Džoana Didiona ir pazīstama amerikāņu rakstniece, scenāriste un žurnāliste, stila ikona. Par viņas otro vīru kļuva rakstnieks Džons Gregorijs Dans. Viņi bija ne tikai laulātie, bet arī līdzautori. 1966. gadā viņi adoptēja meiteni, kurai deva vārdu Kintana Rū. Tā bija laba un draudzīga ģimene, kurā visi cits pret citu izturējās ar mīlestību un maigumu. 2003. gada beigās meita smagi saslima un gulēja komā reanimācijas nodaļā kādā Ņujorkas slimnīcā. 30. decembrī vecāki viņu apciemoja, atgriezušies mājās, apsēdās vakariņot, un Džonu Gregoriju piemeklēja sirdslēkme. Ārstam neizdevās viņu izglābt. Kintanu izrakstīja no slimnīcas, bet tad viņai kļuva sliktāk, viņa atkal nonāca reanimācijā un nomira 2005. gada 26. augustā.
Tā paša gada oktobrī iznāca Džoanas Didionas grāmata ”Maģiskās domāšanas gads”. Tajā viņa stāsta, kā dzīvojusi pēc vīra nāves, mēģinot apzināties šo zaudējumu. Cenšoties “spēlēt pēc noteikumiem”, jo, ja viņa darīs visu, “kā vajag”, atbilstoši maģiskajai domāšanai, Džons atgriezīsies. Viņai jāsadzīvo, jo viņai jārūpējas par Kintanu. Džoana līdz pēdējai sekundei cer, ka meita izveseļosies… Taču viņai lemts pārdzīvot arī šo zaudējumu. Par to viņa vēlāk sarakstīja memuārus ”Zilās naktis”. 2007. gadā Džoana Didiona adaptēja “Maģiskās domāšanas gadu” Brodvejai, pirmajā iestudējumā spēlēja Vanesa Redgreiva. Pēc tam iestudējumu bija un ir, un droši vien būs daudz.
Džoana atceras, ka nodomājusi, ka tas viss būs jāapspriež ar Džonu, jo viņa vienmēr visu pārrunājusi ar Džonu. Tādas bijušas Džoanas domas, kad viņa atgriezusies no slimnīcas ar nelaiķa vīra mantām…
"Kad Džoana pamodusies, Džona joprojām nav bijis. Protams, viņa sapratusi, ka viņš miris. Pati taču par to pavēstījusi laikrakstos “The New York Times” un “The Los Angeles Times”. Tomēr līdz galam nav ticējusi notikušā neatgriezeniskumam. Nav varējusi tikt vaļā no izjūtas, ka to visu var labot. Tāpēc arī gribējusi palikt viena, lai viņš drīzāk atgrieztos.
Tā sācies viņas maģiskās domāšanas gads. Kad pamodusies, bet viņa joprojām nav bijis, nav gribējies kustēties. Gulējusi nekustīgi. Analizējusi situāciju. Varbūt cilvēki neatgriežas uzreiz. Varbūt jāpagaida. Varbūt jāizliekas, jānodarbojas ar to, ko pieņemts saukt par “sagatavošanos”.
...
Vai tad viņš ir līdzīgs līķim?
Seja bāla, kritiena laikā nolūzusi zoba mala, bet ģērbies savos nodilušajos džinsos, rūtainajā kreklā un tumši zilajā vējjakā – tāpat kā ģērbās, kad bija dzīvs.
Bet, ja reiz viņš neizskatās miris, tātad arī izliekas.
Acīmredzot viņai vēl kaut kas jādara, nodomā Džoana.
Acīmredzot pastāv vēl papildu nosacījumi. Papildu gatavošanās."
Pienācis brīdis, kad Džoana samierinājusies ar nepieciešamību izdalīt citiem Džona drēbes.
"Pie uzvalkiem, krekliem un žaketēm pieiet nav varējusi, taču domājusi, ka tiks galā ar apaviem.
Piegājusi pie garderobes un nostājusies pie ieejas. Apavus atdot nav spējusi.
Pastāvējusi un pēkšņi sapratusi – viņam nebūs, ko vilkt kājās, kad viņš atgriezīsies."
Džoana apraksta savu stāvokli nedaudz atsvešināti, fiksējot savas emocijas, jūtas, domas kā bezkaislīga hroniste, rūpīgi piemeklējot pareizos vārdus.
Stāstam par smagu zaudējumu vajadzīga ļoti liela vīrišķība.
Pirms daudziem gadiem šo rindu autorei iznāca intervēt pilnīgi satriecošu sievieti, kas nesen bija kļuvusi par atraitni. Viņa piekrita pastāstīt par to, kā mācījusies sadzīvot ar tādu zaudējumu. Jāpiebilst, ka vairākus gadus pirms tam bija intervija gan ar viņu, gan ar viņas vīru – pāris dalījās noslēpumos par savu stipro un ilgo laulību. Viņi nemaz nepozēja, un, ka tā ir ļoti laimīga laulība, bija redzams uzreiz – pēc tā, ka, pirms atbildēt uz kārtējo jautājumu, meta skatienus viens uz otru, tā teikt – “es atbildēšu vai tu”, viens no pusvārda pārtvēra otra frāzi, un tamlīdzīgi. Un, lūk, pēc pāris gadiem – saruna par to, kā viņa mācījās dzīvot no jauna. Bez viņa. Kādus morālos spēkus šī saruna mums maksāja – atstāsim aiz kadra. Atceros, redaktore toreiz sajūsminājās par intervijas varoni – jo tik daudz sieviešu kļūst par atraitnēm, taču runāt par šo tēmu neizšķiras tikpat kā neviena.
Monoizrāde “Maģiskās domāšanas gads” bija gatava jau pagājušā gada decembrī. Un tikai tagad varēja satikties ar publiku. Neilgi pirms pirmizrādes Rus.lsm.lv jautāja Andai Albužei, ar kādām jūtām viņa gaida tikšanos ar skatītājiem pēc tik ilgas šķiršanās.
“Man ir bailes un satraukums. Tas ir kā virves dejotājam – pastāvīgi jātrenējas, lai būtu formā. Kad tā nenotiek, tu “apaudz” ar slinkumu. Tāpēc esmu ļoti satraukta pirms šīs tikšanās ar publiku.
Turklāt parastā izrādē šis satraukums tiek dalīts uz visu trupu, ir kolēģi, uz kuriem balstīties, bet te esmu pilnīgi viena,” atzina Anda Albuže.
Liepājas teātra mazā zāle koncertzālē “Lielais dzintars”. Publika pulcējas, apsēžas savās vietās. Anda Albuže jau ir uz skatuves, pagaidām ar muguru pret zāli – pārskata lapas ar melnrakstiem uz sienām, piezīmes uz lapiņām. Skan “The Doors” dziesma “Soul Kitchen”. Tā pati, kurā ir vārdi ”mācos aizmirst”.
Anda Albuže pagriežas un sāk stāstu.
Pusotru stundu viņa “turēja zāli” tā, ka publika, šķiet, pat elpot centās pēc iespējas klusāk.
Aktrise stāstīja smagu dzīvesstāstu, brīžiem viņas balss drebēja, bet acis mirdzēja no asarām. Daudzi skatītāji sēdēja, nedaudz atmetuši atpakaļ galvu, – ziniet, kā ir, kad mēģini aizturēt asaras, lai tās netecētu pa seju?
Fināls. Atkal skan “The Doors, šoreiz ”The End".
Anda Albuže tika galā lieliski, velti viņa pārdzīvoja. Bet ja kaut kas šķita dīvaini un ne līdz galam veiksmīgi, tad tas bija viens no Beatrises Zaķes režisoriskajiem gājieniem. Anda-Džoana gandrīz visu laiku tur rokās žūksni lapiņu, periodiski tajās ielūkojoties, pa retam izsvītro kādu vārdu, ieraksta citu. “Izlasījusi” kārtējo lappusi, to aizmet. Iespaids tāds, ka aktrise aizmirst tekstu, lai gan redzams, ka tas absolūti nav tā.
Tuvāk izrādes vidum varone it kā starp citu saka, ka ir rakstniece, vairākas reizes teic, ka ir grūti piemeklēt visprecīzāko vārdu, bet finālā demonstrē publikai jau izdotu grāmatu.
Tomēr tas, ka varones rokās ir nākamās grāmatas melnraksti, droši vien bija jāpaskaidro saprotamāk. Jo pat šo rindu autorei, kas pirms došanās uz teātri bija izlasījusi lugu un autores biogrāfiju, tas nebija gluži skaidrs.
Tomēr kopumā, pateicoties Andas Albužes talantam, izdevusies ļoti laba izrāde, ko var noskatīties vienā elpas vilcienā. Žēl tikai, ka nav zināms, kad to varēs redzēt atkal, līdz augusta beigām “Maģiskās domāšanas gada” Liepājas teātra repertuārā nav. Pagaidām nav. Tagad gan viss mainās ļoti ātri.
