Harkivā teātra ēka cietusi maznozīmīgi un frontes līnija atkāpusies, taču kara ēna Harkivas kultūras dzīvi nav pametusi. Rīkot izrādes mājās joprojām ir bīstami, tādēļ Harkivas Nacionālā akadēmiskās operas un baleta teātra vadība nav mainījusi vasarā pieņemto lēmumu uzstāties dažādās Eiropas valstīs. Tādējādi dejotāji un mūziķi nezaudē formu un izdodas finansiāli palīdzēt mājās palicējiem.

"Mums neklājas viegli, tāpēc ka neesam mājās. Mēs esam vienīgais šāds Ukrainas baleta teātris, kas šobrīd nevar uzstāties uz savas skatuves, jo Harkiva ir tik tuvu Krievijas robežai," stāstīja teātra baleta trupas mākslinieciskā vadītāja Antoņina Vasiļjeva.

Pagaidu apmešanās vieta teātra trupai ir nelielā pilsētā Slovākijā, tur apmetušies daudz ukraiņu bēgļu. Dejotājas Harkivu pameta kara pirmajās dienās. Antoņina stāstīja, ka viņai ir, kur atgriezties, taču ir arī kolēģes, kurām mājas nopostītas. Atsākot uzstāties, pievienojās arī mūziķi, orķestra dalībnieki.

"Tagad ukraiņu mūzika ir kļuvusi populāra. Tā mēs parādam, ka Ukraina ieņem nozīmīgu lomu lielajos kultūras procesos.

Mēs karojam savā kultūras frontē. Cenšamies pierādīt, ka Ukrainas mūzika un balets ir augstā līmenī," teica teātra galvenais diriģents Dmitrijs Morozovs.

Repertuāra piedāvājums ir plašs, bet uz Latviju teātris devies demontstrēt baletu "Žizele". Tas ir stāsts par to, kā mīlestība, lai gan sākumā nes nāvi, beigās no tās arī izglābj.

"Mēs neatradīsim mājas nekur citur. Mājas mums ir tikai vienas. Lai gan esam laipni sagaidīti daudzviet, mums sniedz palīdzību, mājas ne viena no šīm vietām neaizstās. Bet gribam pēc iespējas ātrāk atgriezties," atzina Žizeles lomas atveidotāja Karīna Šatkovska.

Pulcējot skatītājiem teju pilnu zāli, Harkivas balets sasniedzis nu jau trešo Latvijas reģionu pilsētu. Viesojoties Ventspilī un Līvānos, mākslinieki izsecinājuši, kā varētu raksturot šejienes auditoriju.

"Kad pirmo reizi uzstājāmies Latvijā, šķita, ka šeit ir ieturēta, vēsa publika, bet kā izrādījās izrādes beigās – viņi tikai aizturēja emocijas, lai beigās tās izlādētu kā izvirdumā.

Cilvēki raud, mēs raudam, it sevišķi beigās, kad izejam ar Ukrainas un tās valsts, kurā uzstājamies, karogiem," stāstīja Vasiļjeva.

Daugavpilieši gan aplaudēja vēl pirms skatuves priekškara atvēršanās, teātra direktoram atgādinot – pretojoties rašistu spēkiem, Ukraina aizstāv gan savas, gan visas Eiropas robežas.