Dzejas dienām sākoties, tas galvenokārt ir veltīts Ojāram Vācietim – viņā Keišs iejuties fantāzijā "Suni ārā nedzenama nakts", kuru kopā ar komponistu Raimondu Paulu izrāda mūzikas namā "Daile".
Ieva Struka: "Šņorbēniņu" jauno sezonu mēs sākam, tiekoties ar Jaunā Rīgas teātra aktieri Andri Keišu, bet šoreiz tomēr tā saruna pirmām kārtām un galvenokārt būs par darbu, kas ir tapis "trimdā" jeb blakus mājā – proti, mūzikas namā "Daile". Par izrādi, kas bija iecerēta jau senāk, uz Ojāra Vācieša dzimšanas dienu – "Suni ārā nedzenama nakts". Pirmizrādi tā piedzīvoja tikko, bez Andra tajā uz skatuves ir arī maestro Raimonds Pauls – domāju, tas arī ir ļoti liels magnēts, lai cilvēki trauktos dzirdēt ne tikai Ojāru Vācieti vai to, kā tu runā viņa dzeju, bet arī paklausīties Maestro, kurš nupat pavēstījis, ka uz lielajām skatuvēm vairs īsti nevēloties kāpt. Šajā izrādē var dabūt "trīs vienā" un vēl Vācieša zīmējumus videoprojekcijās. Iestudējums noteikti ir uzmanības vērts. Tas ir iemesls, kādēļ man ļoti gribējās šo sarunu sezonu sākt tieši ar tevi, un kaut kādā ziņā tas ierakstās arī septembra Dzejas dienu noskaņās. Pirmais, ko gribu tev pajautāt – kas ir tavs skolas laika Ojārs Vācietis? Ko tu rakstīji meitenēm atmiņu kladēs? Vai rakstīji Vācieti?
Andris Keišs: Ar dzeju saskāros tikai iestājeksāmenos, kad bija uzdevums – noskaitīt dzejoli. Atšķīru Ziedoņa grāmatu "Viegli" un izvēlējos vienu dzejoli.
Bet vispār savā skolā biju tāds Arlekīns – skaļš, ar āksta cepuri galvā, kaut kas tāds, līdz ar to dzeja skolas laikā mani nepavadīja.
Es gan atceros Ojāru Vācieti mūsu skolā, tas varētu būt bijis 1982. gads, mana pirmā klase. Atceros viņa stāvu aktu zālē – to, kā viņš stāv. Un pēc tam atceros, kā viņam palīdzēju aiziet līdz mašīnai... Jo mums bija kolosāli skolotāji, kuri arī bija uz viena viļņa ar Ojāru Vācieti. (smejas) Tas ir tas, ko atceros no skolas par Vācieti.
Bet tas kaut kā ietekmēja tavu attieksmi pret to, kas vispār ir dzejnieks un kāda ir viņa dzīve un ideja? Vai tā tev bija bērnības trauma – dzejnieku ieraudzīt šādu?
Astoņdesmitajos tā nekāda īpašā trauma nevarēja būt, jo Jelgavā mūsu "Lauktehnikas" dzīvojamajā masīvā laiku pa laikam kāds vietēja mēroga Vācietis aizgāja zaķa gaitā – līkumaini.
Kā lai pasaka... Man vispār tā atmiņas specifika ir tāda, ka man laiku pa laikam uzplaukst, uznirst un tiek uzdāvināta kāda atmiņa, kura līdz tam ir nozudusi. Tā bija arī ar Vācieti,
jo es kaut kā ar viņu saslēdzos Sigvarda Kļavas veidotā "Rīgas gredzena" laikā, kur bija gan Čaks, gan Vācietis. Sāku domāt, ka varētu būt laba izrāde, un... Ojārs Vācietis atnāca pie manis sapnī! Es vēl tā kā atlasīju viņa dzejoļus par to, ka neeksistē īsti laiks un neeksistē īsti mūsu dzīvošanas telpa, ka mēs esam visur, un pēc nāves mēs esam, un arī mūsos ir visi nomirušie... Tā tēma tāda liela, kas viņa dzejoļos skan. Un tad man pēkšņi viņš atnāca sapņos. Tas notika pirms iecerētās pirmizrādes. (..)
Izrādēs ir tā, ka – ja tu kaut ko lielu saproti, un Vācieša gadījumā es to sapratu, tas tevi paceļ spārnos, un tu lido, un tu esi laimīgs.
Bet pirmizrāde nenotika, un kad pēc nepilna gada tā notika, biju tā kā atdzisis, likās – nu, un kas tagad būs? Bet skatītāji atnesa man atpakaļ to sajūtu, ko es ļoti, ļoti gribēju viņiem nodot.
Par tiem sapņiem arī es biju iecerējusi tev pajautāt, bet abu tavu atveidoto varoņu kontekstā, arī Smiļģa. Proti, ja tu kādā tēmā ieej pamatīgi dziļi – kas notiek tavā zemapziņā? Cik lielā mērā šie cilvēki ir ar tevi arī tad, kad tu guli? Un vai arī Smiļģis tev ir atnācis sapņos?
Tu uzdod jautājumu, un man nez kāpēc šermuļi iet pār kauliem. Par Smiļģi es nevarēšu precīzi pateikt, ka viņš mani trobelē, lai gan viņš ir izsludināts trobelētājs, – visi zina, ka Smiļģa gars vazājas pa Daili. Es to nejūtu, jo man kā māksliniekam šķiet, ka atšķirība starp Smiļģi un Ojāru ir tā, ka "Suni ārā nedzenama nakts" ir pirmais darbs, kurš man notiek absolūti patstāvīgi. Jo es vienmēr esmu kā aktieris gājis līdzi, es nekad nebūtu izdomājis, ka ir jātaisa par Smiļģi kaut kas. Gata aicināts, es tam pieslēdzos. Tajā laikā es slimoju ar šausmīgo Laimas slimību, kad man nošļuka seja un paralēli lasīju par skatuves mīlestību...
Tas, ko es Smiļģī spēlēju, – tā ir neizsakāmā skatuves mīlestība. Azarts un artistisms, kas viņam piemita un ko viņš visu laiku veidoja. Bet Vācietis ir tas, kuru es sāku no nulles. Nebija nekā.
Tu ņem vienu viņa dzejoli un domā – ārprāts, un tāds nav skanējis nekur, man vajag to uz skatuves norunāt, un kā tas varētu būt. Kā varētu izklaidēt skatītājus. Jo man liekas, ka skatītājus vajag izklaidēt.
Mākslas darbi, kuros nav neviena smaida, man rada baisas aizdomas: vai nu tu esi mazliet apdalīts, vai uzskati, ka mēs esam apdalīti.
Man patika teikums Jura Strengas jaunajā grāmatā, ka bez ironijas nav iespējams īsti noticēt. Un tā ir. Jo skatītājs taču atnāk uz teātri – re, kur Keišs uz skatuves! Ko viņš tēlo, ka viņš ir kāds cits?! Bet, ja es it kā piemiedzu aci, sak', es te mazliet paspēlēšu kaut ko citu, skatītājam ir daudz vieglāk noticēt. Arī Ojāra dzejas uzvedumā – sākumā domājām: mēs taču zinām, kāds viņš bija un ko tik viņš nedarīja, zinām viņa rupjos pantiņus, zinām visu kaut ko. Bet tad tu saproti, ka
Ojārs, atšķirībā no citiem – piemēram, Ziedoņa vai Jāņa Petera, kurš man ļoti palīdzēja šīs izrādes tapšanā – ka viņš ir tikai savā dzejā!
Labi – ir kaut kādas intervijas, kurās viņš tāpat runā par dzeju, par dzejas muzikalitāti un vārdu muzikalitāti, ka viņš nav publicists, un vienīgais, par ko viņš cīnās – par to, lai dzejnieki un latviešu dzeja būtu augstā līmenī. Ka mums vajag būt ģildei vai tādai kā brālībai, un tas arī ir. Viss pārējais ir viņa dzejoļos. Un viņš ir arī tik mistisks... Taisot izrādi, man bija tā laime satikties ar Daini Īvānu citā sakarā. Un viņš teica, ka viņi kā studenti, būdami Gaujas laivu braucienā, no rīta kurina ugunskuru, dzer tēju, pļāpā. Un pēkšņi no krūmiem iznāk viens cilvēks, paiet garām un aiziet. Un viņi apklusa. Tas taču bija Ojārs Vācietis!
Un tā ir tā Ojāra pazīme – kaut kur viņš vazājās, viens pats – skaidrā vai pillā, tas pat nav svarīgi. Un tajā brīdī mana kārts – ka nu tik būs, zāle gāzīsies no krēsliem – izkrita man no rokām...
Un otra lieta, ko vēl par šo izrādi gribu teikt – viena Ojāra kursabiedrene teica ļoti pareizus vārdus: ka neviens nevar tik skaisti savu dzeju runāt kā pats Vācietis. Jo viņam ir tas Malienas piesitiens, viņš arī tā kā pārskrien dažus vārdus, un viņā ir tā pati dedzība, kas viņa dzejā. Ja es to runātu savā versijā, dzeja nebūtu tik ļoti uztverama kā viņa paša runātajā melodijā, jo Vācietis, pierakstot savus dzejoļus, jau dzirdēja savu balsi.
Tieši par to gribēju pajautāt – tas Malienas piesitiens, sauksim to tā, atbruņo. Tā ir viena no ļoti zīmīgām detaļām, kas raksturo un atsauc atmiņā Vācieša balsi, kas ierakstos saglabājusies diezgan daudz. Tā, protams, nav vienīgā nianse. Ir varbūt arī tas zīmīgais galvas pielieciens, kaut kas no smaida. Tieši tāpat man likās par [tavu] Smiļģi – ir kaut kādas lietas, kuras ir atrastas un tiek atdarinātas apzināti. Un tad ir tā sajūta, ka ir vesela virkne lietu, kuras saslēdzas kopā tā kā intuitīvi. Domājot par šo, man nāca prātā arheologi – ka viņi, piemēram, atrod māla šķīvja lauskas, un viņi zina – tās liekamas tieši tādā secībā. Veselu šķīvi kopā viņi dabū ar intuīcijas, nojautas un zināšanu palīdzību. Cik daudz lausku tev vajag, lai piedzimtu veselums? Vai vari kaut kā pats nodefinēt, kas vēl bez Vācieša galvas pielieciena, izloksnes, balss tembra tev vēl ir vajadzīgs, lai piedzimtu tēls?
Tu pateici brīnišķīgu vārdu – tā nojauta, minēšana. Viens no maniem lielākajiem atklājumiem šajā izrādē – ka ir sajūtas, bet nojauta ir daudz svarīgāka. Vispār dzīvē. Jo sajūta ir sajūta, bet nojauta... Visi stiprākie un gudrākie prāti, arī Vācieša dzeja – tā visa ir nojauta. "Pūt, vējiņi!" ir nojauta. (..) Par to tēlu es tev varu pastāstīt. Ir tāda joku filma – pat ne filma, bet rotaļa "Kino un mēs", un es tur spēlēju operatoru Jāni Briedi, tautā sauktu par Džoni. Uz pirmizrādi bija atnākusi Džoņa meita, un viņa teica – nu, izspļauts tēvs! Es Džonu Briedi biju redzējis tikai fotogrāfijā, bet biju saskāries, piemēram, ar Hariju Kukelu. Viņš ir no vecās raudzes, no vecajiem operatoriem, kuri nebija gluži atturībnieki un bija ļoti skarbi un šerpi. Man Kukels reiz tā uzbļāva! Es gandrīz vai sastingu... "Kur tu ej!" viņš saka. Un es šo Kukelu un pāris stāstus par to, kā Džons bija uzvedies, saliku kopā, un izrādījās, ka tas ir ļoti precīzi. Tāpat Smiļģis. Smiļģis jau ir dzīvs. Redzēju uz skatuves Hariju Liepiņu, un pēdējā Smiļģa reinkarnācija – lai viņam vieglas smiltis – bija Āris Rozentāls. Viņos tu redzi atblāzmu no tā, kas bija – rokas stiepiens, dikcija, attieksme pret skaisto. Tu vari to smelt no viņa skolniekiem.
Tāpat kā droši vien mūsos visos ir kaut kas no Alvja [Hermaņa] un arī vienam no otra – ar Vili [Daudziņu] un Kasparu [Znotiņu] kaut kādā ziņā esam viens cilvēks.
Šādi es nebiju paskatījusies uz jūsu ansambli!
Nujā, un mūsu joki... Tas tāpat kā brāļi Koeni filmē, un kāds no aktieriem teicis – var prasīt vienam vai otram, atbilde būs tā pati. Un mums ir kaut kas līdzīgs, lai arī katram sava niša.
Kad kopā ar Kirilu Serebreņņikovu strādājām pie "Raiņa sapņiem", lai cik grūti to atzīt, bet – viņam nemaz nebija tik ļoti sarežģīti taisīt izrādi par Raini, nezinot Raini, jo – kā viņš pats teica – jebkurš ģēnijs savā dziļākajā būtībā ir tieši tāds pats kā citi ģēniji. Ģēniji līdzinās viens otram: viņiem sāp līdzīgas lietas, viņu pasaules uztvere ir saasināta apmēram vienā pakāpē un tādā ziņā cilvēks nemainās. Ja Raiņa vietā ieliktu Puškinu, pamainītu ārējās detaļas... Protams, mainās arī vide – Latvija, Krievija, Francija. Bet jēga un būtība jau paliek tā pati. Tas kaut kādā ziņā saslēdzas. Un tādā gadījumā nav neiespējami arī Smiļģi restaurēt no viņa pēcteču vai skolnieku atmiņām.
Jā, jā, tā ir!
Kā šodien atceros – mans otrais kurss un Āris Rozentāls. Tas bija arī komiski – ja nemaldos, Arnolda Liniņa mēģinājumā stāvēju, košļādams košļeni. Pienāk Āris un saka – manas ainas laikā negremot! Nu, saproti – tas ir dzīvais Smiļģis...
Bet atgriežoties pie ģēnija izjūtām – šajā gadījumā Vācieša un Smiļģa: kā tev šķiet – kas šāda mēroga cilvēkiem sāp vairāk: viņu pašu nepilnība attiecībā pret pasauli, vai arī pasaule ir tā, kas viņiem sāp? Respektīvi, vai viņš pats ir centrā tam, kāpēc vispār viņš raksta, vai kāpēc vispār viņš iestudē?
Ja runājam par Ojāru, viņš jau citādāk nevarēja. Izrādē izmantojam viņa zīmējumus – tie ir psihoanalīzes cienīgi zīmējumi, jo ir taču daļa psihoanalītiķu, kuri bērniņiem liek kaut ko uzzīmēt un tad skatās, kas ar to bērnu ir. Un tas pats ir ar Ojāra zīmējumiem.
Atzīšos – ar šiem zīmējumiem aizgāju pie viena speciālista, kurš, paldies Dievam, nezināja, kas tos ir uzzīmējis, un tad viņš man sāka stāstīt par šo personību...
Un patiesi – ja ieskatās zīmējumos, gandrīz vai katram apkārt ir trīs četri gredzeni, tātad Ojārs ir absolūti noslēgts sevī, viņš ir tas, kas staigā gar Gaujas krastu, kur sēž jauna, forša kompānija, un viņš viņiem pat labdienu nepasaka. Viņš jau neizdomā pirms tam, kāds tas zīmējums būs, bet viņam kaut kā zīmējas, un līdz ar to uzzīmējas tas, kas viņā iekšā. Tie ir kristālīgi sakārtoti zīmējumi, tur ir šķautnes, kas nozīmē, ka viņš ir absolūti pārliecināts par sevi – viņš simtprocentīgi zina, un neviens viņam nekādā veidā neietekmēs viņa dzīves uztveri un viņa attieksmi pret pasauli. Domāju, ka Ojārs uzskatīja, ka viņš ir absolūti izcils dzejnieks. Saprata, ka viņš ir labākais, bet nu... Viņš patiesi priecājās arī par citiem dzejniekiem. Bet speciālists, kurš aplūkoja zīmējumus, teica, ka cilvēkam, kas tos zīmējis, varētu būt baigi grūtā psihe, un līdz ar to viņš sev palīdzējis ar "dropēšanu".
Pēc vizītes un arī lasot Ojāra dzejoļus, es tā kā sev noformulēju, ka tas ir cilvēks, kurš par dzeju latviešu valodā atdeva dzīvību.
Jo pēc idejas viņš varēja aiziet pie dakteriem, pastāstīt, ka nevar īsti pagulēt, ka agri jāceļas un ir grūti. Viņš taču dzīvojis kā nervu kamols! Iedotu viņam tabletīti un būtu labi, bet... tad arī nebūtu dzejoļu.
Tā ka tie zīmējumi un saruna man ļoti daudz ko deva. Tā arī varētu būt – spriežot pēc atmiņām. (..) Vācietis bija absolūti pašpietiekams, saprata to, ka viņam sanāk, un viņš visu laiku dzīvoja savā dzejā. Varbūt mūs arī tas paglāba, ka viņš bija nepiemērots karjerai? Jo pēc idejas taču varēji pāriet uz krievu valodu – tad tev būtu milzīga auditorija, daudz naudas un viss pārējais, bet viņš vienkārši bija pārāk nepieslēdzies pasaulei, manuprāt. Tai vienai pasaules daļai. Otrai pasaulei viņš bija pieslēdzies tā, kā to vispār grūti iztēloties – kā tā var pieslēgties. (..)
Izrādē skan arī inscenētas telefonsarunas, jo Ojārs zvanīja daudziem, un viņam zvanīja daudzi. Tu izvēlējies konkrētus cilvēkus. Tomēr – kāpēc?
[Pēteri] Pētersonu – tāpēc, ka viņš bija haotisks cilvēks, kā mēs labi zinām un redzam arī no videoierakstiem. (..) No sākuma viņš ir tāpēc, lai būtu tās 40 minūtes uz skatuves un pēc tam jau piezvana Ķempe, kas Ojāru visu laiku dripelēja par to, ka viņš raksta padomju dzeju, kas arī ir īpatnēji, jo,
teiksim, stāšanās komjaunatnē – tu izlasi tādu absolūti patosālu dzejoli, kā jaunieši stājas komjaunatnē: brauc un iestrēgst sniegā, un roka ceļ visus no sniega ārā un turpina braukt.
Un pēc tam tu lasi viņa skolasbiedru atmiņas, kā viņi patiesi brauca stāties komjaunatnē – kā iestrēga mašīna, kā viņi to raka ārā. Faktiski tas ir dokumentāls dzejolis, nevis poēzija. Ziedonis kas Ziedonis!
No sākuma gan likās, ka neesmu radis radīt viens, tāpēc man likās – vajag kādu kompanjonu. Pieslēdzām Piebalgas muzeju apvienības "Orisāre" brīnišķīgo direktori Līvu Gruduli, un viņa man piepalīdzēja – kopā atsijājām sarunas, un viņa teica – Ziedoni nē, tur jau viņa un Vācieša saraksti uztaisījuši Vilis [Daudziņš] ar Kasparu [Znotiņu]. Un tad man likās – vajag pavisam kaut ko vienkāršu. Nu, tad lai iet uz krogu. Bet Ziedonis jau pa krogiem nevazājās... Čaks gan aizlaistos uz Spilves lidostu ar Vācieti pasēdēt. (..) Kā jau tas ir radīšanā. Atkal tā ir nojauta, par ko mēs runājam. Ir sajūtas un ir nojauta.
Vācietis pie telefona, tas taču ir ārprāts! Caurām dienām viens pats sēž un runājas pa telefonu un visiem zvana.
Runājot par mūziku un to, kas skan otrajā daļā. Maestro Raimonds Pauls – lai es tev nejautātu, kā tad sākās tava sadarbība ar Raimondu Paulu, jautāšu tāpat kā sākumā – kas ir tavs skolas laika Raimonds Pauls? Jo mēs tiešām uzaugām ar viņu.
Absolūti! Atceros, mamma sēž pie televizora un parādās Žoržs Siksna – ārprāts, Žoržiks, kā man viņš patīk! Un Maestro ar savu reālo skatu – ne pārāk jūsmīgu, bet vienmēr ar humoru un vienmēr šlipsē, vismaz Jelgavas latviešiem lika turēt līmeni, turēt valodu. Dziesmas, kas radās tad un arī tagad... Kā balle, tā uzreiz aiziet Pauls. (..) Mūzikas nams "Daile" ir laba vieta, jo direktore Anda Zadovska visu laiku gaida no māksliniekiem, ka kaut kas būs – sak’, jums vajag kaut ko izdomāt! Viņa mani tirdīja gadiem – nu, kāpēc tu neko neizdomā, tev vajag kaut ko izdomāt, kaut ko radīt. Tā ka Andai pie šī visa ir milzīgs nopelns. Pirmais impulss, protams, bija no Maestro puses, ka vajag kaut ko kopā uztaisīt. Viņš prot modināt cilvēkos radošumu. Kad sapratām, ka tas būs Ojārs Vācietis, Maestro man uzdāvināja vienu Ojāra grāmatu, kurā ierakstīja: "Radīšana ir laime." Man jāpiekrīt.
Uz šīs skaistās nots patiesībā mums būtu jābeidz un man jāvēl tev laba sezona, bet – kā ir dziedāt Paula dziesmas?
Nu, tā jau nav dziedāšana... Maestro jau saka – liktenis mani ir savedis kopā ar aktieriem un man jānes tas krusts, un tā tas arī ir – jo es jau būtībā runāju dzeju. Dziedāt ir jāmāk, jāsaprot notis... Pusgadu trenējies un kā tāds mērkaķītis ietrenē, ka tev kakls jātur tādā kā īpatnējā pozīcijā, lai vari paņemt noti. Jaunajā Rīgas teātrī mūs sagaidīja Regīna Razuma un Ģirts Krūmiņš, un neviens vecāks. Mēs nedaudz saskārāmies ar Viju Artmani, bet es tā kā vienmēr ar skaudību skatījos, kā Artūrs Skrastiņš copē ar Eduardu Pāvulu, kā viņš runā ar Hariju Liepiņu – viņiem bija tā pārmantojamība.
Maestro ir tik daudz laikiem izgājis cauri, un tā man ir lielākā dāvana – paklausīties, kā, teiksim, viņš ar Pauļuku runājis.
Mēs jau teātrī esam vienaudži, tikai tagad parādās kādi cilvēki, kas mūs sāk uzrunāt uz "jūs" un kuri dzimuši tad, kad es jau sen biju ar savu sievu iepazinies. (smejas)
Tā ka man milzīgs prieks par sadarbību ar Maestro. Tas, ko jau teicu – vienmēr ir šlipse un vienmēr tāds vēss, nedaudz ironisks skats uz dzīvi. Es atceros Kroderu. Cilvēki, kuros ir humors un pašironija – viņi ir tie, kuriem es gribētu līdzināties, kad būšu vecs onkulis.
Varu tev tikai piekrist – lai mums, Andri, izdodas tādiem mazliet ironiskiem pēc trīsdesmit gadiem satikties.
Kā teica Vācietis: "Paša trūkumiem ir viens niķis – ja par tiem nezviedz, tie ieiet asinīs." Tā ka mums visu laiku ir sevi "jāčeko".
Nu, bet ņemot vērā Paula solījumu daudz vairs nekoncertēt, šī izrāde taču turpināsies?
Pauls solīja uz lielajām skatuvēm pārāk daudz nekoncertēt. Mūsu izrāde gan šobrīd būs 12. un 13. novembrī.
Tad obligāti iešu otrreiz. Tu arī atnāksi, ja?
Es ceru atvilkties. Nevis kā Ojārs Vācietis – vienkārši neatnākt.
Paldies tev! Uz tikšanos izrādēs!
