Šņorbēniņi

Māksliniece Anna Heinrihsone: Teātra tērps uz pakaramā bez aktiera nebūs nekas!

Šņorbēniņi

Anita Znutiņa-Šēve. Leļļu teātra maģiskajā dimensijā

Grima māksliniece Sarmīte Balode: Es kalpoju aktierim

Es kalpoju aktierim. Jaunā Rīgas teātra grimētāja Sarmīte Balode

"Ir režisora vēlmes, un ir aktieris ar savām sajūtām un to, ko viņš grib. Es viņiem – pa starpu. Bet man tas patīk – sabalansēt vienas prasības ar otrām. Saka – režisors ir dievs, tev jākalpo režisoram. Bet es mazliet blēdos – es tomēr kalpoju aktierim (..) Un lielākais prieks man ir tad, ja patīk režisoram, patīk aktierim un – man arī patīk. Ja ir šī trīsvienība, esmu laimīga!" Tā LR3 raidījumā "Šņorbēniņi" intervijā teātra zinātniecei Ievai Strukai atzīstas grima māksliniece Sarmīte Balode. 

"Dieviņš pillā" un "Latviešu mīlestība", "Dublinieši Miera ielā" un "Ekspedīcija "Jāzeps"", "Oņegins. Komentāri", "Oblomovs" un "Divpadsmit krēsli" – šīs Jaunā Rīgas teātra izrādes tiek izceltas sarunā, kaut patiesībā izrāžu, kuru tapšanā Sarmīte Balode piedalījusies un kurām aktierus grimē gandrīz ik vakaru, ir ļoti daudz. Pavisam tiešā nozīmē var sacīt – viņa rada (zīmē un līmē, iekrāso, aizkrāso, tonē un pūderē, redz un spodrina, maina un no jauna izceļ) Jaunā Rīgas teātra seju...

Ieva Struka: Sākšu ar atsauci uz iepriekšējiem Šņorbēniņiem, kad runāju ar mākslinieci Annu Heinrihsoni. Sarunas laikā abas kaut kā nonācām līdz Rūdolfam Blaumanim un viņa hrestomātiskajam teicienam: "Neēdušu, nedzērušu būsi saticis savā ceļā, bet kad tu no plika esi bēgusi krūmos?" Tad nu man ir tāds pavisam vienkāršs jautājums jums kā grima māksliniecei: kāpēc aktieris netiek izlaists uz skatuves bez grima? Kur tā tehniskā nepieciešamība rodas?

Sarmīte Balode: Aiziet jau arī ar pliku seju, bet vispār man tas nepatīk. Mazliet tas tonītis ir jāuzliek. Kaut kas mazliet jāizdara, jo aktieris jau neiet sevi spēlēt – viņš ir lomā, un grims daļēji ir tā robeža jeb šķērslis, kas noņem to ikdienu nost. Uz skatuves ir cits cilvēks – personāžs, nevis aktieris pats. 

Skats no izrādes "Dublinieši Miera ielā"

Te es gribu pieskarties vienai no jaunākajām Jaunā Rīgas teātra izrādēm –  "Dubliniešiem Miera ielā". Tajā ir aktieri, kuri spēlē sevi pašu. Tas nozīmē, ka tajā brīdī, kad viņi nogrimēti uznāk uz skatuves, tad jāsaka, ka tā, piemēram, ir loma "Guna Zariņa", nevis vienkārši Guna Zariņa?

Jā, tā ir loma – protams! Vēl viena lieta ir tāda, ka gaisma dara savu. Faktiski ir tā, ka ar gaismu visu grimu – manu darbu – var nosist, principā likvidēt, bet ar gaismu var arī ļoti, ļoti palīdzēt. Domāju, ka varbūt pat tā ir nenovērtēta profesija – gaismu  mākslinieks. Jo tas, kā tiek izgaismots aktieris...

Var būt visādi brīnumi: ļoti labu seju ar labu grimu un visu, kas ir precīzi izdarīts, lai loma būtu laba, ar gaismu var vienkārši "nogalināt". Un ar gaismu var arī pacelt. Ir tikai divi varianti. Tā ka man ir ļoti svarīgi, kāda ir gaisma.

Jā, par gaismu es jums varētu piekrist. Bet vai grims arī var nogalināt lomu?

Protams. Bet tik tālu mēs parasti netiekam – aktieris jau to nepieļauj.

Pirmkārt, neesmu šeit tāpēc, lai demonstrētu savas prasmes – tas atkrīt.

Mēs parasti pārbaudām ļoti daudzus variantus. Un man ļoti patīk tas ceļš, ko mēs izejam – ka ir režisora vēlmes, ir aktieris ar savām sajūtām un to, ko viņš grib, un pa starpu esmu es. Man vispār tas patīk, jo vajag sabalansēt vienas prasības ar otrām. Saka, ka režisors ir Dievs, ka tev ir jākalpo režisoram, bet es mazliet tā kā blēdos – es tomēr kalpoju aktierim.

Man ir svarīgi, lai aktieris jūtas labi, komfortabli, lai viņam nav jādomā par to, ka, piemēram, nokritīs ūsas. Tad mēs vispār atsakāmies no ūsām!

Ja ir kas tāds, par ko tu zini – būs pie tā ļoti jāpiedomā, ka tas ir jāsargā un ka tur var sanākt nepatikšanas, tad labāk no tā atteikties. Un man tā lavierēšana varbūt pat patīk.

Vai ir iespējams, ka ar grimu izdodas noslēpt aktiera patību? Vai arī viņa būtība, viņa individualitāte tik un tā izlauzīsies cauri jebkādam grimam un nav iespējams uztaisīt tik pilnīgu masku?

Nu, uztaisi lateksa masku, uzliec aktierim, un tu viņu nepazīsi. Bet pēc balss, pēc enerģētikas jau tu sapratīsi, ka tas ir viņš. Kaut vai, piemēram, Guna [Zariņa] izrādē "Dieviņš pillā". Tur ir gan – gan. Tā ir Guna, tas ir pilnīgi skaidrs! Bet tas ir arī Neibarts. 

Un tur ir diezgan daudz priekšnosacījumu – tas nav tikai grims vai tas, ka viņa spēlē vīrieti. Tur ir arī tik dziļa dzejas izjūta, izpratne un spēja rādīt radīšanas brīdi – man  skatoties brīžiem bija sajūta, ka tu vispār nevienu sekundi vairs nedomā par to, ka tā ir Guna Zariņa. Bet es par šo izrādi gribēju runāt citā kontekstā. Droši vien tā nav vienīgā reize, bet es diezgan spilgti atceros, ka pirmizrādē Guna tiešām aiz rokas jūs izvilka ārā un aicināja paklanīties un teica, ka bez jūsu darba tā visa nebūtu.

Varbūt, ka tā bija, īsti neatceros. Es tikai gribu teikt tā: ja to pašu parūku, visu konstrukciju uzliktu kādam citam, tas nebūtu tas. Tas ir tikai Gunas nopelns. Tikai! Jo pirms izrādes mums pa minūtēm viss [saplānots]: mēs zinām, cikos Guna nāk, un jau pirms izrādes viņa ir viņš. To neviens cits nevar izdarīt.

Guna Zariņa kā Aivars Neibarts Jaunā Rīgas teātra izrādē "Dieviņš pillā"

"Dieviņš pillā" repertuārā nav pirmo sezonu, bet Jaunā Rīgas teātra gadījumā ir ļoti daudz izrāžu, kas repertuārā ir daudzus gadus, bet pats aktieris jau tomēr laika gaitā mainās. Cik liela ir improvizācijas amplitūda – kā, piemēram, grimēt aktierus "Garajai dzīvei" 2004. gadā un kā – 2014. gadā? Tie ir desmit gadi no dzīves. Kas ir tās nianses, ko jūs fiksējat, pamanāt, maināt, lai tēls būtu tas pats, ņemot vērā, ka aktieris jau ir cits?

Mazs labojums "Garajai dzīvei". Aktieri gājuši tādi, kādi viņi ir... Viņi nav grimēti. Nemaz!

Ahā, tātad tas pat nav mazs labojums, bet gan liels!

Viņi ir viņi, un tur ir tas aktieru brīnums, ka viņi pārvēršas! Vēl

par Gunu runājot – kā viņas seja [pārvēršas] pirms katras attiecīgās izrādes… Viņa atnāk, un viņa ir cita. It kā liekas – nu, kā, tā pati aktrise, bet nē – viņa ir cita, seja ir cita. Guna jau atnāk ar to, kas viņa būs.

Piemēram, "Latviešu mīlestība" repertuārā ir jau padsmit gadus. Protams, aktieri ir citādi – vairs neviens nevar teikt, ka "man ir 32 gadi" un "man ir 28 gadi". Un tas ir tas, ko es nespēju saprast – kā viņiem var būt piecdesmit... Man kādreiz likās – Artmanei, Pāvulam ir piecdesmit gadu, cienījams vecums, riktīgi seniori. Šobrīd es tajos piecdesmitgadniekos redzu tos pašus [cilvēkus], kurus pirms divdesmit pieciem gadiem. Katram, protams, ir sava bagāža nākusi klāt, bet tas, ko redzu spogulī, nav mainījies.

Guna Zariņa un Kaspars Znotiņš JRT izrādē "Latviešu mīlestība"

Kas ir tas kritērijs, pēc kā jūs kopā ar aktieriem pieņemat lēmumu, ka kaut kas ir jāmaina, lai pielāgotos tēlam? Pirmizrādes brīdī tiek piefiksēts lomas uzstādījums, kopējais vizuālais tēls, un tad paiet desmit, četrpadsmit gadi...

Mēs taču visi esam radošas personības! Baibai [Brokai] jau sen vairs nav garo matu. Lai aktrisei būtu komfortabli, lai viņa labi justos un viņai pašai patiktu, izdomājam variantus.

Tāpēc jau es esmu, lai palīdzētu novērst arī kaut kādas ķibeles. Galvenais – ja mati ir par īsu, jādomā, ko likt klāt. 

Dažreiz puišiem vienkārši vairs nav matu, kaut pirms tiem desmit gadiem bija. 

Nu, jā... Tad jābeidz spēlēt [izrāde]! Izrādēm jau arī ir savs mūžs, un mākslīgi to pagarināt, kad tās jau tādas stipri mirušas, nevajag. 

Bet tas, ko jūs sacījāt par Gunu. Vēl daudziem labiem aktieriem, atnākot uz teātri, seja jau liecina, kas vakarā būs par izrādi. Vai to iemācās, vai tas ir Dieva dotais talants, kas tiek pilnveidots un profesionāli attīstīts? 

Domāju, ka Gunai viss ir kopā. Viņai ir laba skola, viņai ir viņas kritēriji, viņas latiņa, kuru viņa nenolaiž. Un talants, protams.

Kādai jābūt redzes specifikai, lai redzētu to, kā tas, kas tiek veidots tuvumā, izskatīsies no liela attāluma? Dažkārt pat no ļoti liela. Kā to fiksē grima mākslinieks?

Jāsaka, tas ir darbs caur spoguli. Jo tas, kā es tagad skatos, ir viens. Ja es aizietu jums aiz muguras un skatītos spogulī, redzētu daudz ko citu nekā tiešā skatījumā.

Kad nāk pirmizrādes un sākas ģenerālmēģinājumi, ej zālē, sēdi pirmajā rindā, sēdi asotajā rindā, sēdi 20. rindā, izstaigā riktīgi visas rindas un izskati, kas ir kas.

Bet uz kuru rindu strādā grima mākslinieks? 

Tajā mirklī par to īpaši daudz nedomāju.

Man gan dažkārt saka – no beigām neko nevar redzēt, vajag košāk. Nu, bet ir taču arī skatītāji pirmajā, otrajā un trešajā rindā. Nu, nevajag izzīmētu paradīzes putnu!

Tur kopīgi jāatrod. Mans darbs jau ir kopdarbs – ar aktieri, režisoru, gaismu mākslinieku.

Ja šodien skatāmies senāku laiku fotogrāfijas, tad viena lieta ir spēles teātris, bet pat šķietami sadzīviskos darbos redzam ļoti pamatīgu grimu! Vai tas tolaik darīts tāpēc, lai aktieris būtu labi redzams, vai vienkārši mainījusies grima kvalitāte?

Pirmkārt, mainījusies visa skatuves estētika. Aktieris jau arī runā šobrīd savādāk nekā pirms gadiem piecdesmit vai septiņdesmit gadiem. Toreiz, kad aktieri savam tēlam lika lieko degunu, lai būtu nopietnāki, un izzīmēja uzacis, bet aktrises – skropstas, tad viņi arī runāja un izturējās savādāk. Šobrīd, ja ir attiecīga izrāde, tad tas arī jādara. Piemēram, izrādē "Dublinieši Miera ielā" likt kādam degunu, vilkt milzīgas uzacis un ēnas būtu vienkārši muļķīgi, tas vienkārši neiet kopā. 

Eduards Smiļģis kā Lāčplēsis Dailes teātra izrādē "Uguns un nakts"

Daudzu Jaunā Rīgas teātra izrāžu specifika uz citu teātru fona ir ļoti ekscentriskie, spilgtie tēli, tipāži, raksturi. Sākot jau ar "Divpadsmit krēsliem". Ja mēs fotogrāfijā skatītos "Divpadsmit krēslu" bildes un Mihaila Čehova viesošanos Nacionālajā teātrī 1932. gadā, būtiskas atšķirības ar neapbruņotu aci nemaz nevarētu pamanīt. Bet, ja runājam par Blaumaņa "Indrāniem" šodien vai pirms 80 gadiem, ir ļoti liela atšķirība, kā toreiz sadzīviskajos iestudējumos mēs grimējām aktieri, un kā mēs to darām vai nedarām šobrīd. Kāpēc tik ļoti mainījusies reālistiski sadzīviskā izpratne par to, kā uz skatuves visam ir jāizskatās? Jo cilvēka daba taču nemainās: kā vecais Indrāns nav gatavs roku dot Edvardam, tā nav. 

Bet tas, kā aktieris uz skatuves izturas, kā viņš spēlē un kas notiek – tur tomēr ir atšķirība.

Šodien bīstamākais ir uz skatuves uzlikt pārāk daudz ikdienas, pārāk daudz ielas. Tā ir otra galējība. Ikdienišķi, bez patosa – tā, lai katram zālē sēdošajam būtu sajūta, ka es varu tieši tāpat – tas ir bišķiņ riskanti, tur jāatrod lieliskais vidusceļš. 

Piemēram, izrādē "Ekspedīcija "Jāzeps"". Tā, kā Kaspars Znotiņš savu Potiferu izrunā un parāda – pat ne tik daudz parāda... Es visu laiku grimētavā klausos, ko aktieri izrādēs runā. "Jāzepam" es, piemēram, neesmu redzējusi un arī neredzēšu pirmo cēlienu, jo man nav laika to noskatīties. Bet dzirdēt es dzirdu katru izrādi.

Un tā, kā Kaspars Znotiņš pasniedz katru vārdu, katru tekstu – tur nav nekādas pompozitātes, tur nav nekādas uzspēles, un tur nav arī ielas. Tur ir liels aktieris.

Protams, teksti tur ir brīnišķīgi, bet Kaspars tos pasaka saprotami. Viss ir tā, ka tu apstulbsti no tā. Fantastiski! Kā var tā pasniegt tekstu...

Skats no izrādes "Ekspedīcija "Jāzeps"" Jaunajā Rīgas teātrī

Vai jūsu darbā nākas sastapties ar grimafobiem? Nesenajā Astrīdas Kairišas piemiņas pasākumā daža laba kolēģe atcerējās, kā Astrīda konkrētā situācijā laidusies lapās no Rasmas Prandes... Vai aktieris vispār drīkst atļauties būt ļoti, ļoti atturīgs pret to, ka ir nepieciešams grims? Vai ir jāpārvar šī fobija? 

Domāju, ka tā pat nav fobija, bet personīgās attiecības... Visi jau mēs esam cilvēki. Cik zinu no Rību Jāņa (Jānis Rība (1933-1997, leģendārais grima mākslinieks Rīgas kinostudijā - red.) stāstītā, Astrīda nebēga.

Bet vai vispār ir tāda parādība kā bailes?

Es pat nezinu, vai tās ir bailes. Piemēram, tas pats

Ģirts Jakovļevs ir tāds, kurš vienkārši [izturas tā] – nenāc man klāt, ej projām! Mana trauma no manas pirmās filmas bija tāda: Rību Jānis man saka, lai aizejot nogrimēt rokas Ģirtam Jakovļevam. Es, ienākusi kinostudijā vēl gluži kā bērns, ļoti bikli lūdzu Ģirta Jakovļeva roku. Un viņš mani vienkārši atraida, un sāk uz mani ne nu gluži kliegt, bet…

Protams, Jānis nāca man palīgā, un tad jau viss bija kārtībā. Cik zinu, Jakovļevs visus raida projām, viņam nepatīk grimēšanās.

Nu, viņš varbūt zina, ka ir skaistākais vīrietis Londonā, citējot Moema "Teātri"… Kā jums šķiet – vai pagātnes skaistums jeb tas, ko citi reiz uzskatījuši par skaistu, šodien var saviļņot? Ja šodienas skatītājam noliktu priekšā, piemēram, Lilitu Bērziņu jaunībā – vai tas viņā varētu rezonēt? Vai vispār ir tāds skaistums, kas strādā pāri laikiem, ja runājam par teātra mākslu? Jo dažkārt parādās jauns aktieris, un par viņu tiek teikts – nu, tas jau tāds senatnīgs skaistums, kā kādreiz. Un tad, starp citu, tu dažkārt sastopies ar reakciju, ka uz publiku tas nemaz tik ļoti neatsaucas. Tāpēc jautāju jums kā māksliniecei, kā jūs uz to raugāties – vai pagātnes skaistums šodien darbojas?

Es domāju, ka jā.

Nu, parādiet man kādu, kurš, ieraugot Vijas Artmanes Džuljetu, varētu teikt, ka tas nav skaistums?! Lai cik šobrīd modē ir sadzīve un iela, tas ir skaistums!

Vai filma "Kā gulbji balti padebeši iet", kur Artmane pie klavierēm. Vai tas nav skaistums? Jebkurā laikā skaistums ir skaistums. Par šodienas skaistumu gan man ir mazliet dalītas sajūtas. Šobrīd mums uzlikti tādi modeļu skaistuma etaloni – uz "Voque" vāka nebūt ne skaista sieviete, bet efektīga, zināmā mērā tas ir pat uzbrūkošs skaistums. Es tagad runāju tieši par modelēm, kuras man galīgi neliekas skaistas, piemēram, augumos. Kādi šobrīd ir etaloni? Reizēm gribas raudāt, paskatoties uz viņām. (..) 

Vija Artmane un Eduards Pāvuls Dailes teātra izrādē "Romeo un Džuljeta"

Vai tas atstāj sekas uz to, ko mēs teātrī saprotam ar vārdu "skaists"?

Protams! Bet teātrī jau galvenais nav skaistums – galvenais, lai aktierim būtu tēls. Veidojot tēlu, ir izrādes, kur ar [tradicionālo] skaistumu nav nekāda sakara. Mēs paši izveidojam savu skaistuma etalonu.

Uzņemot teātrī aktierus, ir skaidrs – jo dažādāka trupa, jo tā ir potenciāli spēcīgāka. Vienlaikus teātris nevar dzīvot atrauti no tā, ko domā sabiedrība. Man pašai ir sajūta, ka tur brīžiem veidojas tāda berze – ka to, kas tev kā teātra cilvēkam liekas skaists, sabiedrība dažkārt apšauba, vai tas būtu saucams par skaistu. 

Bet lai tā notiek! Kāpēc visiem jādomā, ka (nesaucot nevienu vārdā) tā aktrise vai tas aktieris ir skaists? Svarīgākais ir – cik tu esi piemērots kādai lomai.

Smuki uztjūnējot un retušējot, jebkuru var uztaisīt un pārdot. Kā mēs zinām, tās sejas uz glancēto žurnālu vākiem jau nav sejas. 

Bet, vienlaikus izejot no pretējā un runājot par neglīto, ir ļoti grūti pārvarēt stereotipiskos priekšstatus. Piemēram, Romeo, visticamāk, klasiskā inscenējumā nebūs metru sešdesmit garš, raupjiem sejas pantiem vai ar bārdu. Tātad ir tomēr darbi, kur stereotipi diemžēl ir aktuāli. Nezinu, vai tas ir labi vai slikti. Varbūt tieši caur šādu stereotipisku priekšstatu turpināšanu gadsimtiem ilgi kopjam kaut kādus etalonus?

Ja režisoram ir doma, ka viņš grib parādīt kaut ko mazliet savādāku – nu, ņem to Kvazimodo tipa Romeo – kāpēc viņš nevarētu mīlēt? Galvenais noteicējs tur ir režisors – kādā mērcē viņš to pasniedz. 

To jūs sakāt kā māksliniece. Bet katrā Latvijas teātrī mēs atradīsim vismaz vienu šāda iestudējuma piemēru, kad režisora radošo ambīciju dēļ publika saka – paldies, mēs šo nevēlamies redzēt. 

Tad kaut kas nav izdevies. Lai gan nav izrāžu, kas patiktu pilnīgi visiem – vienmēr  būs kāds, kurš pateiks, ka tas nav nekas. Bet nu – tā jau tas ir. Jums – tieši tāpat, spriežot par izrāžu balvām un to, kura ir labākā izrāde. Katram ir savas domas. Uzlikt vienu etalonu tam pašam Romeo... Nujā, mums liekas, ka viņam jābūt ļoti smukam. Bet nu ņemam to metru sešdesmit, un ar līku degunu! 

Mēs te piesējāmies visiem metru sešdesmit gariem vīriešiem – nabaga puiši... 

Jā, nabaga puiši, bet no pasaules aktieriem tieši tāds ir Als Pačīno – ģeniālākais  aktieris! Un tā ir režisora lieta, kā viņš pasniedz aktieri, lai viņš izskatītos liels un skaists.

Tāpēc jau teātrī esam mēs, lai palīdzētu. Jā, ir režisoru prasības, ir kostīmu mākslinieku prasības, ir aktieri, bet varbūt es ar savu domu arī varu kaut ko pienest. Tas ir tāds kopīgs darbs. 

Nevaru nepajautāt arī par otru jūsu darba pusi – par parūkām. Kāda jums ir attieksme pret to, ka sadzīviskāka rakstura izrādēs tiek rūpīgi piemeklēti veidi, kā izmantot parūkas? Lielās zāles izrādēs to pretenciozitāti, ka parūkai jābūt ārkārtīgi kvalitatīvai, jūt mazāk. Bet, līdzko nonākam pie izrādēm, kas notiek tuvplānā un tu zini, kāds dzīvē ir konkrētais aktieris, mākslīgie mati reālistiskajās un sadzīviskajās izrādēs ne tikai man, bet arī citiem teātra vērtētājiem rada zināmu pretreakciju. Liekas – kam tas ir vajadzīgs? Jo galu galā var taču nospēlēt ar saviem matiem, kaut vai specifiskāk tos ieveidojot. Kāda ir jūsu attieksme pret parūku lietojumu mūsdienu teātrī?

Pilnīgi piekrītu katram vārdam, ko jūs sakāt.

Bieži vien parūkas tiek pašmērķīgi izmantotas – lai tikai kāds vai kāda būtu tāds, kāds nekad nav bijis. Tad jāsaka – vispirms izdari to darbiņu pats! Vispirms ir jādomā. Bet nē – uzreiz: "Man vajadzēs parūku!" Paga paga, stop! Parūka tomēr nav lomas atslēga.

Jā, ir izrādes, kur tas tā ir, bet principā, zinot, ka ir mazā zāle, zinot, ka ir tuvplāns - nu, nevajag to parūku! Vispirms nospēlē to, ko gribi nospēlēt. 

Bet tas neatņemtu jums darbu, ja tā būtu visu laiku?

Nē, darba man pietiek. Man nevajag, kā es smejos, vasaras darbus, kā tas ļoti bieži ir bijis, kad sēžu laukos un taisu parūkas, kamēr citi atpūšas. Es pēc tā nekāroju.

Kādā pavaļas brīdī atvaļinājumā

Par ko esat guvusi vislielāko gandarījumu no tā, kas jums kā grima māksliniecei tapis Jaunajā Rīgas teātrī?

Mana mīļākā izrāde mūsu teātrī ir "Oņegins. Komentāri", bet tur mans pienesums ir stipri minimāls. Mīļākā izrāde numur divi ir "Oblomovs". Tur ir gandarījums un prieks. Man galvenais prieks ir tad, ja patīk režisoram, patīk aktierim un patīk arī man. Ja ir šī trīsvienība, tad esmu laimīga, tie ir mani gandarījuma brīži.

Protams, izrāde "Dieviņš pillā", kur vajadzēja izdomāt, kā darīt, lai nebūtu jālīmē, bet lai viss turētos – bārda, ūsas, parūka, Gunas biezie mati, un mikrofons tiem cauri – kā to visu tehniski izdarīt un lai beigās Gunai nebūtu jāpaklanās kā Neibartam – viņai vajag paklanīties kā Gunai! Un tad tajās dažās sekundēs, pusminūtē, jānorauj tas viss nost.

Tur vienkārši bija jāizdomā katrs solis – ko, kad, kā un kas notiek. Protams, vēl gandarījums man bija, skatoties televīzijā "Divpadsmit krēslus": tas bija tas gadījums, kad man nebija kauns. Ir izrādes, kur es tā kā gribu samiegt acis – sak, šitas man nepatīk. Bet nu labi – ja tā vajag, lai tad ir. Ar lielām bailēm šo izrādes ierakstu skatījos, jo faktiski jau to izrādi tā īsti neesmu redzējusi – es jau visu tikai dzirdu. Esmu gan redzējusi mēģinājumos, bet tad viss vēl bija tāds jēls. Kasparu uz skatuves es vispār neesmu redzējusi, jo Kaspars ielēca izrāžu vidū, kad Gundars bija projām. Un, skatoties televīzijā, bija tā – kā piesēdos pie televizora, tā tam arī piecēlos. Skatījos, un man patika. Izrāde laba, viss labs – tā ir viena no retajām reizēm, kad man viss patīk. 

Gundars Āboliņš un Vilis Daudziņš

Sarmīt, bet tad jau faktiski varam teikt, ka jūsu darba specifika paredz iestudējumu skatīties tikai ierakstā.

Tā notiek.

Tagad ar lielām bailēm un arī ilgošanos gaidu "Dieviņš pillā", ko rādīs televīzija. Tur tie tuvplāni var būt bīstami. Pie Gunas kustīguma viņa saka – nu, tā, atkal ūsas bija nost!

Tās ūsas viņai esmu sajūgusi kopā ar bārdu: iekšā ir maza stieplīte… Līmējam tās uz skočiem, lai nav jālīmē ar līmi. Visu pirms tam ar spirtu notīrām, lai labāk turas. Gunai tās bija mocības, bet es viņu mocīju. Kā tas viss tagad izskatīsies, kad būs tuvplāni? Laikam jau skatīšos samiegtām acīm. 

No vienas puses, mums šis būtu jāgriež ārā, lai skatītājiem ir pārsteigums, skatoties izrādi "Dieviņš pillā" televīzijā. Bet no otras puses es gribētu, lai cilvēki tomēr saprot, ka aktiera mūžs ne vienmēr ir kā brīnišķa dziesma.

Tieši tā. Tas ir ļoti grūts! Tie daži mirkļi uz skatuves ar puķēm – tas jau laikam viņiem dod to spēku.

Nesiet puķes aktieriem un arī grima māksliniekiem!

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Svarīgākais šobrīd

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt