Sandra Ņedzvecka: – Vai Neibarts kā cilvēks tev pašai ir tuvs un saprotams?
Guna Zariņa: – Man šķiet, ka jā… Savā ziņā ar viņu kopā esmu nodzīvojusi gadu. Ne tā, ka diendienā būtu par viņu vien domājusi. Bet tā ir vesela nodzīvota dzīve, kur pa kripatiņai viss lasījies kopā. Krāti iespaidi, sarunas ar cilvēkiem. Visu esmu vākusi un tinusi ap vienu spoli. Nevarētu gan teikt, ka Aivars Neibarts man būtu bijis svešs arī iepriekš. Daudz kas viņā jeb viņa tēlā man šķiet ļoti simpātisks. Tas, kas visvairāk priecē un kas Neibartu dara spēlējamu, ir viņa azarts. Kā viņš pats saka – "es, klaiņodams pa mākoņiem, esmu pazaudējis mitekļa savējā atslēgu un tagad klimstu pa tumsas purviem kā malduguns spocīgs”. Citā vietā viņš sevi sauc par ķēmu.
Jā, tas ķēms, nevis kārtīgs pilsonis, par kādu viņš izvēlējās būt savā jaunībā sešdesmitajos, septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados – man tā šķiet ļoti simpātiska izvēle.
– Tu saki – kopdzīve gada garumā. Ar ko tu sāki jūsu kopā dzīvošanu?
– Ar visiem dzejoļiem, kas pieejami. Bet viena no pirmajām lietām, ko izdarīju – aizbraucu uz Āža bulvāra namu jeb pili pie Aivara Neibarta dzīvesbiedres Sarmītes Neibartes. Vairākas reizes tur padzīvojos. Viņa nav ļoti runīga, bet iedeva laikabiedru atmiņas. Jocīgā kārtā Āža bulvāra mājā jau biju reiz bijusi! Jau toreiz tā atstāja spēcīgu iespaidu. Tagad viss šķiet saslēdzies loģiskā ķēdītē. Protams, meklēju visu iespējamo par un ap Aivaru Neibartu – arī tā laika lietas. Pieļauju, ka Neibartu reizi dzīvē – bērna gados – esmu sastapusi. Arī video esmu uzgājusi, kur viņš filmēts. Tā ka atpazīstu viņu ļoti labi, man viņš nav kaut kas no citas planētas.
Neibarts ir no manas planētas.
– Neibarta plastika, viņa fiziskais tēls – tas nāca no pāris redzētajiem video?
– Manī pašā ir pretruna. Kaut aktiera instinkts ir spēlēt prototipu, es negribu spēlēt Aivaru Neibartu! Manuprāt, drīzāk runa par to, ka spēlēju viņa garu. Varbūt augstprātīgi skan, bet uzdevums vienkārši fiziski spēlēt Aivaru Neibartu nav nopietns. Tas nav mans mērķis.
Protams, pirms izrādes paskatos, kāds ir viņa pirksts, kāds ir deguns, kur viņš acis liek. Jā, tās viņa trakās acis, kas reizēm nu galīgi nav Dieviņa acis! Vai smīns, kas bieži parādās viņa dzejoļos.
– Zālē ir un būs dzejnieki, komponisti, mākslinieki. Šī izrāde viņiem ir īstas gaviles redzēt pašiem sevi uz skatuves. Varbūt tas kompensē sajūtu – vienai būt uz skatuves?
– Jūtu, ka zāle ir ļoti uzmanīga. Tvert kāra. Redzēs, kā būs tālāk.
Visticamāk, šī izrāde ļoti uzskatāmi sadalīs zāli cilvēkos, kuri ir dzejas ēdāji vai potenciāli tādi būs, un cilvēki, kuriem tas ir apgrūtinoši, kuriem vajag spēcīgākus uzbudinātājus, lai zālē nosēdētu pusotru stundu.
Negribētos, ka cilvēki nāktu skatīties tikai uz to, kā Guna Zariņa ar bārdu lēkā. Kaut kādā ziņā šis iestudējums ir kā bērnu izrāde pieaugušajiem, ar kuru mēs atgādinām – re, ko mēs varam darīt! Viens no lielākajiem komplimentiem, ko no vairākiem cilvēkiem saņēmu pēc izrādes – ka viņi, aizgājuši mājās, gribējuši rakstīt dzeju. Sapratuši, ka ar mūsu tik ikdienišķo valodu kaut ko var darīt – rotaļāties. Labs atgādinājums, ka priekam nevajag daudz!
– Mūziku šai izrādei pēc īpaša pasūtījuma radījis Ingus Baušķenieks.
– Jā, bija dzejoļi, kurus viņam pasūtīja Alvis Hermanis, bija tādi, kurus pasūtīju es. Bija arī pēc paša ieskatiem nolūkoti. Taču arī Ingum vajadzēja brīdi, lai sadzīvotu ar Neibarta dzeju – jo pamatā viņš neraksta mūziku ar citu autoru dzeju. Arī viņam tas bija jauns ceļojums savās iespējās. Un – jā, es priecājos, ka beidzot esmu tikusi pie dziedāšanas un mikrofona!
– Vai esi pamanījusi, ka tagad arī ikdienā ārpus izrādes lieto kaut ko no Neibarta pielipušu – vārdus, frāzes, teicienus?
– Protams! Lai gan arī pirms izrādes mums ar viņu bijis šis tas kopīgs. Viņa valoda man ģeld. Bet tā ir arī ar citām izrādēm – ka tu ar to aplīpi, itin kā izvārties spalvās, un viss tev nāk līdzi. Bet tagad... Ir jāpaiet kādam brīdim. Tagad izrāde var briest, augt – ir pamats aizlīmēties visām spraugām un sadiegties atkal kopā. Bet lieta, zem kuras parakstos izrādes sakarībā un kas ir arī ļoti atbilstoša Neibartam – no viņa staro tāda pasaules mīlestība! Ar visu savu trakumu viņš apliecina, ka šī pasaule ir viņa pasaule.
Man ir sajūta, ka Neibarts saka – man garšo šī valoda, man garšo šie dzērieni, man garšo šī dzīve!
