Lasmane pastāstīja, ka viņu šī pārdzīvotā, pārliecinošā protesta sakarā satrauc tas, ka līdz ar šo paziņojumu vairosies Latvijā pastāvošais resentiments (no franču valodas „ressentiment”, kas apzīmē naidīgumu, bezspēcīgo ļaunumu un ļaunatminību. Filosofs Frīdrihs Nīče jēdzienu izmantoja viena no diviem cilvēku morāles tipiem – vergu morāles – apzīmēšanai).
“Ne jau tikai Hermaņa zināmā mērā vājo argumentu par terorista un bēgļa kopsakaru vien izmantos, bet tas aizies arī naida izplatīšanā un baiļu atmosfēras iedvesmošanā pret bēgļiem vispār,” prognozēja Lasmane.
Pēc filosofa Ilmāra Šlāpina domām, sliktākais šajā situācijā ir tas, ka bēgļu jautājumā Latvija, un ne tikai sabiedrība, ir sašķēlusies ļoti polāros, un, kā pierasts šādos gadījumos, ļoti vienkāršotos viedokļos. “Cilvēki ir spiesti izvēlēties polārus viedokļus un nostāties vienā vai otrā pusē. Šķiet, arī Alvis Hermanis bija minējis - tu esi vai nu vienā, vai otrā pusē, bet tu nevari būt pa vidu. Es domāju, ka ir pa vidu ļoti daudz vietas,” sacīja Šlāpins.
Viņaprāt, zināmi cilvēki, slavenības, mākslinieki, lieli talanti vai pat ģēniji ļoti bieži ir sasnieguši savu virsotni ļoti šaurā jomā, kas nebūt nenozīmē, ka viņiem piemīt kaut kādas īpašas zināšanas par visu pasaulē.
"Ja cilvēki uzskata, ka Latvijā labāk dzīvosies, ja mēs aizslēgsim robežas, tad, bez šaubām, šāds paziņojums tiek uztverts kā apstiprinājums viņu bailēm, bažām, pārliecībai," piebilda filosofs.
Žurnāliste Baiba Strautmane gan uzsvēra, ka Hermanis vienmēr ir centies runāt gan caur mākslu, gan tieši ar sabiedrību par to, kas viņam šķiet svarīgi. “Kāpēc mēs neiedomājamies un negribam ticēt tam, ka viņa domāšanas veids ir tāds, kas ļauj ieraudzīt kopsakarības un iespējamās sekas nākotnē?” jautāja Strautmane.
Turpetim antropologs Roberts Ķīlis lēsa, ka Hemaņa protests sabiedrības viedokli mainīs tikai minimāli. “Uzskatus mainīt virspusēja emocionāla paziņojuma dēļ – tas nav nopietni. (..) Lai cik nozīmīga personība, viņa personiskās izvēles ir viņa darīšana,” pauda Ķīlis.
Iespējams, īpaši apjukuši pēc režisora lēmuma ir tie inteliģences pārstāvji, kuri uzskata sevi par Hermaņa domubiedriem un vienlaikus ir parakstījuši publisku bēgļu uzņemšanu atbalstošu vēstuli.
Strautmane atgādināja, ka režisors neiestājas pret bēgļu uzņemšanu, bet gan pret nekontrolētu haosu, kas šobrīd notiek Eiropā. Viņa vērtēja, ka daļa sabiedrības, kas parakstīja to vēstuli, sāka nosodīt Hermani, vēl pirms viņi bija izlasījuši režisora paskaidrojumu un pamēģinājuši saprast, ko viņš vēlas pateikt ar savu rīcību.
Toties dzejniece Māra Zālīte atklāja, ka Alvi Hermani pēc šī lēmuma pieņemšanas ciena vēl vairāk nekā līdz šim, jo “viņš nostājas pret absolūti politkorekto un samērā melīgo strāvojumu un pasaka savu viedokli”.
“”Bēglis” ir emocionāli iekrāsots vārds. Bēgļiem jāpalīdz, un tam nav sirds, kurš negrib palīdzēt bēglim. Bet tam nav prāta, kurš iedomājas, ka šis pusotrs miljons imigrantu Eiropā varētu nebūt drauds,” skaidroja dzejniece.
Režisors norāda, ka Berlīnes imigrācijas politika apdraud Eiropu, jo tajā nepamanīti var iekļūt teroristi. Nav iespējams atšķirt labos cilvēkus no ļaunajiem. Vienlaicīgs atbalsts teroristiem un Parīzes slaktiņa upuriem nav iespējams. Lai arī ne visi bēgļi ir teroristi, visi teroristi bijuši bēgļi vai viņu bērni, uzskata Hermanis.
Saistībā ar Hermaņa aiziešanu no teātra tam nākas atcelt izrādi, kuru bija plānots skatītājiem rādīt nākamajā gadā. Tomēr tas turpinās izrādīt citu Hermaņa izrādi "Spaete Nachbarn" ("Vēlie kaimiņi"), kas vēsta par ebreju imigrantiem ASV.
Kultūras ministre Dace Melbārde (Nacionālā apvienība) Hermaņa lēmumu pamest darbu teātrī nodēvējusi par sava veida manifestāciju, pamatojot, ka māksliniekam ir tiesības izteikt viedokli jebkuros apstākļos. Ja cilvēks kaut kādu iemeslu dēļ vairs nevēlas vairāk strādāt, viņš attiecīgi uzsaka darbu.
