Teātra vēsturnieks Viktors Hausmanis monogrāfijā „Jelgavas teātris”, ko laidis klajā apgāds „Zinātne”, pievērsies līdz šim maz pētītajam un maz aprakstītajam Jelgavas teātrim, kam vairākus gadu desmitus bija izcila loma Jelgavas kultūras dzīvē un kas savas pastāvēšanas laikā no 1920. līdz 1953. gadam bija viens no vadošajiem, māksliniecisko meklējumu ziņā nozīmīgākajiem Latvijas teātriem.
Hausmanis atzīst, ka parādnieka sajūta pret Jelgavu viņam esot jau krietni sen.
„Jelgavā dzima mana mīlestība pret teātri,” uzsver zinātnieks. „Es iemīļoju teātri. Mani jau kā mazu puiku sāka vest uz teātri. Bija 1930.gadu otra puse, kad sāka vest uz to teātri. Un man tas likās kaut kas sevišķs, kaut kas neparasts, jo es to uztvēru kā reālitāti, kas notika uz skatuves.”
Teātrī notiekošo Hausmanis, būdams vēl mazs, uzskatīja par citu dzīvi, un tā šķitusi tik interesanta un tik saistoša, ka viņš nav ticis vaļā no šīs teātra mīlestības līdz pat šim brīdim. Tāpēc gribējies atgriezties pie savas mīlestības, uzrakstot grāmatu.
Visu uzrakstīt nevar, bet tā – daudz maz,” atzīst Hausmanis, skaidrojot, ka, izsekojot teātra vēsturei, viņš izsekojis arī Latvijas vēstures peripetijām.
Grāmatā „Jelgavas teātris” aplūkots teātra tradīciju veidošanās process, sākot ar Kurzemes hercogu laikiem, taču galvenā vērība veltīta Jelgavas teātra mākslinieciskajai darbībai neatkarīgās Latvijas un divu okupāciju varas laikā. Hausmanis izsekojis Jelgavas teātra samērā ilgajam tapšanas ceļam, līdz tas sasniedza savu pilnbriedu un sabiedrību priecēja ar mākslinieciski augstvērtīgiem iestudējumiem.
„Labs teātra gars Jelgavā ir jau no 18.gadsimta, bet par latviešu teātra sākumiem var runāt no 19.gadsimnta 80.gadiem, taču tur arī gāja diezgan traki,” stāsta zinātnieks, atgādinot par Ādolfa Alunāna pārcelšanos uz Jelgavu. Alunāns esot bijis brīnišķīgs cilvēks, bet tajā pašā ārkārtīgi kašķīgs, atklāj Hausmanis.
