ceļš ir tāds, nekas netika paskaidrots, nolika fakta priekšā un viss," stāsta aktrise Liena Šmukste.
"Sev tādu īstu skaidrojumu es nevaru atrast, atskaitot to, ka, jā, es esmu tik vājš, ka no manis vajag tikt vaļā," spriež aktieris Edgars Samītis.
"Nekad, komunicējot aci pret aci, pa šiem gadiem nav izskanējuši pārmetumi, ka nepietiekami labi veicu savu darbu, vienmēr ir bijuši atzinīgi vārdi skalā no labi līdz ļoti labi," stāsta aktieris Gatis Gāga. "Tas lielākais cepiens ir par veidu, kādā tas notika. Es uzskatu, ka cilvēki, kas vairāk nekā 10 gadus ir godprātīgi strādājuši un nesuši JRT vārdu Latvijā un pasaulē, viņi bija pelnījuši vairāk cieņas."
Savukārt režisors un aktieru pedagogs Pēteris Krilovs saka: "Pirmkārt, cilvēciska tuvplāna reakcija – vai dieniņ, cik žēl, ka vairs neredzēšu brīnišķīgus aktierdarbus – Gāga, Samītis un Šmukste, un Pole, Strods, un daži no viņiem ir mani audzēkņi, dabiski, ka bija cilvēcīga sabēdāšanās par to."
Latvijas teātra sabiedrība šo ziņu uztvēra visnotaļ mierīgi – tās esot teātra mākslinieciskā vadītāja tiesības.
"Jāskatās patiesībai acīs – teātra iekšējā ideoloģija faktiski ir atkarīga tikai no viena cilvēka - no mākslinieciskā vadītāja, kas ir totāli subjektīva lieta," turpina Hermanis. "Nu, jā, bet mēs atrodamies mākslas teritorijā, mēs šeit nerīkosim tautas balsošanu vai skatītāju anketas, kādas izrādes iestudēt, ar kādiem aktieriem."
Visasāk reaģēja teātra kritiķe Henrieta Verhoustinska, kura savā ''Facebook'' kontā atgādināja, ka reiz jau tā bija, proti, 1997. gadā, kļūdams par Jaunā Rīgas teātra māksliniecisko vadītāju, Alvis Hermanis savā trupā neuzņēma Milēnu Gulbi, Līgu Karlivāni, Intu Jurjānu un vēl vairākus aktierus, ar kuriem kopā līdz tam bija veidojis savu veiksmīga jaunā režisora tēlu, bet kuri pēc tam tā arī neturpināja darbu citos teātros. Līdzīgi Alvis Hermanis trupā paturēja tikai vienu aktrisi – Sandru Kļaviņu - no sava priekšteča amatā Jura Rijnieka izskolotā aktieru kursa. Zanei Daudziņai, Ievai Puķei, Krišjānim Salmiņam, Dainim Gaidelim un pārējiem trupa bija jāpamet.
"Atmiņa par to man tā kā mazliet iesmeldza," saka Vorhoustinska. "Man arī likās, ka JRT līdzšinējās problēmas bija mazāk saistītas ar aktieriski nespējīgiem aktieriem, bet vairāk ar mākslinieciskā vadītāja prombūtni vairāku sezonu laikā. Tas, ka Alvis Hermanis atgriezās JRT ar pirmo darbu – aktieru atlaišanu, man nešķita adekvāts solis. Manuprāt, svarīgāks darāmais būtu noformulēt un sākt realizēt konkrētu māksliniecisko koncepciju, konceptuālu vīziju par turpmākajām sezonām. Savulaik Alvim Hermanim tāda bija. Šobrīd pagaidām es to neredzu."
"Ja es ņemu lielāku kino kadru, lielu vidējo plānu, tad redzu Alvja Hermaņa teātri un saprotu – normāli, ka Alvis dara to, kas viņam jādara. Viņš redz sava teātra koncepciju. Galvenais režisors, teātra mākslinieciskais vadītājs drīkst veidot teātri pēc saviem priekšstatiem," uzsver Krilovs.
Publiski noklusēts, aizkulisēs tomēr tiek apspriests pretrunīgi vērtējamais fakts, ka štata vietu saglabājusi Hermaņa sieva Kristīne Krūze, kura pēdējos gadus pavadījusi bērna kopšanas atvaļinājumā un atgriezusies teātrī pērn ar vienu režijas darbu. Šajā sezonā viņai ir galvenā loma Hermaņa atkal iestudētajā „Marķīzē de Sadā”.
Hermanis gan nešaubās, ka viņa sieva konkurenci iztur.
Atlaistie aktieri ar rūgtu ironiju komentē Alvja Hermaņa izteikumus par brīvo tirgu. Latvijā ir tikai septiņi valsts dotēti, divi pašvaldību dibināti un daži neatkarīgi teātri. Viņi šajā tirgū ir iemesti ar nevienlīdzīgiem nosacījumiem. Pirmkārt, darbu zaudējuši brīdī, kad citos teātros repertuārs nākamajai sezonai jau saplānots, otrkārt, lielais vairums pārējo aktieru nav izlikti brīvai konkurencei, bet saglabā darbu štatā.
"Var jau to saukt par brīvo tirgu, tikai es domāju, tas vispār nekāds tirgus nav," uzskata Samītis.
Ik pa laikam kāds aktieris zaudē darbu. Šogad, iespējams, citu teātru vadītājus iedvesmojusi Alvja Hermaņa rīcība, iespējams, tikai sakritība, bet apjomīga štata aktieru pārcelšana ārštatā notikusi arī citos teātros. Dailes teātrī štata vietas zaudējuši trīs aktieri, taču štata vietu vismaz pagaidām izdevies saglabāt Esmeraldai Ermalei, par kuras bažām tika ziņots gada sākumā. Pretēji kolektīvam solītajam, ka atlaišanas nenotiks, Valmieras Drāmas teātra jaunā galvenā režisore Indra Roga darbu sākusi ar četru aktieru pārcelšanu ārštatā. Nacionālajā teātrī četri aktieri to esot vēlējušies paši.
"Es domāju, tā ir tendence, un tās pamatā ir vēlme kultūras un mākslas jomā maksāt cilvēkiem par padarītu darbu, nevis cieto algu. Te ir blakus apstāklis – honorāru sistēma ir finansiāli maz izteiksmīga un nepietiekama. Tas ir par iemeslu, kāpēc cilvēki turas pie savām štata vietām," norāda Verhoustinska. "Jautājums, vai sociālo garantiju trūkums ir jārisina teātriem vai valstij kopumā ar radošo personu likumu, kurš tiek izstrādāts jau gadiem un ne pie kā nav nonācis. Es domāju, ka brīvais tirgus aktieriem diemžēl ir neizbēgama nākotne."
"To, ko dara valsts atbalstītie teātri, viņi dara ļoti konsekventi un ilgstoši," skaidro Krilovs. "Valsts teātri cīnās pret neatkarīgajiem teātriem konsekventi līdz pat šim laikam. Un tas ir tas, kas atņem šiem brīvajiem aktieriem iespējas veiksmīgi un talantīgi izpausties. Tie neatkarīgie teātri varētu būt tā zona, kurā jebkurš var strādāt. Bet Rīgā, Latvijā tādas iespējas gandrīz nav. Neatkarīgie teātri, protams, eksistē un arvien veiksmīgāk, bet tas nenotiek, pateicoties sistēmai, bet par spīti tai. Līdz ar to, ja aktieris zaudē angažmentu valsts uzturētā teātrī, ir diezgan izmisīgā stāvoklī."
Šonedēļ pēdējais no sešiem atlaistajiem aktieriem – Gatis Gāga parakstīja vienošanos par darbu ārštatā. Taču tas nenozīmē, ka viņus visus skatītāji turpmāk redzēs līdzšinējās izrādēs uz JRT skatuves.
"Es esmu piekritusi spēlēt pagaidām oktobrī, bet tad es sapratīšu savas iekšējās sajūtas, savas emocijas, vai es to varu izdarīt vai nevaru. Ja es jutīšu, ka nevaru, es to arī nedarīšu. Es sevi nemocīšu un nekāpšu sev pāri. Ja man tas būs ļoti sāpīgi, es teikšu paldies un iešu projām," saka Šmukste.
"Es ne no vienas izrādes neesmu atteicies. Vismaz pagaidām," - tā Samītis.
"Jā, es spēlēšu," uzsver Pole. "Jā. Tā ir mana profesija, tas ir mans darbs, es to darīšu. Es pret to attiekšos kā pret darbu, kā pret vienu no darbavietām, kur es eju izpildīt konkrētas lomas konkrētās izrādēs. Es mainu attieksmi. Pats Alvis Hermanis teica – mēs jau neesam iekonservēti dārzeņi, kas nemainās, vai ne?"
"Tas man bija smags, bet ilgi pārdomāts lēmums. Es sapratu, - ja es turpināšu ārštata attiecības, ja es piekritīšu spēlēt vecās izrādes, tādā veidā es akceptēju un pieņemu šo publiski pausto argumentu par otršķirīgu aktieri vai otrā plāna aktieri, vai aktieri, kas nekvalificējas nākamajam līmenim. Un, tā kā es tam īsti piekrist nevaru, tad es pieņēmu lēmumu vairs nespēlēt," - tā Gāga.
