Viena no šīs teātra sezonas virsotnēm radusies sezona izskaņā - Latvijas Nacionālā teātra aktieru zālē. Neparastā veidā deviņas Jāņa Ezeriņa noveles izlasījis režisors Elmārs Seņkovs, iedvesmojot vairākus pārsteidzošus aktierdarbus. Režisora Elmāra Seņkova un viņa domubiedru - dramaturģes Rasa Bugavičutes, scenogrāfa un kostīmu mākslinieka Aigara Ozoliņa un mūziķa Edgara Mākena izrāde "Ezeriņš" šajā teātra sezonā vairs nav skatāma, bet iepazīties ar latviešu klasikas zelta novelēm no Jāņa Ezeriņa pūra atkal varēs nākamajā sezonā.
"Mēs beidzot pavērām to neuzarto lauku - pirmskara laika literatūru, kas bija aizmirsta. Bija rakstnieki, kuri bija skolu programmās un kurus mēs zinājām, bet bija tādi , kurus nezinājām, un Ezeriņš bija viens no tiem," par sastapšanos ar Jāni Ezeriņu "Kultūras Rondo" stāsta aktieris Uldis Norenbergs.
Aktieris Normunds Laizāns stāsta, ka režisors Elmārs Seņkovs aktieriem licis izlasīt visu Jāņa Ezeriņa noveļu krājumu un katram izvēlēties vienu noveli: "Bija jāizvēlas laba, bet īsa. Kad katrs atnāca ar savu izvēli, viņš teica: "Labi, labi, bet izlasi vēl šīs trīs." Viņš viltīgi jau bija izdomājis, ko katrs runās. Jāsaka, izlasot tās trīs noveles, sapratu, ka tur ir kaut kas tāds, ko mēs esam piemirsuši. Visas ir labas noveles un katrā ir iekodēts tik daudz. Varbūt tas, ka Ezeriņš aizgāja tik agri no dzīves, arī atspoguļojas viņa novelēs - ka par lielam lietām var runāt tik gaiši."
Aktieri gan atzīst - tēli un viņu raksturi tik viegli vis nenākuši. "Ja mēs vienkārši stāstītu noveli, diez vai tas būtu uztverami, jo novele nav tik vienkārša kā vakara pasaciņa. Grimi, frizūras un tēla izpausmes līdzekļi - gāja visādi. Režisoram bija vēlme, lai mēs no malas paskatāmies, ko pārējie dara uz laukuma, lai ir "fīlings" un kopsaucējs, lai sajūta visiem būtu viena," saka Laizāns.
Uldis Anže izrādē "Ezeriņš" (foto: Gunārs Janaitis)
Ezeriņa noveles izspēlē un izstāsta septiņi aktieri: Astrīda Kairiša, Ināra Slucka, Madara Saldovere, Uldis Anže, Normunds Laizāns, Uldis Norenbergs un Jānis Skanis.
Visi aktieri izrādē ir citādāki nekā ierasts. Tajā formā un izpausmes veidā tas ir vajadzīgs. Bet mans favorīts šai pasākumā ir viņa – un tā ir blusa. Tik ātri, precīzi, stilā un formā pasniegt šo tēlu - blusu. Tā ir augstākā pilotāža," par Madaras Saldoveres aktierspēli izrādē "Ezeriņš" saka Laizāns.
Madara Saldovere izrādē "Ezeriņš" (foto: Gunārs Janaitis)
Norenbergs izdzīvo noveli par kādu vīru, kurš apprec jaunu sievu un domā - nu tik dzīve ies. "Bet viņš nabags nezina, ka pats sev paraksta nāves spriedumu, jo sāk darboties visas tās īpašības, kas šādā vecumā nedrīkst būt: greizsirdība, aizdomība, pat šizofrēnija. Viņš ir greizsirdīgs pat uz beigtu mušu! Būtībā viņš sevi ir ielicis šķirstā."
Savukārt Laizāns par savu noveli, kuras tēma arī ir par precēšanos, saka: "Kad meklējām formu novelei, domājām - varbūt pārspīlēt, bet, ja tā padomā, dzīvē ir tik daudz cilvēku, kuri tik ļoti atšķiras no mums pieņemtā - uzvedības, runas veida, bet viņi arī dzīvo, viņu dzīve ir piepildīta. Tiek, kuri dzīvo vai domā citādāk, arī ir cilvēki."
Visas izrādē izstāstītās Ezeriņa noveles ir īsinātas, pretējā gadījumā izrāde būtu gara, bet valoda gan atstāta tāda, kāda tā ir novelēs. "Šis man bija pirmais gadījums, kad bija grūti iemācīties, jo gan vārdu izvēle un teikumu uzbūve, gan epiteti un salīdzinājumi ir tādi, ka bija vietas, kas bija jākaļ ar kalšanu," atzīst Laizāns.
Normunds Laizāns uzteic jaunā režisora Elmāra Seņkova darbu: "Ar Elmāru ir ļoti viegli strādāt. Ne bieži procesu izrādes un lomas tapšanā var saukt par radošu, jo radošs ir tad, kad vairākas galvas sanāk kopā – aktieris un režisors – un mēs meklējam kādu kopsaucēju. Bieži ir tā, ka režisors visu ir izdomājis un atliek to izpildīt, bet ar Elmāru vienmēr veidojas kopdarbs. Tas ir interesanti, un arī tas, ka viņš aktieri ik pa brīdim iemet kādā citā zonā, no kuras viņam jāķepurojas laukā. Tas ir forši!" saka Laizāns.
"Dažas kolēģes man teica, ka visu laiku izrādi tu skaties ar vieglu smaidu, bet tai pašā laikā pēc izrādes par visu informāciju un bagāžu, kas ir Ezeriņa novelēs, sāc domāt, domāt, domāt. Tas ir kā mazam bērnam iebarot kaut ko garšīgu, bet patiesībā iebarot viņam zāles. Patiesībā ar vieglo formu mēs lielas lietas skatītājam iedod. Daži man ir teikuši, ka divas trīs dienas pēc tam domā," teic Normunds Laizāns.
