Rezidentūra Ģertrūdes ielas teātrī dod iespēju strādāt un pētīt kādu tēmu bez noteikuma izveidot pabeigtu darbu. Un te vietā ir atziņa, ka process ir būtiskāks par gala rezultātu.
“Ja mēs strādājam ne ar gatavu lugu, bet ar kādu materiālu vai ideju, vai kādu fenomenu, ko mēs gribam apskatīt, kā veidot šo pašam savu plānu, kā ar to strādāt. Jo tas ir daudz grūtāk, nekā paņemt kādu gatavu materiālu un to interpretēt,” uzskata Ģertrūdes ielas teātra producente Maija Pavlova.
Igauņu mākslinieces Barbaras Lehtnas pētniecības darba nosaukums - “Kurš mani beigās atcerēsies” – ir gana izaicinošs. Rezidentūras idejas viņai būs jauna pieredze, jo līdz šim māksliniece strādājusi ar dejas un teātra profesionāļiem.
“Manas galvenās intereses ir kultūras atmiņa, identitātes veidošana. Savā rezidentūrā veicu izpēti par atmiņu – kā tā ir radīta un kā nepieciešamības gadījumā to varu radīt pati,“ uzskata māksliniece.
Viņa arī norādīja, ka ir ieinteresēta strādāt ar neprofesionāļiem, tādēļ meklē cilvēkus, kuri būtu gatavi pievienoties uz skatuves, tādējādi arī atklāt, kā tas ir – strādāt ar cilvēkiem, kuriem skatuve nav ikdiena.
Barbara attālināti intervējusi 40 cilvēkus no visas pasaules, kuri izteica ierosinājumus, kas māksliniecei būtu stundas laikā jāizdara, lai paliktu cilvēku atmiņās.
“Šāda veida projektos pats interesantākais ir tas, ka tas ir neprognozējams. Mums pašām ir pārsteiguma efekts un to, kas būs rezultātā, redzēsim pēdējā rezidences nedēļā,” atzina dramaturģe Katrīna Duka.
Ģertrūdes ielas teātra rezidences noslēgums iecerēts 14. augustā.
