Gunārs Priede (1928-2000)
Latviešu dramaturgs un arhitekts.
Dramaturģijā ienāca 24 gadu vecumā ar lugu “Zeva templis Olimpijā”, kas izraisīja Dailes teātra interesi, tomēr iestudēta netika. Plaši pazīstams kļuva 1955. gadā pēc režisora Pētera Pētersona iestudētās lugas “Jaunākā brāļa vasara” pirmizrādes Dailes teātrī. Iestudējums tika nospēlēts vairāk nekā 150 reižu.
Priede pirmais uzdrīkstējās savos darbos runāt par reāliem tā laika cilvēkiem, nevis attēloja valdošajai ideoloģijai tīkamus sociālistiskā reālisma varoņus, tādējādi izpelnoties varas kritiku un nosodījumu. 1967. gadā tika aizliegta Priedes luga “Smaržo sēnes”, kas stāsta par čekistu Zariņu un vilšanos sociālisma idejās. Tā kļuva par pirmo un vienīgo oficiāli aizliegto latviešu autora lugu. “Smaržo sēnes” pirmo reizi tika iestudēta tikai 1986. gadā Jaunatnes teātrī.
Mūža laikā Priede sarakstījis apmēram 50 lugas, kā arī vairākus kino scenārijus: “Kārkli pelēkie zied” (1961), “Nekur vairs nav jāiet” (1963), “Četri balti krekli” (“Elpojiet dziļi”) (1967).
Luga “Saniknotā slieka” ir vienīgā Gunāra Priedes sarakstītā komēdija. Tā stāsta par 20. gadsimta astoņdesmitajiem gadiem Latvijā, kur dzīve rit savu ikdienišķo gaitu: blatu sistēma, nebeidzamas rindas, importa preces, sūdzību rakstīšana…
Pie Sibillas Švirkstes (aktrise Iveta Pole) no laukiem pārceļas nekad nesatiktā mazmeita Muda (Jana Čivžele). Divas dažādu paaudžu sievietes, reizē tik līdzīgas un atšķirīgas, cenšas piepildīt savus sapņus padomju realitātē.
Režisors Ģirts Ēcis atklāj: “Paaudze, kura auga pagājušā gadsimta 70. gados un 80. gadu sākumā, veido šī brīža Latvijas sabiedrības kodolu. Un to, kādi mēs esam, paskaidro tā laika dzīve un cilvēki, kuri lieliski parādīti un raksturoti Gunāra Priedes lugā.”
