Alvis Hermanis izrādes stāstu ievada un noslēdz. Būdams jau tas Jānis, kurš dzīvo pilsētas akmens sienās, kur mūžam jūtas svešs. Viņa sapni par patieso dzimteni savukārt uzbur 12 jaunie studijas audzēkņi.
Alvis Hermanis uzsver – kaut arī jaunie mācījušies vien divus mēnešus, izrāde nav jāuztver kā studentu darbiņš, bet absolūti pilntiesīga Jaunā Rīgas teātra izrāde. Tieši tas, ka jauniešiem nav pieredzes, ir ļoti būtiska izrādes sastāvdaļa.
“Es tā saprotu, ka šis Akuratera gabals ir par jaunību. Par jaunību visādās nozīmēs, par cilvēka jaunību, par Latvijas jaunību, bet par jaunību tad, kad tā vēl ir tāda nevainīga. Tāpēc man tā izrāde nav nekāds studentu darbiņš, man tā ir tikpat pilnvērtīga izrāde kā “Brodskis. Barišņikovs” vai “Revidents”, vai jebkura cita mana izrāde, jo tā, kā es jūtu to darbu – ar veikliem un trenētiem aktieriem es nemaz to netaisītu. Vai arī, piemēram pēc četriem gadiem, kad viņi jau būtu tādi pašpārliecināti un ar tehniskiem trikiem aplipuši. Tieši tā viņu nevainība ir pilnīgi nepieciešama kvalitāte,” uzsver Hermanis.
Izrādes atmosfērā ļoti būtiska loma arī Pētera Vaska mūzikai. Ja līdz šim Jāņa Akuratera stāstu vairāk esam raduši uztvert kā sadzīviskas ainiņas no zemnieku dzīves, tad Alvim Hermanim – tagad jau ar viņa pieredzes bagāžu – tas nolasījies atšķirīgi. Kā simbolisms, kas ir pretmets reālismam.
Viņaprāt, tikai šajā kontekstā Akuratera stāsts ir saprotams: “Varbūt tāpēc, ka diezgan daudz esmu iestudējis darbus ārpus Latvijas, kas ir sarakstīti laika posmā, kas ir 19.gadsimta beigas un 20.gadsimta sākums, es uzreiz sajutu ko radniecīgu ar to, kādas operas tajā laikā rakstīja, kāda bija glezniecība. Pirms tam bija reālisms dikti modē un tad nāca dekadenti un simbolisti. Tā jau tāda manierīga, jutekliska, ļoti ornamentāla lieta – gan glezniecībā, gan dzejā. Ar Frici Bārdu tā arī ir viena asinsgrupa.”
“Pētera Vaska mūzika ar šo noskaņu labi sasaucas,” turpina Hermanis. “Es zvanīju Pēterim un teicu – vajag mūziku, bet jaunu mūziku es baidos pasūtīt, jo – ja nu man nepatiks – ko tad dzīvam komponistam es teikšu…
Tad viņš ieteica no esošās – un piebilda tādu teikumu – nu tā ir mūzika bez grēka… Tāds ir arī Akuratera darbs. Tikai pēdējās nedēļās sapratu, ka tā aina, kur Alma un Jānis ir ābeļdārzā pie ābeles, tas taču ir Bībeles sižets par Ādamu un Ievu, tas ir brīdis, kad viņi ir vēl bez grēka.”
Izrādi caurvij vēl viena simbolismam ļoti raksturīga stīga, un tas ir jutekliskums, uz šīs stīgas brīžam vieglākiem, brīžam sakairinātākiem pieskārieniem spēlē arī izrādes dalībnieki.
“No Akuratera skaidrs, ka tas ir ļoti, ļoti juteklisks teksts, tas nav zemnieku reālisms, bet ļoti rafinēts romantisms, tur ir kaut kādi savi likumi, tur tāda pārjūtība, tas bezmaz erotisks darbs faktiski ir,” saka Hermanis.
Izrādes gaitā studijas audzēkņi nedaudz iepazīstina arī ar sevi un atklājas, ka lielākā daļa no viņiem ir rīdzinieki. Alvis Hermanis apgalvo – tas nav bijis šķērslis viņu dabas dziļajai izjūtai, kas tik svarīga izrādē.
Iestudējumam “Kalpa zēna vasara. Sākums” priekškars pirmo reizi vērsies 17.novembrī. Skatītāju interese bijusi tik liela, ka ne tikai visas novembra izrādes, bet arī februārī izsludinātās izrādes ir pilnībā izpārdotas.
