Elmārs Seņkovs: Vīrietim ir grūti runāt atklāti – sevišķi jau mūsu paaudzes tēviem

3. februārī Latvijas Nacionālā teātra Aktieru zālē pirmizrādi piedzīvos radošās komandas kopdarbs "Par tēviem". LR3 "Klasika" viesojas izrādes mēģinājumā un tiekas ar režisoru Elmāru Seņkovu, kuram šis darbs nozīmē ļoti personīgas izjūtas: "Daudz esam diskutējuši par to, vai šī izrāde ir veltījums, piemineklis vai pārmetums. Tas ir ļoti individuāli. Man pašam šī izrāde ir pieņemšana. Tēva pieņemšana.Tosts tas noteikti nav..."

"Tēma ir ļoti plaša – tur varētu taisīt desmit izrādes pēc kārtas, jo viens tēva stāsts jau ir vesela izrāde, arī biogrāfija katram bija ļoti interesanta, bet sapratu, ka iet tieši biogrāfijas ceļu būtu nepareizi, tāpēc gribēju atrast kādu kopēju sajūtu, kas visam kolektīvam bija līdzīga.

It kā visi tēvi bijuši uz barikādēm, visiem sapņi un mērķi bijuši vienādi, bet vienā brīdī kaut kas noiet greizi – kāds kļūst par ministru, kāds vienkārši pazūd un kļūst par cilvēku, kura vispār nav bijis.

Runājot par tēvu, vienmēr ir grūti tieši dēlam – runāt par citu vīrieti, kas vecāks par viņu. Beigās mums sanāca poētiska kolāža bez naratīva. Cits varētu teikt, tas ir stāsts par vīriešiem. Katram ir kādas asociācijas, fragmentāras bildes - tāpat kā bērnībā: citam tā nebija, citam bija, kādam tēvs ātri gāja bojā, citam tēvs joprojām ir dzīvs, bet kaut kur viņš pazaudējies laikā un telpā. Stāsti ir ļoti dažādi."

Aiz trim atslēgām

Uz skatuves ir slēgtas durvis, kas vēlāk izrādās garāža, slēgta ar trim atslēgām. "Tā ir mana ironija – ka pašiem tēviem ir ļoti grūti runāt. Un viņi arī maz runā – ja runā, tad viņi nerunā par būtisko.

Vīrietim jau vispār ir ļoti grūti runāt atklāti, it sevišķi mūsu paaudzes tēviem. Laiks bijis tāds, ka nepiedien runāt par jūtām.

Šodienas demokrātiskā vide mums māca būt atklātiem, godīgiem, labiem, uzmanīgiem. Mēģinu iztēloties, kāds mans tēvs bija tolaik, kad viņam bija tikpat cik man tagad - protams, viņš manā fantāzijā izliekas vecāks, bet patiesībā viņam bija tikai trīsdesmit četri, un tas laiks, kādā viņam vajadzēja izdzīvot...

Mēs nevaram iztēloties, kā mēs būtu varējuši izdzīvot, ja būtu dzīvojuši padomju laikos, piedzīvojuši Atmodu, kāda būtu mūsu pārliecība, un kā šī pārliecība dalītos."

"Mana paaudze laikam nav piedzīvojusi tik kritiskus vēsturiskus brīžus," prāto Seņkovs. "Tāpēc man bija būtiski iezīmēt, ka visi tēvi bijuši barikādēs – lielākā daļa jau arī bija, un man bija svarīgi to pateikt. Izrādē runāju par tēviem, kuri kaut kādu iemeslu dēļ bijuši vāji, un sava egoisma vai vājību dēļ kaut ko pazaudējuši, kaut īstenībā vienojošais mērķis mums bijis viens.

Atmodas laikā bija fantastiska eiforija. Ar režisoru Valteru Sīli runājām, ka Lietuvā ir tāds apzīmējums – barikāžu bērni. Barikāžu laikā radīti bērni.

Savā ziņā tas bija skaists laiks - briesmīgi izklausās, bet tomēr bija arī liels tusiņš..."

Septiņi tēvi. Viens - īpašs...

Topošajā izrādē Nacionālā teātra Aktieru zālē ir septiņi tēvi - Ainārs Ančevskis, Egils Melbārdis un Ivars Kļavinskis, Juris Hiršs un Igors Šelegovskis un aktieru kārtā arī režisors Valters Sīlis un scenogrāfs, režisors Reinis Suhanovs.

"Reinis ir mans kolēģis, kuram es piedāvāju, vai negrib līdzdarboties kā scenogrāfs vai aktieris, tāpat Valteram piedāvāju – viņiem visiem rūp šī tēma un viņi grib izrunāties par to. Un mēs visi izrunājāmies, viņi bija negaidīti atklāti. Viņam tas ir interesants piedzīvojums - būt otrā pusē," atzīmē Seņkovs, taču vienlaikus neslēpj: "Izrādē esmu atstājis to, kas man pašam rada asociācijas ar manu tēvu. Mans tēvs – tā ir pati izrāde. Nenoliegšu to, un to droši vien arī aktieri saprot...

Nemitīgā cīņa ar alkoholismu, nemitīgā cīņa ar pašvērtību, vientulību – tas laikam ir tas, ar ko asociēju savu tēvu.

Man jau ilgi bija iecere taisīt izrādi par tēviem, bet nepietika drosmes – bet pienāca brīdis, kad sapratu: ir jāuztaisa. Sevišķi pēc "Pūt, vējiņiem", pēc kaut kā tik vērienīga un būtiska darba Latvijas Nacionālajā teātrī un Latvijā, Latvijas teātru mākslā vispār.

Gribējās piezemēties, nolikt malā visas lielās lietas, un paskatīties uz cilvēkiem, kuri neiet uz teātri. Jo tie mani "tēvi" nu noteikti nenāk uz teātri, viņiem neinteresē tādas lietas.

Taču arī viņi ir kāda maza mūsu sabiedrības sastāvdaļa - sēž vientuļi kaut kur parkos, strādā, kā viņiem pašiem šķiet, savu nenozīmīgo darbiņu. Bet viņi ir sabiedrības daļa, kura eksistē. Viņi dzīvo."

Garāža kā templis, lamuvārdi kā mitoloģija

Garāža kā templis vai baznīca... Rupjības, kas savā ziņā uzlūkojamas kā mitoloģija, tāds ramtairīdi-rallallā vai rotā-rotā. "Lamuvārdi - tā ir kaut kāda emociju izpaušana, viens no komunikācijas veidiem, kā ļoti daudzi tēvi izpauž savas emocijas," uzskata režisors. "Izrādei nebija piesaistīts dramaturgs, tāpēc maksimāli mēģināju izvairīties no tekstiem – to bija maz, bet brīdī, kad notiek kaut kāds konflikts vai neveiksme, pirmais vārds, kas nāk, ir rupjais."

Izrāde būvēta divās stilistiski dažādās daļās. "Patiesībā sākumā biju iecerējis trīs daļas, no kurām trešā daļa bija iecerēta, domājot par šodienu un mums - jo mēs, lielākā daļa, kolektīvā esam tēvi," atklāj režisors. "Bet, kad pieskāros tam, sapratu, ka tā ir tik plaša un vēl jūtīgāka tēma, jo tomēr te ir jārunā par mums pašiem. Tam vienkārši nepietika laika, jo izrāde tapa pusotrā mēnesī, un tas ir ļoti īss laiks tik nopietnam materiālam, tāpēc paliku pie divām daļām. Taču jau no paša sākuma bija skaidrs, ka gribu mainīt žanrus, uztaisīt divas dažādas izrādes: pirmā – pseidoreālisms, otrā – utopisks koncerts, kurā šie cilvēki satiekas. Viņi spēlē mūzikas instrumentu, zina noderīgas lietas un padomus, māca dēlam, kā apieties ar sievietēm. Patiesībā tās visas ir klišejas, bet caur tām notiek pārvērtēšana.

Varbūt arī tās ir muļķības, ko viņi māca, bet vienalga – tas ir ceļš uz komunikāciju.

Skaidrs, ka viņi par savām problēmām runā ļoti maz, bet viņi grib būt noderīgi saviem dēliem."

Izrādes "Par tēviem" scenogrāfs un kostīmu mākslinieks ir Kristaps Kramiņš, gaismu mākslinieks Toms Streilis un videomākslinieks Toms Zeļģis, komponists un dziesmu tekstu autors ir Edgars Mākens, izrādes tituldziesmai Ingunas Jansones vārdi. Radošajā brigādē arī Roberts Bērziņš, Ivo Stankevičs, Krista Artmane un Māris Guitāns, producente un izrādes vadītāja – Linda Helviga.

0 komentāri
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālo mediju profiliem
Teātris un deja
Kultūra
Jaunākie
Interesanti