Grieķu prieks un vizīte pie friziera - saruna ar Āboliņu un Isajevu par JRT «Soņu» Grieķijā

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 8 gadiem.

 

Otrdien Atēnās, Grieķijas galvaspilsētā, pusdienlaikā ir karsti ne tikai uz ielām, jo termometra stabiņš rāda 36 grādus, bet arī Jaunā Rīgas teātra aktieriem un radošajai grupai. Vakarā paredzēta izrāde „Soņa”, notiek mēģinājums. Kad zālē iedegas gaismas, blakus sēdošās sievietes nočukst: „Ak, cik tas bija lieliski!”

Vēl pāris norādījumi par gaismām un sarunai gatavi aktieri Gundars Āboliņš un Jevgēnijs Isajevs.

Ar kādām sajūtām jūs kārtojāt somas braucienam uz Grieķiju?

Gundars: Man grieķi ļoti patīk, tādēļ ka viņi dzīvo ar prieku un nesteidzoties. Cik esmu novērojis, viņi čakli strādā, it īpaši tie, kuriem darbs ir saistīts ar viesu uzņemšanu un tūrismu. Ļoti pretimnākoši un draudzīgi cilvēki. Grieķijā esmu jau ceturto reizi. Vienu reizi bijām ar Alvja Hermaņa Šveicē iestudēto izrādi no Cīrihes teātra, kur Salonikos Alvim pasniedza Eiropas teātra Jaunās realitātes balvu, pēc gada mani uzaicināja vadīt meistarklasi Grieķijas Nacionālā teātra Vasaras akadēmijā atkal Salonikos. Tad vienu reizi izmantoju iespēju atpūsties Krētā vienu nedēļu, un šī ir ceturtā reize, kad esmu Grieķijā. Sajūtas ir vienas – jāņem pēc iespējas mazāk mantu līdzi, pēc iespējas plānāk un īsāk. Un salīdzinājumā ar iepriekšējām reizēm ir tikpat karsti. Par citām izmaiņām runājot, man patīk iet cilvēkos, braukt ar sabiedrisko transportu, iet kādās nomalēs, krodziņos paēst. Vakar mums bija brīva priekšpusdiena, izmantojām iespēju un ar kuģīti aizbraucām līdz Eginas salai, pavizinājāmies ar divriteņiem, nopeldējāmies, zivju tirgū apēdām zivis, ko saimnieks turpat no zvejniekiem nopirka. Tā vienkāršā cilvēku dzīve ir interesanta. Man patīk tas dienas ritējums, kāds ir grieķiem.

Jevgēnijs: Es Grieķijā esmu pirmo reizi. Man patīk. Pirmajā vakarā kopā ar Gundaru ļoti daudz staigājām un apskatījām dažādas vietas. Bijām frizētavā, kurā tikai viena gaisma, maza lete, maza bļodiņa, puslitra pudele ūdens, divi dvieļi un divi priekšauti, bet apbrīnoju, cik meistarīgi Gundaram nogrieza matus. Nu ļoti smalki visu darbu veica.

Kur jūs tādu frizētavu atradāt?!

G.: Jā, bijām tādā Bangladešas iedzīvotāju un pakistāniešu rajonā, kas tāds diezgan netīrs, diezgan krimināls. Tur gājām un atradām frizieri. Man ir tāda tradīcija katras valsts galvaspilsētā aiziet pie friziera. Es jau varu aiziet un par 50 eiro nogriezt matus „Hilton” viesnīcā, bet es taču neesmu traks! Šis frizieris man maksāja 5 eiro un viņš ar ļoti lielu rūpību un ar šķērēm un mašīnīti ļoti profesionāli nogrieza matus. Ne jau tās naudas žēl, bet biju tur, kur cilvēki dzīvo. Esmu ievērojis, ka Grieķijā ir raksturīgi, tiklīdz beidzas kvartāls, tā beidzas šī kvartāla iedzīvotāju dzīve, pāri pār ielu ir cits kvartāls, un tur ir citi cilvēki un cita dzīve. Citur nekur tik stingras šīs robežas neesmu novērojis. Viņi ir savā kvartālā, tur ir miskastes, piečurāts, netīrs, sakņu veikali, stāv uz ielām cilvēki un kaut ko aizdomīgu pīpē, un tur bija arī frizētava. Frizieris bija jauns čalītis no Bangladešas, viņam bija draugs rumānis. Pirms manis viņš vienam no Pakistānas skuva bārdu ar bārdas nazi, ko citur nekur vairs nedara. Līdz matiņam ļoti rūpīgi un precīzi, un profesionāli. To bija interesanti redzēt. Tur, kur tūristus neved, tās ir interesantākās vietas. Esam iemācījušies dzīvi saskatīt un saprast, kā cilvēki dzīvo, no tādām netūristiem domātam vietām.

Kāda latviešu skatītāja par izrādi „Soņa” izsakās, ka tā ir anekdote par padomju laikiem un ārzemniekiem nav saprotama.

G.: Pirmkārt, tā nav anekdote. Otrkārt, padomju laikam tur galīgi nav nekādas nozīmes. Šī skatītāja nav sapratusi stāstu. Darbība notiek Ļeņingradā pirms kara un kara laikā, tā tolaik bija Padomju Savienība, bet tam nav nekāda sakara ar notiekošo, jo runa ir par cilvēkiem, nevis par politisko iekārtu.

Izrādi saprata arī Šveicē, kur spēlējām gan Cīrihē, gan Lozannā, un tur jau 600 gadus nav bijis karš. Ļoti labi saprata arī Čīlē, kas mums šķiet pavisam tāla zeme, otrā puslodes malā. Ģeogrāfiskie punkti šai izrādei ir bijuši no Novosibirskas līdz Santjago. Citi kolēģi ar izrādēm „Garā dzīve” un „Klusuma skaņas” ir bijuši arī Austrālijā, Jaunzēlandē, Honkongā un Seulā, arī Kolumbijā. Mūsu teātrim ir paveicies, ka šīs izrādes ir interesantas arī cilvēkiem citās zemēs, kur esam aicināti.

Par šo izrādi 2006.gadā saņēmāt apbalvojumu ka gada labākais aktieris. Arī jūsu izrādes partneris Jevgēnijs saka, ka jūs esat vislabākais aktieris.

G. Viņš to visiem žurnālistiem saka. Mēs esam ar Žeņu sastrādājušies tāpat kā tie divi klauni – rudais un baltais klauns. Viņi viens bez otra nevar. Dzīvē varbūt esam mainītās lomās, bet uz skatuves esam tieši kā tie klauni. Esam sastrādājušies, un šī jau nav vienīgā izrāde, kurā esam partneri uz skatuves. Tagad kopā spēlējam arī „Divpadsmit krēslos”. Tos laurus jau tā vairāk pieraksta man, bet tas nav īsti taisnīgi, jo panākumi jādala mums ar Žeņu uz pusēm, jo esam divi. Žeņam šajā izrādē ir ļoti atbildīga un nozīmīga loma, un viņš arī to dara. Āboliņa uzvārds varbūt ir vairāk nekā Isajeva uzvārds, bet darbu mēs darām vienlīdz atbildīgi un vienlīdz grūti.

Luga ir ieguvusi vairākas balvas, piemēram, preses simpātiju balva Horvātijā un labākā aktiera balvu Polijā festivālā „Kontakt” 2007.gadā. Vai aktierim ir ļoti nozīmīgas balvas? Ar domu, ka es jau sen to biju pelnījis?

G. Balvas ir tā nosacīti nopelnītas. Tā īstā balva ir tas gandarījums skatītāju acīs un aplausi. Vai arī mēdz būt, kad ir tikai gandarījums acīs un rokas nemaz neceļas aplaudēt. Tā statuete vai figūriņa arī ir nozīmīga, ko tur slēpt. Saņemot balvu, tajā brīdī tas ir patīkami, bet pēc tam to noliekam plauktā un turpinām strādāt. Balva ir par vakardienu, bet teātris ir tikai šodien. Rīt arī nav teātris. Tas ir tikai šodien. Tu vari būt nopelniem bagātais tautas mākslinieks, bet tas attiecas uz vakardienu, šodien tev tas ir jāizdara atkal.

Izrāde repertuārā ir jau kopš 2006.gada.

J. Mēs pirms gada atzīmējām 365.izrādi, kopā ņemot Latvijā un ārzemēs nospēlētās izrādes, tagad ir jau tuvu pie 400.

Tā nosacīti pārrēķinot iznāk, ka izrādi esam vienu gadu spēlējuši katru dienu. Parasti svin 100. vai 150. Līdzīgi ir bijis izrādei „Garā dzīve”, arī tā nesen nosvinēja 365. izrādi.

Vai neiezogas tāds apnikums? Un jums atkal torte jāgatavo? Un Jevgēnijam atkal jākrīt ar seju tortē?

G. Viens no profesionāla aktiera pamatprincipiem ir tas, ka viņam jāprot radīt interese katru reizi no jauna, it kā to darītu pirmo reizi. Arī tūkstošā reize pēc kārtas ir kā pirmā reize. Tas ir viens nosacījums, kas profesionālam aktierim ir jāiemācās. Citos teātros Eiropā tas tā nav, jo 50.izrāde ir liels sasniegums. Daudz retāk, bet ir arī 100 izrādes, bet par 100 vairāk es pat nezinu.

Tad Latvija ir unikāla valsts.

G. Latvija daudzējādā ziņā ir unikāla valsts un tauta, un kultūra.

Gatavojoties intervijai, vienā no savām pierakstīto domu graudu kladēm atradu arī jūsu teikto: „Cilvēkiem gribas būt uzmanības lokā, bet es tur esmu vairākkārt bijis, skaidrs, kas tur ir – tur nekā nav!” Vai pa šiem gadiem domas nav mainījušās?

G. Nu nav tur nekā. Tukšums. Protams, ka man laika gaitā domas mainās, kā ikvienam cilvēkam, arī es mainos, bet visi jau grib nonākt slavas virsotnē vai uzmanības centrā. Galvenais ir nezaudēt saikni ar zemi un reālo dzīvi. Vai jums tajā citātu kladē ir arī kaut kas no Fainas Raņevskas?

Nē, nav.

G. Viņai ir tāds citāds, ko varētu attiecināt uz slavas virsotni, viņa bija diezgan pikanta dāma: „Даже за самым красивым павлиньим хвостом скрывается самая обычная куриная ж***.” (Pat zem visskaistākās pāva astes slēpjas visparastākā vistas d*** - krievu val.) Un to nevajag aizmirst, kad gribas uzkavēties tajā virsotnē.

Atgriežoties pie tēmas par balvām, tad jūs, Jevgēnij, esat teicis, ka jums jāpiešķir apbalvojums, ka esat mākslas upuris, jo katrā izrādē jāēd Gundara gatavotā torte.

J. Arī konfektes un ievārījums. Un šokolādes maska uz sejas jau ir kā balva, sievietes SPA salonos maksā naudu par šokolādes maskām, bet man par brīvu. Un „lācīšus” esmu apēdis vairāk nekā 36 kilogramus. Katru izrādi 7 „lācīšus” jeb 100 gramus.

Pavasarī parādījās ziņas, ka jums ir izteikts darba piedāvājums citā valstī. Jūs atbildējāt, ka viss ir procesā un vasarā būs zināms kas konkrētāk. Tagad ir vasara. Kādi ir jaunumi šajā jautājumā?

G. Protams, es šo to zinu, bet par to negribētu runāt. Kad būs kaut kas noticis, tad par to varēšu runāt. Par plāniem man īsti nav ko teikt. Viss ir procesā.

Jūs esat pievērsies arī jauno aktieru apmācībai.

G. Mani pirms diviem gadiem aicināja Aina Matīsa, mana pedagoģe, un veselu gadu nostrādāju ar Mihaila Gruzdova kursa studentiem Kultūras akadēmijā. Šogad arī nostrādāju mācību gadu ar Māras Ķimeles kursu, viņiem pasniedzu tādu specialitāti kā skatuves runa. Un tā nu es arī mācījos par pedagogu. Izmantoju laiku lietderīgi, jo no studentiem arī ko mācījos. Viņi mācījās par aktieriem, es mācījos par pedagogu. Kopā strādājām. Tikai man nebija stipendijas, bet jaunākā pasniedzēja aldziņa, kas ir mazliet lielāka nekā stipendija.

Vai šī pedagoga lieta var izvērsties nopietni?

G. Liela daļa sportistu jau pāriet trenera darbā. Aktieri kļūst par pedagogiem vai režisoriem. Tas ir tā tradicionāli. Kāpēc neapgūt citas iemaņas, jo cik tad ilgi es lēkāšu pa skatuvi.

Varbūt tad kļūsiet par režisoru?

G. To man ir vairāki vaicājuši. Tā ir grūta profesija. Nodarboties ar kaut ko un ierakstīt programmiņā, ka esi režisors, var daudzi. Ar lielu cieņu un tikpat lielām prasībām es pret šo profesiju izturos, un domāju, ka esmu par dumju tam.

Ko jūs darīsiet pēc izrādēm Grieķijā?

J. Pēc tam mēs braucam uz Rīgu, kur ir jānospēlē pēdējā izrāde. Sezonas noslēgums. Pēc pēdējās izrādes mums kolektīvā ir ballīte, un tad visi līdz augustam iet atvaļinājumā.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti