Izrāde uzdod rotaļīgu, atklātu, skaidrojumu pieprasošu un, iespējams, pat dramatisku jautājumu "cik tuvu?": cik tuvu iespējams būt diviem cilvēkiem? cik tuvu ir iespējams tuvoties? cik tuvu ir iespējams satuvināties? cik tuvu izrāde ir stāstam? cik tuvu dzīvei? cik tuvu dejai? cik tuvu ķermenim? cik tuvu manām atmiņām?
Dejotāja Evita Birule, atbildot uz jautājumu "Cik tuvu varam tikt izrādei "Cik Tuvu?"," atzīst, ka tā nav dejas kā dejas izrāde, tā ir pilnīgi citādāka - vērsta vairāk uz kustību kvalitāti un ķermeņa stāvokli. Horeogrāfei caur dejotāju ķermeņiem un augumu plastiku un kustībām ir izdevies nevis atveidot, bet atklāt tēlu iekšejo, emocionāli piesātināto jūtu pasauli.
Dejas kritiķei Intai Balodei "Cik tuvu?" ir stāsts par mīlestību, par "ilgi un laimīgi", par īstu tuvošanos telpiski, anatomiski un kultūrvēsturiski.
"Lai izstāstītu, kas notiek izrādē, nelīdzēs secības pārstāsts, elementu uzskaitījums un kompozīcijas raksturojums. Būtiski ir daži principi, kuri iegūluši izrādes skeletā un lielā mērā iekodēti arī nosaukumā," atzīst Inta Balode. "Par maksimālu tuvošanos un iedzīvošanos noteiktajā ķermeniskajā stāvoklī. Par tuvošanos stāstam, par divu cilvēku tuvumu un tuvību telpā, ko dēvē par mīlestību. Par tuvošanos to spilgto kultūras vēstures šablonu atpazīšanai, kas ietekmē mūsu gaidas un uzvedības ikdienas dzīvē. Par vārdos nenosaucamo jeb to, ko var nosaukt tikai ļoti naivos vārdos. Par pieļaujamo tuvošanos iepriekš radītiem un mākslas paraugiem..."
Izrādes radošā komanda: horeogrāfe Elīna Breice, dejotāji Evita Birule un Edgars Šļakota, scenogrāfs un kostīmu mākslinieks Uģis Bērziņš, gaismotāji Jūlija Bondarenko un Matīss Beķers un izpildproducente Zane Estere Gruntmane.
