Lagarsu jau pieskaita pie dramaturģijas klasiķiem un šobrīd Francijā iestudē tikpat bieži kā Čehovu vai Moljēru.
Iestudējuma darbības centrā - milzīga smilšu kaste, kas simbolizē ģimenes māju kādā provinces pilsētiņā, kur jauns cilvēks nolēmis atgriezties pēc ilgas prombūtnes. Viņa vēlme pavēstīt mātei, māsai un brālim svarīgus savas dzīves jaunumus netiek sadzirdēta. Katram no ģimenes ir savas problēmas, kas noslēgtas ilgstošas nerunāšanas lādē.
“Ir ļoti grūti mainīt sevi. Es zinu, ka man ar meitu ir šādi. Es cenšos runāties, izrunāties, saprast, kā viņa jūtas. Bet tas nav viegli! Jo te vēl sēž – nu kā var būt skolā grūti? Tā ir šī izrunāšanās, ko mēs nemākam,” saka izrādes aktieris Kaspars Zvīgulis.
Režisore Ināra Slucka atzīst, ka dramaturgs Žans Liks Lagarss spēj emocionāli un filozofiski runāt par sarežģīto mīlestības un nāves tēmu, tādēļ viņa luga dod iespējas dažādām interpretācijām.
“Es kaut kā dziļi eksistenciāli izjūtu dzīvi, jo man liekas, ka mums ir jānovērtē tas brīdis, kamēr mēs esam šeit un tagad, un kaut kā man liekas tā mīlestības tēma ir ļoti svarīga, tāpēc ka mīlestība jau ir vienmēr – tad, kad mēs iemīlamies, mēs piedzimstam, un tad, kad mums beidzas attiecības, mēs mirstam,” saka Slucka.
Vieglā smilšu mākonī skatītājus reizēm ietin Marijas Ulmanes neparastā scenogrāfija, savukārt savā varā ilgstoši notur Kaspara Zvīguļa un Ivara Kļavinska sarežģītās brāļu attiecības risinošie dialogi un monologi.
“Tēma, par kuru runā šī luga, patiesībā ir ļoti smaga. Tajā pašā laikā viņa ir uzrakstīta ļoti saprotamā valodā. Un ne tikai uzrakstīta, bet arī iestudēta. Šajā izrādē ir atrasts vieglums, kādā izstāstīt šo dramatisko stāstu par dzīvi un nāvi,” saka teātra zinātniece Ingrīda Vilkārse.
