Dzimtas saknes

Ansis Epners - spilgta personība Latvijas kino un viņa radošā dzimta

Dzimtas saknes

Latgales ļaužu un māla sīkstumu atklājam kopā ar podnieku Ušpeļu dzimtu

Vazdiku dzimtas fenomens latviešu teātrī

Fenomens latviešu teātrī: četri aktieri Vazdiki

Ilgus gadus visi četri strādāja vienā teātrī: no 1962. gada Dailes teātrī bija četri Vazdiki – laulātais pāris Hermanis Vazdiks un Vilma Lasmane, viņu bērni Ilze Vazdika un Uldis Vazdiks.

“Ja abi vecāki ir aktieri un bērni aug tādā ģimenē, ja brīžam bērnus nav kur likt un viņus ņem līdzi uz teātri, arī viņi saindējas ar teātri,” sarunā "Latvijas Radio" raidījumā “Dzimtas saknes” stāsta aktrise Ilze Vazdika.

“Kā mazs bērns gāju līdzi uz teātri. Atceros daudzas izrādes, pirmo "Uguni un nakti” ar Lilitu Bērziņu un Artūru Filipsonu, “Pūt, vējiņi”, “Marija Stjuarte” uz mūžu palikusi atmiņā,” turpina Ilze Vazdika. “Kad paaugos, man bija doma, ka es arī tā varu. Ņēmu tēva eksemplārus un sāku ar to, ka iztēlojos, ka esmu viņam pretī kā meita.”

Vilma Lasmane un Hermanis Vazdiks izrādē "Godavīrs un dedzinātāji"

Tajā pašā laikā aktrise atklāj, ka reizēs, kad tēvs viņai licis palīdzēt lomas tekstu mācīties, viņai nav paticis iesaistīties dialogos – tikai tad, kad pati iztēlojusies.

Bet par Raiņa “Pūt, vējiņi” iestudējumu, kur aktrises mamma Vilma Lasmane atveidoja Baibiņu, Ilze Vazdika stāsta, ka bērnam 4–5 gadu vecumā tas bijis pārāk spēcīgs pārdzīvojums, jo viņa nav varējusi pieņemt, ka tā ir loma, bet ļoti tieši uztvērusi – manai mammai dara pāri.

Uz skatuves nepatīk būt kopā

Hermanis, īstā vārdā Ērmanis Vazdiks (1906–1994), ir liepājnieks, kurš Rīgā nonāca pēc Liepājas strādnieku arodbiedrības kursiem un Strādnieku teātra kursiem. Pēc tam strādāja Daugavpilī. Tur iepazinās ar tikko Dramatiskos kursus beigušo jauno aktrisi Vilmu Lasmani (1917–1991). Lomas Raiņa "Pūt vējiņi” iestudējumā viņus satuvināja – viņš bija Gatiņš, viņa –Baibiņa. Tā satuvināja, ka pēc tam Silvijas Geikinas grāmatā par Vazdiku dzimtu Hermanis Vazdiks atzina: “Nu tā samīlējos, nu, varbūt saspēlējos.” Bet abi ļoti vēlējās strādāt Rīgā. Vispirms paveicās Hermanim, viņš nonāca Dailes teātra mazajā ansamblī. Pēc gada viņam Rīgā un tajā pašā teātrī pievienojās Vilma. Abi strādāja slavenajā Eduarda Smiļģa atmosfēras radītājā Dailes teātrī.

“Viņiem bija skaista jaunība Daugavpilī, tur viņi satikās. Mamma, jauna meitenīte, un paps spēlēja varoņlomas. Abi stāvējuši aizkulisēs, mamma teica, un viņš skatās uz mani un skatās, un saka, kā man patīk jūsu vasaras raibumiņi. Mamma teica, es no kauna sarkana aizgriezdamās. Tā viņš viņu paņēma no tiem vasaras raibumiņiem,” par vecāku satikšanos stāsta Ilze Vazdika.

Vecākiem nezinot, viņu bērni, kuri dzima ļoti bargā laikā – 1941. un 1943. gadā – Uldis un Ilze, arī vēlāk nonāca Dailes teātra studijā un kļuva par aktieriem. Un tā no 1962. gada Dailes teātrī bija četri Vazdiki – Ilze Vazdika, Hermanis Vazdiks, Uldis Vazdiks (1941–2006) un Vilma Lasmane.

“Vecāki nemaz nezināja, ka iestājāmies. Mamma tik novaidējās "Vai dieviņ", jo kolēģi bija pateikuši – tavējie atnāca,” bilst Ilze Vazdika

un atklāj, ka etīdē, ko spēlējusi, tēlojusi dzīvi komunālajā dzīvoklī, kur mitinājusies Vazdiku ģimene.

Ilze Vazdika atklāj, ka mammai un papam bija lielas lomas, nācies spēlēt arī kopā izrādēs, bet pašiem tas nav paticis. “Mammai bija grūti, jo viņai pa priekšu gāja visas prīmas. Dailes teātris bija prīmu teātris. Smiļģim tas patika, tur bija jābūt lielai, skaistai un staltai. Viņš necieta bērnus, ka sievietes palika stāvoklī. Toreiz jau nevarēja tā lepoties – man ir bērni. Neviens ar to nelielījās, nemaz īsti bērnus iekšā nelaida. Tāds bija viņa nostādījums,” atminas aktrise.

Vazdiku ģimenē iepazīst teātri

"1986. gadā es iegāju šajā ģimenē, apprecot Ulda Vazdika dēlu Oskaru, un tajā pašā gadā piedzima Reinis. Tā es iegāju šajā ģimenē un iepazinu, kas ir teātris,” sarunā iesaistās aktrise Raimonda Vazdika.

Viņa atklāj, ka Uldi Vazdiku vairāk zinājusi no kinolomām, vēlāk pievērsusi uzmanību arī Ilzes lomām. Runājot par Ilzes Vazdikas pēdējā laika lomām, Raimonda Vazdika atzinīgi vērtē uzstāšanos Vecgada vakara koncertā, kas no malas šķiet vienkārši dziedāšana, bet no aktiera prasa daudz.

Bet Ilze Vazdika piebilst par pārējiem – mammai bijusi laba balss, tēvs nav dziedājis, bet viņu pārsteidzis kāds radio ieraksts, kurā tēvs skaisti dziedājis. Arī brālim Uldim nav vedies ar dziedāšanu.

“Tas, ka pati sāku pēc tam iet teātra ceļu un šobrīd spēlēju teātri, tā ir sagadīšanās,” norāda Raimonda Vazdika.

“Četri aktieri nekad nav izteikuši kritiku un gudras pamācības, kā būtu jādara, jo viņiem ir liela pieredze. Viņi gaumīgi klusēja un skatījās, kā es to ceļu iešu.

Vienā reizē, kad Uldis Vazdiks bija noskatījies LNT televīzijas filmu "Silvestrs", kur es biju galvenajā lomā, viņš vēlīgi teica – nu tas bija labi.”

Arī Raimondas Vazdikas dēls Reinis ir mantojis aktiera gēnus no vectēva un vecvectēva – izskatu un spēcīgu balss tembru, viņam ir komiķa talants. Pagaidām viņš nav vēlējies būt centrā un Vazdiku ģimene arī nav mudinājusi pievērsties aktiera profesijai. Reinis piedalās dažādos radošos projektos, bet ģimeni pārsteidzis, vidusskolas izlaidumā uzstājoties ar solodziedājumu. Šobrīd viņa ceļš ir saistīts ar Latvijas Kultūras akadēmijas jaukto kori “Sōla”.

Augot teātrinieku ģimenē, skatuve nevilina

“Tā bija sensācija zināmās aprindās, ka skaistais Uldis Vazdiks ir apprecējis sievieti ar trīs bērniem,” tā par ienākšanu Vazdiku ģimenē stāsta Baiba Bīviņa, Ulda Vazdika audžumeita.

Baiba Bīviņa atklāj, ka viņas vecmāmiņa, mammas mamma, bijusi liela teātra gājēja. “Man ir tā lielā laime, ka es kā bērns daudz biju vecajā dailītē. Spilgtā atmiņā Ziedoņa "Motocikls”, un atceros Ilzi kā Solveigu "Pērā Gintā”. Runājot par Miksīti un Opapu, kā mēs saucām Vilmu un Hermani mājās, viņus spilgti atceros no izrādēm “Godavīrs un dedzinātāji” un "Pēter, kur tavi dēli!”,” atminas Baiba Bīviņa.

Viņa arī stāsta, ka seko līdzi Ilzes Vazdikas gaitām teātrī, bet, augot teātrinieku ģimenē, pašai nevienu dienu nav gribējies uzkāpt uz skatuves, jo tas ir mokošs, sevi dedzinošs darbs.

“Šķita, tas nav mans aicinājums, lai varētu likties, ka meitene aug tādā ģimenē, varētu būt sapnis par skatuvi,” bilst Baiba Bīviņa.

Salaveču epopeja

“Man ar Uldi arī ir kopīga radošā biogrāfija. Ap mileniuma laiku viņš mani ņēma līdzi kā Sniegbaltīti. Viņam bija lielās salaveča gaitas, jo bija viens no labākajiem salavečiem visā Latvijā,” bilst Raimonda Vazdika. Tas bija grūts laiks, aktieriem bija jāpiepelnās.

“Salaveča laiks bija smags mājās arī pirms mileniuma, jo tad papam Uldim nedrīkstēja īsti tuvoties, egles trīs reizes dienā. Bet tas bija pietiekami nopietns atspaids ģimenes budžetam,” atceras Baiba Bīviņa.

“Man paps bija salavecis tajā pašā lielajā zālē. Nedrīkstēja jau toreiz svinēt Ziemassvētkus. Aizsedzām logus, viņš nopirka skaistu, garu egli. Vienmēr zālē bija liela egle. Maziņa jau vēl biju, bet tad, kad viņš [salavecis] aizgāja, esmu teikusi: "Jā, bet viņam bija papiņa rociņas”,” atklāj Ilze Vazdika.

Galdauta stāsts

Sarunas par Vazdiku dzimtu risinās Eduarda Smiļģa teātra muzejā pie saimes galda, uz kura ir Hermaņa Vazdika izšūts galdauts. Un par šo galdautu ir arī īpašs stāsts.

“Hermani Vazdiku uz Rīgu pasauca pirmo, mamma tika pēc gada vai diviem. Un mamma nopirka galdautu, te var redzēt, tādiem krustdūrieniem izšūtu. Uzdeva viņam Rīgā izšūt. Ne jau visu, varbūt kādu kaktiņu.

Kad viņi satikās, viņa pārbaudīja. Ar to viņa gribēja pateikt, lai nevazājas apkārt, ka ir jādara mājās darbs, lai gaida, kad viņa atgriezīsies Rīgā,” stāsta Ilze Vazdika.

Bet, par ģimenes tradīcijām runājot, Raimonda Vazdika atklāj, ka viņu dzimtā ievilinājusi omulīgā atmosfēra. Kafija vienmēr dzerta no smalkām krūzītēm.

“Kafijas dzeršana bija īpaša, to atceros ar bērna acīm,” stāsta Baiba Bīviņa. “Kad atnācām pēc skolas, jūs no rīta visi bijāt mēģinājumā, tad pēc pusdienām Opaps ar Miksīti savā istabā atlaidās, atpūtās pēc pusdieniņām. Tad visi cēlās augšā un tika uzklāts mazs kafijas galdiņš."

Ilze Vazdika bilst, ka savulaik, pirms doties uz izrādi, visi četri aktieri pulksten piecos pēcpusdienā dzēruši kafiju. Bērni vienmēr gaidījuši šo kafijas dzeršanas laiku.

Baiba Bīviņa turpina: lielākais rituāls bijis, ka

"Vilma no sava slepenā skapīša pie gultas, kur vismazāk bērni tiek klāt – bet mēs tāpat tur tikām –, nes saldumus. Viņai bija tur tūtiņas, kuras šad tad bija tukšākas, nekā pirms tam ieliktas.

Tad tika saklāts kafijas galdiņš ar saldumiem un mēs drīkstējām nākt un prasīt: “Lūdzu, vai drīkst paņemt vienu konfekti?”"

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Teātris un deja
Kultūra
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt