Gunāru Placēnu Latvijas Radio sazvana dienu pirms jubilejas. Viņš ir Skultē, savās lauku mājās, kopā ar sievu Rutu, kas šobrīd viņam ir neatsverams palīgs.
Aktieris ir priecīgs, ka jubilejas dienā atkal varēs būt teātrī, kopā ar saviem mīļajiem kolēģiem. Mazliet skumju viņu savukārt dara tas, ka tieši šajās dienās dabā sāk ienākt rudenīgas noskaņas, jo viņš ir neglābjams vasaras, saules un karstuma mīlis: "Man jau patiktu, ka vasara turpinātos. Man patīk saules dienas, karstums, nepatīk, kad ir drēgns un līst lietus. Es brīnos par tādiem cilvēkiem, kuri stāsta, ka viņiem šausmīgi patīk rudens, kad birst lapas un dubļi šļakst. Tas nav stāsts par mani."
Sieva Ruta, kas arī ik pa laikam iesaistās sarunā, stāsta, ka reti nākas sastapt tādu karstuma mīli kā Gunārs. Viņš arī tveicīgākajās dienās sēdējis saulē, kamēr viņa glābusies ēnā, tāpēc tagad blakus vīra dienvidnieciskajam brūnumam viņa izskatās gluži kā Sniegbaltīte.
Gunāra iemīļotā vieta ir dārzā, kur viss zied un zaļo līdz vēlam rudenim, arī šobrīd ir ar ko papriecēt acis. "Daudz kas zied vēl joprojām. Rozes vēl arvien zied, hortenzijas. Šogad mums ir arī saulespuķes trīs līdz četru metru garumā," stāsta aktieris.
70 gadus esot uz Dailes teātra skatuves, Gunārs Placēns nospēlējis vairāk nekā 140 lomu, kā viņš pats saka – tas ir viņa vienīgais un mīļākais teātris:
"Paldies Eduardam Smiļģim, kas mani pieņēma darbā.
Ar cik režisoriem kopumā es esmu strādājis, to nevar saskaitīt. Viņi ir nākuši un gājuši, un atkal nākuši jauni vietā. Paldies arī visiem kolēģiem un partneriem, kas ir bijuši šos daudzos gadus kopā ar mani, tāpat paldies ģērbējiem, frizieriem, grimētājiem. Un, protams, arī maniem mīļajiem skatītājiem."
Šveika loma vispirmām kārtām saistās ar Gunāru Placēnu, viņš tajā bija neatkārtojams, lielisks un dedzīgi aizrautīgs, un skatītāji to novērtēja ar pilnām zālēm un milzu mīlestību.
Īpaši viņš izceļams arī kā doktors Vatsons izrādē "Šerloks Holmss", Sančo Pansa "Donā Kihotā" un Ādolfs Alunāns iestudējumā "Lai top!".
Ilgus gadus dzīvojot kopā un pazīstot savu otro pusīti ļoti dziļi, viņa dzīvesbiedre Ruta atzīst, ka Gunārs Placēns ar teātri saaudzis tik cieši, ka ir gandrīz nedalāmas vienības, tāpēc tagad aktierim nav viegli pieņemt, ka cienījamo gadu dēļ viņš uz teātri tiek vien pavisam retās reizēs.
"Ir jāliek vienlīdzības zīme starp šiem diviem vārdiem – Gunārs un teātris. Vienam bez otra ir grūti izdzīvot.
Un to es redzu tieši šajā brīdī, kad mēs vairs neaizejam uz izrādēm, mēs vairs neredzam pirmizrādes. Tas ir ļoti liels trūkums šajā dzīvē," atzīst Ruta. "Bet, kā jau es esmu visu laiku teikusi – es Gunāru ļoti apbrīnoju, es apbrīnoju viņa vitalitāti, attieksmi pret dzīvi, jo viņš visu tver samērā mierīgi. Tas ir varbūt galvenais pamats, kādēļ ir sasniegts tāds vecums. Viņš ir ļoti mierīgs. Viņam ir tāds teiciens – lai vienmēr ir vēsa galva un siltas kājas."
Rutai Placēnai pašai vistuvākās vīra komiskās un temperamentīgās lomas: "Man vislabāk patika, kad Gunārs tēloja tādus šerpākus, dienvidnieciskākus personāžus. Es pati esmu diezgan ātra, šerpa, man tie lēnie nepatīk. Atceros, "Pie galantās vāverītes" tur viņš bija tāds dienvidnieks, skraidīja melnā parūkā ar ūsām un šaujamo rokā. Man arī ļoti patika tās viņa komiskās lomas, kur no sirds varēja izsmieties. Savā laikā pēc vienas izrādes cienījamā māksliniece Ferda teica, ka viņa esot no smiekliem bikses piečurājusi. Man arī ir reizēm bijis tā, ka man ir ļoti, ļoti gardi jāsmejas."
Sveicot Dailes teātra aktieri Gunāru Placēnu 95. jubilejā, Valsts prezidents viņam šodien pasniedz Cildinājuma rakstu, bet Dailes teātrī viņu īpaši sumina viņa mīļie kolēģi.
