Uz Dailes teātra Lielo zāli plūst "Covid-19 sertificēto” skatītāju straume. Tur ilgi gaidītā pirmizrāde režisora Dmitrija Petrenko iestudētajam Regīnas Ezeras romānam “Zemdegas”. Kā stāsta režisors, viņu romāns īpaši uzrunājis, jo tas ir par īstiem, pretrunīgiem cilvēkiem – tajā nav tipāžu vai karikatūru.
“Viņš ir ar īstiem cilvēkiem, kuri meklē, kā dzīvot labāk, arī grib kaut ko sasniegt, par kaut ko sapņo, viņi ar kaut ko netiek galā, un tad mēs risinām, kāpēc viņi netiek galā. Man šķiet, ka visiem šiem cilvēkiem tiek dota vēl viena iespēja kaut ko mainīt savā dzīvē un kaut kā viņi dažādu iemeslu dēļ to neizdara,” skaidro Petrenko.
“Tā ir tāda unikāla lieta vispār latviešu literatūrā tāda iezīmē, ka mēs redzam, ka tūliņ kaut kas notiks, bet kaut kā nenotiek.”
Romāns “Zemdegas” iznāca 1977. gadā un kļuva par vienu no rakstnieces labākajiem darbiem. Dailes teātris, pieminot rakstnieces deviņdesmitgadi, to iestudēja jau pērn Mazajā zālē un nospēlēja bez skatītājiem, bet līdz pirmizrādei Lielajā zālē ar skatītājiem bija jāgaida vairāk nekā pusgads. Iestudējuma veidotāji cieši turas pie literārā pirmavota un tikai Regīnai Ezerai raksturīgās valodas.
“Šeit ir tas gadījums, kad valoda ir ļoti, ļoti garšīga, to ir prieks klausīties, prieks lasīt,” stāsta izrādes dramaturģe Justīne Kļava. “Šis darbs ir ļoti piesaistīts vairāk vietai nekā laikam, respektīvi, tas apraksta notikumus, kas norisinās septiņdesmitajos gados Padomju Savienībā, bet
visi raksturi, visas rīcības, motivācijas un uzvedības modeļi cilvēkiem ir ļoti aktuāli kā toreiz, tā arī šodien.”
Aktieru ansamblis vienoti un ar baudu izspēlē savstarpējo attiecību sarežģījumus un dažādus dvēseles konfliktus mazpilsētas ikdienā.
“Tas uzstādījums bija uz robežas, uz kino robežas – mēs nepārspēlējam, mēs nespēlējam, ka tā ir Lielā zāle, viss notiek šeit iekšā [sirdī], kā arī nosaukumā ir rakstīts “Zemdegas” – mums šeit zem sirds, zem dvēseles kaut kas deg, gruzd, un mēs to neliekam uz āru, mūsu uzdevums ir skatītājiem likt to ieraudzīt, ka mums iekšā kaut kas deg,” stāsta aktieris Toms Veļičko.
Ik pa laikam scenogrāfijā iedegas uzraksts “Otrā iespēja”, jo izrādes tēma ir par cilvēku vēlmi dzīvot citādi, pieņemt citus lēmumus un dot sev vēl vienu iespēju.
Izrādi novērtēt paspējuši pirmie skatītāji, tajā skatā teātra kritiķi. Kritiķe Zane Radzobe pēc pirmizrādes teic: “Vispirms jāsāk ar lielo prieku par to, ka sezona vispār ir sākusies, un cerams, ka tā sezona būs laba un drusku, drusku garāka nekā pagājusī.
Petrenko, man liekas, ir jaunā attīstības stadijā, jo tas, kas vēl Rīgā vismaz nav redzēts, pārejas periodā visā šajā formātā, man liekas, viņš ir atradis jaunu vizualitāti.
Un tad tas viņa trademark, kas ir psiholoģija, iet kopā ar tādu jaunu, metaforisku vizuālo vērtību. Tas līdz ar to ir ļoti, ļoti interesanti. Un Regīna Ezera, kas pati par sevi ir tik brīnišķīga un tik ļoti sāpīga, un dziļa dažādos kontekstos, tā ka pārdomas ir ļoti, ļoti dažādas.”