Ēnu izgaismošana. Piezīmes no festivāla «Homo Novus» pirmajām dienām

Meklēt gaismu pat dziļākajā tumsā šogad ikvienu aicina starptautiskais festivāls "Homo Novus". Uz tā programmiņas mirdz ukraiņu bērna zīmēts debesjums, no kura uz zemes krīt zvaigznes, līdzīgas tām, ko pašmāju Milda tur savās plaukstās. Un vēlēšanās, kas pazib prātā, lūkojoties uz šo krītošo zvaigzni, ir viena vienīga.

Kā iemācīties nemest ēnu? Šis neona gaismā izvītais jautājums skatās man acīs, kad pārkāpju šī gada festivāla centra slieksni Kaļķu ielā, iekāpjot visnotaļ ēnpilnā, grezni noplukušā "Casino Latvija" namā, kur vēl pavisam nesen pulcējās azartspēļu cienītāji. Ja mākslas invāzija puspamestās vai aizmirstās industriālās būvēs jau ir ierasta lieta, tad šoreiz festivāls paver durvis uz citu pasauli. Tādu, kur cilvēks dancina fortūnu cauru nakti, atstājot pārējo pasauli aiz šīm sienām un visu uzmanību veltot tam, kas notiek šeit un tagad. Festivāla programma arī aicina domāt par to, kas notiek ar mums šeit un tagad.

Saviļņojošais randiņš pagrabā

Dzirdēts, ka azartspēļu namos mēdz nebūt logu un dienasgaisma netiek ielaista, lai nenovērstu viesu uzmanību un maldinātu viņu laika izjūtu. Arī man kā festivāla apmeklētājai festivāls iesākas ar nokāpšanu pazemē visnotaļ tiešā nozīmē. Kaļķu ielas nama pagrabstāvs ir tikšanās vieta manam aklajam randiņam ar kādu no vācu apvienības "Schwankhalle Bremen" māksliniekiem. Uz festivālu viņi ieradušies ar astoņām mazformāta piecpadsmit minūšu ilgām izrādēm "Rīga satiek Brēmeni (un otrādi)", kur skatītājs ir…viens pret viens ar mākslinieku. Introvertā latvieša daba šoreiz apmet kūleni un pēcpandēmijas periodā šāds formāts pārsteidz ar to, ka ir krietni tuvāks nekā ieplūšana skatītāju rindās pārpildītajā vakara atklāšanas programmā "Nakti vajag noķert".

Protams, piepildījās arī katra īstena introverta lielākais bieds – bija ne tikai jāskatās, bet arī jāpiedalās pašai.

Nokāpju tukšā pagrabtelpā. Vienā telpas galā sastindzis stāv puisis, tērpies brūnā bītlenē, tumšās biksēs un sporta apavos, un sev priekšā tur caurspīdīgu plastikāta stikla plāksni, kura mērāma aptuveni divu metru platumā (to saka pandēmijas laikā uztrenētais acumērs). Caururbojošs, tumšu acu skatiens virza izrādes apmeklētāju uz koka soliņu, kas izvietots telpas otrā pusē. Pēc brīža plastikāta plāksne mākslinieka rokās atdzīvojas un kļūst par kinētiski kinestētisku ēnu teātra "izpildītāju": simbiozē ar šo caurspīdīgo elementu mākslinieks rada telpā daudzdimensionālu efektu. Reaģējot uz mākslinieka šķietami vieglajām kustībām, prožektoru gaismā plāksne rada ņirbošas vizuālas gaismas viļņu miriādes. Telpa viļņojas, rādot otrpus izvērtu ēnu teātri uz telpas baltās sienas "ekrāna". Līdz ar vizuālo efektu rodas arī skaņas viļņi, kuru raksturs variē no maigi lidojoša līdz dārdoši uzbrūkošam.

Plastikāta plāksne, kura atgādina veikalu pandēmijas laikam tipiskās caurspīdīgās izkārtnes aiz kurām iebarikadējās pārdevēji, kasieri, pasta darbinieki un citi sabiedriskās telpas apdzīvotāji, ir kā atsauce uz pandēmijas izraisīto piespiedu norobežošanos. To filipīniešu izcelsmes vācu mākslinieks Karls Rummers (Karl Rummer) pēkšņi no vientulības diktēta monologa pārvērš dialogā ar apmeklētāju, aicinot to līdzradīt izrādi un pielikt savas plaukstas viņējām, pa vidu atstājot šo plāksni. Te vietā ir pandēmijas kadri, kuri ikonisko sirreālista Renē Magrita apsegto seju skūpstu pārvērta plastmasā ietinušos cilvēku apskāvienos. Rummels mani aicina kopīgiem spēkiem plāksni celt uz augšu. Kad tas ir izdarīts, mākslinieks apsēžas manā vietā uz sola un aicina jau mani improvizēt un radīt savu interpretāciju gaismas un skaņu viļņu stāstam.

Mākslinieks ar izrādes apmeklētāju apmainās lomām, atgādinot, ka šī iluzori drošā pandēmijas norobežošanās skārusi ikvienu no mums un katrs ar to tiek galā, kā nu māk. Jā, un izrādās, ka plāksne nebūt nav tik viegla, kā izskatījās mākslinieka kustību zīmējumā. Nekas taču nav tā, kā izskatās no malas. Šo atziņu, par kuru pārliecinos praksē, nesu sev līdzi tālāk. Uzkāpjot no pagrabstāva atpakaļ uz Vecrīgas bruģa, secinu, ka nupat piedzīvotā,

koncentrētā tikšanās ar pilnīgu svešinieku izrādījusies tik negaidīti cilvēciski silta, neraugoties pat uz to, ka starp vienu un otru plaukstu bija biezs, bet caurspīdīgs plastikāta gabals.

Kosmiski muzikālais fantāzijas ceļojums

Vecrīgas bruģi nomaina Miera ielas bruģis, kurš aizved uz Tallinas ielas kvartāla kultūrtelpu "Tu jau zini kur". Biedrība "Sansusī" jaunākajiem festivāla apmeklētājiem piedāvā, kā paši to nodēvējuši, koncertšovu "Savādi cilvēki stāv ļoti savādi", ietverot šķietami nesavienojamas lietas – analogo sintezatoru elektronisko mūziku, operdziedājumu, krievu literāta un absurda meistara Daniila Harmsa dzejas rindas bērniem un spēlēšanos ar analogām kino projekcijām, ko papildina dažādas tematiskas, sirreālas etīdes. Turklāt šis muzikāli kosmiskais piedzīvojums apmeklētājiem ir pieejams gan Harmsa oriģinālvalodā krieviski, kā to klausījos es, gan arī Kārļa Vērdiņa atdzejojumā latviski.

Komponists Buravickis un operdziedātājs Siliņš ar pieres lampiņām galvā dodas šai muzikālajā kosmosā, mājot no sava izplatījuma uz zemes palikušajiem. Projekciju veidotāji iemet pa sirreālam, pabaisam kadram, kur divas ūdens glāzes pārvēršas par biedējoši glāžainām acīm, bet režisors Mellis uz pašdarināta skrituļdēļa izripina telpas centrā gliteros tērptu garmatainu nāru, kuras mati dūmu piepildītā telpā plīvo un sienas mezglos, operdziedātāja Siliņa matu fēna raidītā gaisa plūsmā.

Harmsa dzejas rindām šī visa muzikāli provokatīvā un vokāli lustīgā mistērija itin labi piedien.

Lūkojoties uz to, kā telpas pustumsā aizrautīgi un atdevīgi performē komponists Platons Buravickis, operdziedātājs Armands Siliņš, režisors Klāvs Mellis, analogo projekciju veidotāja Lāsma Bērtule, kustību veidotāja Madara Luīze Muzikante, gaismu mākslinieks Niks Cipruss un operatore Elīna Matvejeva, ir pilnīgi skaidrs, ka viņiem patīk tas, ko viņi dara. Tā ir spēlēšanās ar notīm, skaņām un vizualitāti, žonglējot ar dzejas rindām un sirreāliem kadriem. Un, pat ja sākotnēji šķiet, ka šie cilvēki ir savādi un ka viņi dara kaut ko savādu tāda paša savāda mēness apspīdēti, kādā brīdī pieķer sevi pie tā, ka smaidi. Un smaids pats iezīmējas lūpās, jo vērot, kā spēlējas un kā savu iztēli šajā procesā izloka citi, ir patiesi aizraujoši, pat ja sēdi nostāk no šī "spēļlaukuma" un vēro pa gabalu.

(Iz)turēt vienam otru

Savādi cilvēki, garāmgājēju skatienu un viedierīču kameru pavadīti, jau citviet virs galvām paceltām rokām, turot tajās visnotaļ divdomīgiem tekstiem klātus plakātus, pārvietojās Rīgas centra ielās. Vai esat kādreiz iedomājušies, cik viegli vai grūti ir turēt virs savas galvas rokas Mildai Brīvības piemineklī? Lietuviešu horeogrāfe un performanču māksliniece Agniete Lisičkinaite (Agniete Lisickinaite) savu protestu kultūrai veltīto dejas izrādi "Hands up" ("Rokas augšā") aizsāk Kaļķu ielā, uz bruģa izklājot visdažādākajām tēmām – klimata krīzei, sociālajai nevienlīdzībai, seksuālām minoritātēm, dzīvnieku tiesībām, militāriem konfliktiem, feminismam, vardarbību, kovidrealitātei un citām tēmām –  veltītu saukļu plakātus. Tērpusies baltās augstpapēžu kurpēs, kosmiski sudrabainās balonbiksēs un baltā blūzē, viņa aicina izrādes apmeklētājus vienoties kopīgā protesta akcijā, izvēloties sev tuvāko saukli, ko pacelt virs savas galvas un sekot viņai.

Lai arī katram bija iespēja piemeklēt sev tuvāko tēmu un attieksmi pret to, taču jebkurā gadījumā veiktā izvēle ieveda strupceļā. Katram plakātam otrā pusē atklājās pretējais viedoklis.

Šoreiz performance neiestājas par vai pret kādu konkrētu sociālpolitiski vai ekoloģiski jutīgu jautājumu, bet gan izgaismo sabiedrību pašu, vēršoties pie tās melnbaltā pasaules redzējuma.

Viltīgs mākslinieces izgājiens, atgādinot, ka katram ir sava patiesība un ka vienmēr būs kāds, kas domās pretēji. Tam seko vēl divdomīgāks, klusējošs gājiens ar skaļajiem saukļiem garām Brīvības piemineklim un tā pakājē dežūrējošiem, mazliet jau tramīgiem kārtībsargiem. Lielākoties garāmgājēju skatieni ir klusi vai vien viedierīču fiksēti, izpelnoties tikai dažas rupjas, nelatviskas replikas un neverbālus žestus no vīrieškārtas pārstāvjiem. Šo procesiju pavada vairākas videokameru acis. Tas noslēdzas Latvijas Mākslas akadēmijā.

Galapunktā līdznācēji sarindojas skatītāju sēdvietās, bet pati māksliniece nostājas centrā ar muguru pret lielformāta baltu ekrānu un paceļ savas rokas virs galvas kā pati Milda, nepagurdama turot tajās zeltītās zvaigznes. Pēc mirkļa pār ekrānu klājas nupat pašu piedzīvotā gājiena kadru virknējums, ļaujot paskatīties uz sevi un uz cilvēku reakcijām no malas. Māksliniece aicina klātesošos pacelt abas rokas sev virs galvas un turēt tās tik ilgi, cik vien iespējams, ļaujot paša ķermenī izjust to, cik daudz spēka un psiholoģiskas izturības prasa tik vienkārša darbība kā virs galvas paceltās rokas.

Pat performances nosaukumam "Rokas augšā" ir divpusēja nozīme: tā var būt vienlaikus gan pretošanās, gan padošanās.

Pati māksliniece iluzori it kā ienirst ekrānā notiekošajā gājienā un pakāpeniski tam izbālot savu protestu turpina jau individuālā dejas izrādes valodā. Protesta obligātā sastāvdaļa ir cilvēka ķermenis. Viņas atdevīgā un neatlaidīgā dejas valoda uzdrošināšanos iestāties par vai pret kaut ko stāsta kā ļoti vientuļu pieredzi, kur ķermenis ir pakļauts vairākuma vai valdošās sistēmas pārspēkam.

Dejas performance, kas ir apvienota ar performatīvu gājienu pilsētvidē, atklāj, cik patiesībā daudz ir par (un arī pret) ko cīnīties. Laika stāvēt nolaistām rokām un tikai vērot vairs nav. Pats gājiens, ko tā dalībnieki veica klusējot, apliecināja, ka rupju attieksmi, tikai ejot garām, var izpelnīties arī klusējot. To apliecina arī Ukrainas kara ēnā piespraustie dzeltenzilie karodziņi, ar kuru klātbūtni var izprovocēt pilnīga svešinieka uzbrūkošu attieksmi, kas robežojas ar likumpārkāpumu. Izvēloties paust savu attieksmi, ir jābūt gatavam reakcijai. Ja ķermeni ir iespējams fiziski sagūstīt un nomocīt, tad prāta spēks tomēr sakņojas brīvībā.

Atbilžu neesamība

Izlaušanos no fiziskajām robežām savā fiziskā teātra monoizrādē "Dzīvnieks" festivālā trausli portretē itāļu māksliniece Kjāra Bersani (Chiara Bersani), kuras performance "Vienradžus meklējot" bija skatāma festivālā pērn. Uz kazino nama tumsā slīgstošās skatuves kuba atrodas viņas spīguļojoša tērpa ieskauts ķermenis ar muguru pret skatītājiem, izgūlies līdzīgi intuitīvi drošajai embrija pozai. Gaismas kūlim skarot smalki izēnotu plaukstu, telpā atdzīvojas vārs gulbja tēls, kurš teju ar ēnu teātra elementiem līdz centimetram pārdomātā neverbālā izteiksmē apdzīvo mākslinieces ķermeni, tam pārtopot par intīmu skatuvi bezpersoniskajā tumsas skatuvē. Skatītāju acu priekšā tumsā top impresionistiska kustību glezna: līdz mirklim, kad skatītāju jūrā ienirst mākslinieces gaišais acu skatiens, kustību un skaņu dramaturģijas precizitātes apburta esmu paguvusi aizmirst, ka šo ārpuscilvēcisko sižetu rada viena cilvēka ķermenis.

Izrādēs kustību stāsta traģisko dabu izvērš dramaturģiski kāpjoši skumji smeldzīgie izsaucieni.

Skaņu lauskās var saburtot anglisko "why" jeb "kāpēc".

Šis jautājums dienu no dienas, neatrodot pareizo atbildi, riņķo pašu prātos, lūkojoties uz tumsas spēku parādi uz ģeopolitiskās skatuves. Un nav jau tālu jāmeklē – arī īsais protesta gājiens pierādīja, ka tumsu uzjundīt blakuscilvēkā var pat viens atslēgas vārds bez plašāka konteksta. Kāpēc ļaunums izlaužas pats, bet maigums un iejūtība savā kautrīgumā labprātāk uzkavējas ēnā?

Rūpju tematikas iztirzāšanu uz skatuves iejūtīgi un cilvēcīgi turpina kvīru pieredzes un personu ar fiziskiem traucējumiem tematiku aktualizējošais starpnozaru mākslinieks/ce Perel savā dzīvajā performancē "Kuram tas rūp!/?". Festivāla "Homo Novus" atklāšanas svinību vakarā Perel apguļas rozā spilvenos un atklāj savu ķermeni un tā pieredzi uz skatuves, aicinot no auditorijas brīvprātīgo fizioterapeita-masiera lomai, bet sanākušos – uz brīvprātīgu, kolektīvi terapeitisku sarunu par rūpju pieredzi vienam par otru, par emocionālo uzslāņojumu, kas cilvēkā klājas pāri līdz ar fiziskām rūpēm par kādu un par drosmi pieskarties. Būt cilvēkam, kas tik bieži vien pielīdzina sevi vientuļai salai, dažkārt nozīmē prast pieskarties tā, ka otrs sajūt dziedinošo klātbūtni ķermeniski. Būt drošam pieskārienā un justies droši, kad pieskaras kāds, kuru vada rūpes.

Perel aicina ikvienu domāt par to, kādas cilvēkam ir iespējas mīlēt. Un izmantot tās, pārkāpjot pāri bailēm un nedrošībai.

Iedomu salu kazino nama zālē uz īsu brīdi savā lekcijā, kas veltīta rūpēm par planētu, ļauj iztēloties austrāliešu māksliniece Latai Taumoepeau (tulkojumā – "atcerēties" un "cīņa ar viļņiem"). Viņas darbība ir vērsta uz klimata pārmaiņu jautājuma aktualizēšanu Klusā okeāna Dienvidu salu kontekstā. Salas kontūru telpas centrā viņa iezīmē ar "Laimas" šokolādes konfekšu mirdzošām vītnēm un aicina apmeklētājus darināt šādas vītnes arī pašus, kamēr viņa dalās savā stāstā par to, no kurienes nāk un kā šī vieta Klusajā okeānā no atpūtnieku paradīzes pārvēršas par izdzīvošanas pieredzi. Runas laikā uz ekrāna satiekas trīs paralēli video skatpunkti, kuros atainota Taumeopeau performance, kur ar pēdām piesietiem ķieģeļiem viņa bradā pa plastmasas okeānu, kura malās sakrāmēti balti maisi, ar kādiem mēdz nostiprināt plūdu vietas. Māksliniece runā par vietu, kurai tā pieder, par turienes kopienas tradīcijām, no kurām viena ir ziedu vītņu darināšana (kā izrādās, viena no to funkcijām ir valkātāja ķermeņa atvēsināšana karstā laikā), par pārmaiņām, kas notiek klimata krīzes ietekmē.

Tajā pašā laikā viņas stāsts ieplūst apmeklētāju radītajā skaņu ainavā, kuru veido šokolādes konfekšu spīdīgo papīrīšu čaukstoņa, vienlaikus atdzīvinot jūras skalošanos un vizualizējot arī atkritumu jūru.

Lekcijai noslēdzoties, apmeklētāji savijas vienotā straumē, kas plūst uz septembra bagātīgo kultūras notikumu jūru Rīgas ielās, lai svinētu "Homo Novus" un "Survival Kit" festivālu atklāšanu un baudītu mūsdienu kultūras foruma "Baltā nakts" piedāvājumu. Dodoties mājup, domāju par to, ka šoruden festivāls "Homo Novus" apņēmīgi iededz mazas cerību maldugunis bīstamajā tumsas purvā, vienlaikus mudinot tuvoties cilvēku cilvēkam, tajā pašā laikā apzināties sava ķermeņa robežas un iztēles bezgalīgo plašumu, kā arī atgādina, cik svarīgi ir rūpēties ne tikai vienam par otru, bet arī par vietu, kur esi, no savas dzīvestelpas vispārinot šīs rūpes līdz pat planētas mērogam.

Jāmācās nemest ēnu tur, kur nepieciešama gaisma, lai kaut kas augtu. Un drosmīgi jāpaceļ rokas tur, kur kāda stindzinoša ēna aizsedz sauli labības un labestības laukiem.

Starptautiskais jaunā teātra festivāls "Homo Novus" Rīgā un reģionos norisinās no 2. septembra līdz 11. septembrim. Programma pieejama festivāla mājaslapā.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti