Kā vēstīts, no 30.janvāra trīs dienas Rīgas Kinostudijas telpās varēs noskatīties Alvja Hermaņa izrādi "Tēvi", kurā tās līdzautori un aktieri Gundars Āboliņš, Juris Baratinskis un Olivers Stokovskis stāsta par sevi un saviem tēviem. Viņi atceras kā dēli, bet izstāsta kā aktieri, zīmējot saikni starp teātri un instinktu, mākslu un dzīvi, un atklājot, kā kļuvuši par to, kas viņi ir. Šie stāsti ir aizkustinoši, jautri, baisi un skumji, bet vienmēr – dziļas mīlestības pilni.
„Mēs sēdējām pie ļoti liela galda Cīrihes centrā mēģinājumu zālē teātrī. Tur bija gan režisors, gan tulks, dramaturgs, gan mēs tur bijām un vēl daži asistenti. Mēs vienkārši runājām. Mēģinājām savērt ķēdē visus šos atmiņu gadījumus, šīs izjūtas, jo jāatzīst, ka ar laiku tas bālē no atmiņas,” stāsta Āboliņš.
Atbildot uz jautājumu, vai bija grūti nonākt līdz izrādē atklātajam stāstam, aktieris atzīst, ka viegli tas nav bijis.
„Godīgi sakot, pārāk viegli tas nenāca. Nu esam ar to tikuši galā un tagad jau šie stāsti ir ieauguši,” saka Āboliņš, piekrītot apgalvojumam, ka cilvēks, kurš fiziski vairs nav mūsu vidū, dzīvo tik ilgi, cik tiek pieminēts.
Šī izrāde bija veselīgs treniņš man atcerēties dažas varbūt tādā ikdienas paviršībā aizmirstas lietas par manu tēvu. Domāju, ka, izrādi skatoties, varbūt viens otrs šo to atcerēsies, kaut vai mēģinās atcerēties par savu bērnību un saviem vecākiem, savu tēvu,” saka Āboliņš.
Aktieris atzīst, ka viņam joprojām grūti spēlēt izrādi, ja zālē sēž radinieki vai tuvi cilvēki.
Es jūtos neērti, mulstu. Vēl aizvien ar lielām mokām spēlēju izrādi, kad mamma ir zālē,” atzīstas Āboliņš. „Man ir grūti, bet es tam tieku pāri.”
Kā vēstīts, ar Alvja Hermaņa izrādēm tiek atklāta „Rīgas – Eiropas Kultūras galvaspilsētas” laikmetīgā teātra programma forte forte.
