Sadaļas Sadaļas

Citi notikumi kultūrā

Latgaliešu kultūras gada balvas «Boņuks 2020» pasniegšanas ceremonija

Dejas balva

«Dejas balvas 2019-2020» pasniegšanas ceremonija

Elīna Garanča. Tuvplāns. Tiešraide

Elīna Garanča tuvplānā. Saruna ar operdziedātāju

Šodien svarīgāks kļuvis tas, kā tu izsakies, nevis tas, ko vispār gribi pateikt, – uzskata operdziedātāja Elīna Garanča. Viņasprāt, tiesības brīvi izteikties mūsdienu demokrātijā ir ierobežotas. “Nevajag būt rupeklim, nevajag spļaut cilvēkam sejā un aizvainot viņu tīši, bet man ir tiesības pastāvēt par savu viedokli un pateikt, ka es tam nepiekrītu,” pauž dziedātāja.

Intervijā Latvijas Televīzijā Ojārs Rubenis sarunājas ar Elīnu Garanču par: 

Tiesības pastāvēt par savu viedokli

Ojārs Rubenis: Elīna, esam pavadījuši nedēļu ļoti saspringtā darbā, no deviņiem rītā līdz desmitiem, vienpadsmitiem vakarā. Pirms intervijas, pēc koncerta mēģinājuma, paspēji nofotografēties pie Brīvības pieminekļa vakarkleitā, un tepat pie televīzijas studijas, ārā pie busiņa, tu nemaz nelikies dīva… Tu vienkārši pārģērbies un uzģērbi kaut ko citu. Es teicu: “Varbūt ieiesim telpā?” “Nē, kāpēc mēs iesim telpā, mēs varam pārģērbties tepat!” Vai tā ir tava ikdiena – šādā veidā, tādā tempā?

Elīna Garanča: Es nevarētu teikt, ka katra diena ir tik piesātināta, bet man patīk dzīvot ātri. Man dzīvē viss notiek ātri. Es ātri runāju, to man vienmēr aizrāda, ātri kuļu olas, ātri saslauku grīdu, ātri iztīru istabu ar putekļsūcēju. Palēninātais temps gluži nav manējais. Ja var maksimāli piepildīt dienu un sanāk, ka nākamā diena ir brīva, tad pirmajā dienā tiešām jāspiež visas gāzes  un teciņiem viss ir jāpaspēj. Man labāk patīk divas dienas intensīvi nekā četras dienas, lēni stiepjot.

Vai savā dzīvē vispār vari atļauties, [laiku] lēni stiepjot, mierīgi no rīta lēni pamosties, iedzert kafiju. Tā pavisam mierīgi “palaist muļķi”. Tev ir tādi brīži?

Es esmu cīrulītis. Man ļoti patīk mosties no rītiem, celties pašai pirmajai. Es izbaudu to mirkli, kad visi vēl guļ. Uztaisu sev tēju vai kafiju un izbaudu klusumu, kad neviena apkārt nav. Tad es palasu kaut ko, apskatos ziņas, dažreiz apsēžos pie savas puzles, kas man ļoti patīk, vai vienkārši skrienu rīta rasā un skatos, kas ir noticis pa nakti, kā diena plaukst un aust. Man ļoti tas patīk. Katram cilvēkam ir kaut kāds iekšējais dzīves temperaments, kurš liek tev nodzīvot dienu attiecīgi temperamentam. Protams, ir dienas, kad ir piekusums un pagurums, kad ir ļoti patīkami pēcpusdienā vēl joprojām attapties pidžamā vai zeķēs un saprast, ka nav nekur jābrauc, jāiet. Var tajā pašā pidžamā atkal iet uz gultu un nogulēt arī otru nakti. Tādas dienas ir. Es tās cenšos izmantot un tiešām izbaudīt, bet ilgi gulēt nedrīkst, laiks paiet.

Mākslinieki parasti jūt daudzas lietas daudz ātrāk un sensitīvāk. Pasaule ārkārtīgi mainās. Kā tu kā māksliniece šobrīd jūti pasauli, ko tu paredzi pasaules maiņā?

Mākslinieku ziņā man liekas, ka cilvēki ir palikuši vairāk virspusēji. Ir šovu un “wow” moments. Ļoti maz cilvēki investē un tiešām ņem laiku, lai saprastu savu mākslas paveidu vai veidu. Lai sevi profesionāli attīstītu, lai nodrošinātu savu kā dziedātāja, piemēram, aizsardzību. Visi grib uzreiz. Vairāk nav tās cenzūras, nav analītisma, lai vispār saprastu, vai tas, ko mēs pašlaik darām, ir attiecīgi tam līmenim, kā tas ir bijis iecerēts. Savā ziņā šī modernā mediju pasaule ir iegriezusi, jo viss ir pieejams, visur pieejams, visur redzams. Viss ir parādīts, nofilmēts, cilvēki skrien ar telefoniem. Tas viss ir savā ziņā palicis falšs.

Cilvēkiem vairāk nav tāda dziļuma un sapratnes tam, ko tu dari, kāpēc tu to dari, kam tu to dari un ko tu vispār gribi ar to pateikt.

Ir “wow, bing, bong, bang” un nākamajā dienā atkal pavisam kaut kas cits.

Raimonda Paula un Elīnas Garančas koncerts "Ja Tevis nebūtu..."

Ja nemaldos, pirms “Parsifāla” Latvijas Radio 3 “Klasikā” šajā pavasarī, teici interesantu frāzi, ka, tavuprāt, demokrātija ir apdraudēta. Kā zini, Alvis Hermanis sacēla vētru ne tikai šeit, bet arī Eiropā, kur viņam liedz strādāt viņa izteikumu dēļ. Un arī Latvijā viņš sacēla vētru un teica, ka demokrātija ir apdraudēta, viņa teātrī tā nebūs apdraudēta, viņš iestāsies par pilnību. Kāpēc tu teici, ka demokrātija ir apdraudēta?

Tāpēc, ka mūsdienu demokrātijā nevienam vairs nav tiesību brīvi izteikties. Tu esi pakļauts cenzūrai, ka neesi bijis seksuālo minoritāšu pareizajā jomā, tad tu nevari būt aizskarošs reliģiskajā jomā, tu nedrīksti runāt un jokot par blondīnēm, par sievietēm vai vīriešiem, vai vienalga par ko, tu vairs nedrīksti izteikties par ādas krāsu, par etnisko piederību. Visa šī kontrole par to, kā tu kaut ko pasaki vai kā tu kaut ko gribi no sevis dot, noņem informāciju, ko gribi pateikt.

Vissvarīgāk tagad ir, kā tu to pasaki, nevis tas, ko tu vispār gribi pateikt.

Tas ir tāds virziens, kurā mums visiem ir atņemtas balss tiesības, un mēs kā tādas kazas vai aitas ar nodurtu galvu… Mums nodod virzienu, un mēs, neskatoties ne pa labi, ne pa kreisi, to visu pieciešam un pat neprovocējam. Protams, ir jāskatās kāda situācija, ar kādiem izteicieniem. Nevajag būt aizvainojošam, bet man ir tiesības aizstāvēt savu viedokli un pateikt, ko domāju.

Nevajag būt rupeklim, nevajag spļaut cilvēkam sejā un aizvainot viņu tīši, bet man ir tiesības pastāvēt par savu viedokli un pateikt, ka es tam nepiekrītu.

Es neesmu ne anti-seksuāla, ne anti-politiska, ne homofobiska, ne rozā, ne zila, ne lillā, nekāda, bet vienkārši tāds ir mans viedoklis. Cilvēkam, acīmredzot, ir jāsaprot, kurā mirklī viņam ir jādistancējas un jāpasaka – tev ir tiesības pateikt to, ko tu domā.

Tu esi tādā stadijā, ka tu domā, ka drīz mēs lidmašīnā nevarēsim teikt “dāmas un kungi”, bet būs jāsaka “cienījamie pasažieri”? Holivudā vairs nav nevienas filmas, kurā nav melnais cilvēks un dažādu minoritāšu cilvēki. Tu domā par to ikdienā vai pagaidām neesi sastapusies ar to?

Es neesmu lielā formā sastapusies ar to. Protams, ir zināmas lietas, kuras ir jāievēro. Tāpat kā visi zina, ieejot baznīcā gluži nevajag iet bez T krekla vai šortos. Tās ir zināmas sabiedriskās normas, kuras cenšamies ievērot. Attiecībā par darbu Amerikā, piemēram, kas Eiropas dziedātājiem ir palicis ļoti sarežģīts un grūts...

Mūsdienās cilvēki runā par to, ka ir jānoņem ļoti liela daļa operas repertuāra, tāpēc ka sieviete ir apspiesta kā tēls un mūsdienās to vairs nevar asociēt.

Viens gudrinieks Madridē bija izdomājis, ka pilnīgi visi plikņi ir jāņem projām – viss Rubenss, Botičelli, viss ir jāņem projām, tāpēc ka tas aizvaino cilvēka fiziskos dotumus. Man liekas, ka no viena grāvja otrā. Pašlaik ir tāda sajūta, ja mēs kādreiz runājām par diskvalifikāciju vai ignorēšanu, aizvainošanu zināmām grupām, tad tagad ir otrādāk.

Tā sauktie “normālie” cilvēki tieši tāpat tiek diskriminēti, jo tu vairs nevari piedzimt un justies tāds, kāds esi.

Tev noteikti kaut kam ir jābūt klāt.

Raimonda Paula un Elīnas Garančas koncerts "Ja Tevis nebūtu..."

Drusciņ padziedāšu

Šajā sarunā ienāca tēze, kuru vienā vakarā, kad mēs ar tevi sēdējām un dzērām džinu ar toniku, tu vienā brīdī teici: “Es, kad biju jauna, es biju nevaldāms skuķis, es darīju visādas lietas…” Vai tiešām tik nevaldāms skuķis, vai tas bija tajā laikā nevaldāms skuķis?

Es domāju, ka es biju diezgan nevaldāms skuķis. Tas man iedeva ļoti lielu dzīves bagāžu emocionāli, psiholoģiski.

Es biju iztrakojusies tajā mirklī, kad izdomāju, ka man jābūt dziedātājai un gribu šai profesijai veltīt savu dzīvi.

Man vairs neinteresēja ballītes, tusiņi ar maniem draugiem, cigaretes… Tas viss jau bija. Divdesmit gados izdomāju, ka dziedāšana ir mans galvenais intereses avots un es gribu tam sevi veltīt. Tas ir tas, kas mani piepilda, viss pārējais mani vairs neinteresēja.

Kurā brīdī bija klikšķis, kurā saprati, ka gribi būt operdziedātāja?

Patiesībā es izbiru cauri visos iespējamajos eksāmenos – Teātra fakultātē, pēc tam mēģināju stāties Latvijas Kultūras akadēmijā, biju sarakstījusi stāstiņus, kas toreizējam akadēmijas profesoram tīri labi patika, vienā brīdī es mēģināju pārdot mēbeles, iestājoties firmā, kas pārdod un ražo mēbeles. Man uz nedēļas nogali iedeva milzīgu bukletu un pateica: “Izvēlies galdu un setu ar krēslu, un mēģini man pirmdien pārdot.” Es aizgāju, saliku, viņš teica, ka nekas nesanāks. Tad bija mēģinājums kļūt par mūzikas skolas skolotāju. Tur man pateica, ka es ar rokām arī neko nevaru parādīt un izstāstīt. Man bija tā, ka visas ieceres līdz tam kaut kā nesanāca. Es skaidri zināju, ka politikā no manis nekas nesanāks, arī advokāts vai matemātiķis... Viss, kas ir jāatceras – nenormālās formulas un jāatrod loģika neloģiskajā, skaidrs – nav manējais.

Tad vienkārši vienā izmisumā es domāju – nu labi, nekur, nekas nesanāk, tad padziedāšu drusciņ. 

Es dziedāju pie tēta korī, un klausījos, kā mamma dzied, bet man nekad nebija tāds aicinājums kļūt par operas dziedātāju.

Tu nebūvēji karjeru jau no sākuma...

To tā grūti teikt. Man bija muzikālā izglītība. No septiņu gadu vecuma spēlēju klavieres un dziedāju pie tēta korī, ļoti labi intonēju, bija ļoti labi uztrenējusies dzirde uz ansambļa dziedāšanu. Tā bija tāda kinderštūbe, kā mēs saucam.

Vai tas bija pēc pirmā konkursa, kad tu vinnēji?

Tas bija papildu grūdiens. Domāju, ka varbūt kāds no pirmajiem studentu koncertiņiem. Bija atbraucis tāds, ja nemaldos, Mareks Bobets. Viņš bija atbraucis uz Mūzikas akadēmiju, iestudēja koncertiņu ar nezināmiem komponistiem. Koncerts bija kondženes lielajā zālē ar studentiem.

Es dziedāju dziesmiņu, un cilvēki diezgan sajūsmināti aplaudēja, tad man likās, ka varbūt nemaz tik slikti nav.

Studiju laikā mums visu laiku kapā pa galvu – pozīcija nestāv, elpa nav pareiza, kur tu iebāzi rezonatoru, kas un ko... Tad izgāju uz skatuves un likās – nē, nu kaut kas tomēr ir tajā visā vibrācijā.

Tu pati saprati vai mamma tevi stimulēja un teica – darām to lietu?

Ar mammu bija tā – kad man bija septiņpadsmit gadi, viņai teicu: “Es padziedāšu.” Tad viņa man teica, ka mana balss ir nopīpēta, esmu pa teātriem izvazājusies un nekā jau tur tomēr nav, un vispār priekš kam tā profesija ir vajadzīga: “Nu, kur tu dziedāsi! Korī varbūt kādu soliņu.” Toreiz  Nacionālajā operā arī situācija bija tāda samocīta…

Kāpēc tevi nepaņēma Latvijas Nacionālajā operā?

Toreiz repertuārs, ko viņi bija iecerējuši, nebija gluži pienācīgs manai balsij. Visa mana tehniskā varēšana pamazām auga uz baroka, Mocarta un Rosīni operām. Tās netika uzvestas tajā laikā. Bija arī citi kolēģi – mecosoprāni, kas bija paņemti tajā laikā, un man vienkārši pateica, ka priekš manis nav vietas. Tad man nācās domāt citādāk. Bija parādījusies lieliska pedagoģe Irīna Gavriloviča, kas bija uzaicināta uz Nacionālo operu kā pedagoģe. Tas bija 1998. gads. Viņa man teica: “Tev ir jāatbrauc pie manis uz Vīni, es ar tevi pastrādāšu un tad redzēs. Tur ir konkurss. Tev ir jābūt uz to konkursu un obligāti jāpiedalās.” Tad no 1998. gada kaut kā pamazām, pamazām tas viss attīstījās. Tajā konkursā bija toreizējā Mainingenas teātra intendante, kura klausījās žūrijā. Viņa uzaicināja noklausīties mani uz teātra skatuves. Es aizbraucu 1999. gada 13. februārī, un 14. februārī es iebraucu Mainingenā ar 30 kilogramu milzīgu koferi, jo zināju, ka braucu projām uz pusgadu, nezinādama vācu valodu. Aizbraucu un cīnījos. Cīnījos par savu eksistenci. 

Raimonda Paula un Elīnas Garančas koncerts "Ja Tevis nebūtu..."

Tas man vienmēr ir bijis ārkārtīgi liels brīnums, ka Latvijai tas ir raksturīgi. Mēs palaidām Marisu Jansonu, palaidām Arvīdu Jansonu, palaižam Karelu Marku Šišonu, Elīnu Garanču, palaižam vēl un vēl. Pēc tam sakām: “Bāc, kā tā…” Un Mainingena pēkšņi paņem pretī… Sāp?

Nē, man nesāp. Var domāt, ka ir likteņa pirksts vai liktenis, bet domāju, ka

katrs cilvēks dzīves ceļā atrod savu īsto vietu, kur viņam jābūt tajā mirklī.

Pēc tam tas var attīstīties, izmainīties, var citādāk pagriezties, bet man liekas, ka ir kādi pieturas punkti, no kuriem var atsperties un doties tālāk. Tajā mirklī, kad man pateica, ka priekš manis nav vietas, varbūt bija rūgtums, bet es domāju, ka pierādīšu, ka es varu arī kaut kur citur.

Galvenais kritiķis – mamma

Atceros vienu no koncertiem, kad mēs ar tavu mammu sēdējām blakus. Viņai ir papildkrēsls mūsu rindas galā. Ievēroju, ka Elīna stāv uz skatuves un dzied koncertu Filharmonijā, un nepārspīlējot, Anita sēž koncertā man blakus, un es pat nevaru klausīties, jo viņa visu laiku velk elpu, krūtis cilājas, mute kustas. Tas vēl nav viss, jo es redzu, ka no skatuves pretī Elīna dzied un ik pa brīdim skatās uz Anitu. Tu esi teikusi, ka tev visgrūtāk ir dziedāt Rīgā, jo mamma noteikti skatītos. Pat tagad Raimonda Paula koncerta mēģinājumā tu saki: “Nu, ja būtu mamma, viņai nekas nepatiktu.” Vai tev pietrūkst mammas kā skolotājas?

Mamma bija milzīga cenzūra.

Mamma bija galvenais kritiķis, visnežēlīgākais kritiķis, bet domāju, ka tieši viņas taisnā līnija informācijas piegādāšanā droši vien arī nostiprināja manu apņēmību.

Nomest malā to, kas nav svarīgi un tiešām koncentrēties tikai uz to, kas ir nozīmīgs. Man ir ļoti maz cilvēku, kuriem es tiešam uzticos. Ir tā saucamie “jā” teicēji. Tas var būt aģents, tie var būt līdzskrējēji, kas no tevis kaut kā profitē, bet ir jābūt cilvēkiem, kuriem tu tiešām uzticies. Protams, bija ļoti daudz gadījumi, kad es dziedāju un no Metropoles operas zvanīju mammai, prasīju: “Nu, kā ir?” Tad viņa ātri, ātri man izstāstīja: “Tam otrajam cēlienam kaut kas…” Kad bija radio koncerti, tad atkal pauzē zvanīju: “Nu, kā ir?” Tad viņa atkal mani sagatavoja. Tad, kad mamma aizgāja, bija viens periods, kad biju ļoti apjukusi, jo domāju – kā? Kurš man tagad pateiks, kurš man kaut ko nokritizēs, kaut ko ieteiks? Jo patiesībā tu esi viens pats tajā mirklī.

Tā kā viņa pati bija dziedātāja un pedagogs, protams, mēs runājām tādu valodu, ko ļoti daudzi vienkārši nesaprata, bet mums bija pilnīgi skaidra.

Ļoti bieži koncertos skatījos, un bija tikai mazs žests ar mammu, un man jau bija skaidrs, kas man ir jāizdara.

Pirms pāris gadiem vēl teici, ka tev bija divi pedagogi. Tu lidoji uz Somiju, tad vēl kaut kur. Tev vēl arvien ir divi pedagogi, un bez pedagogiem tu vienkārši nekusties, kaut gan tu pati jau it kā visu zini…

Jā, bet dziedātājam tas ir ļoti sarežģīts process. Mēs balsi iekšpusē dzirdam citādāk, nekā tā skan uz āru. Diemžēl ar laiku pielavās visādi knišļi, kas ir jāiztīra. Ja esi ilgstošu procesu dziedājis, piekusis vai saslimis, nomainās muskuļu sajūta, asociācijas, tas viss ir jāizkontrolē. Es domāju, ka tas ir tieši tāpat kā sportistiem.

Visi zina, kas notiek futbolā: jāskrien pakaļ bumbai un jāiesit  vārtos pretiniekam. Bet ir treneri, kas trenē kondīciju, horeogrāfiju, sistēmu, kā uzbrukt. Dziedātājam ir tieši tas pats.

Mēs bijām kopā ar tevi pie viena slavena daktera, un, kad tu sāki stāstīt, kā galva strādā kopā ar kuņģi un aizkuņģa dziedzeri, dzemdi, ceļiem, kāju pēdām, man liekas, ka šis dakteris, kurš anatomiju zina perfekti, mazliet samulsa. Mēs vienkārši bijām tādā šokā. Pilnīgi kā sportistam – katra muskuļa šķiedra, un es nebiju iedomājies, ka tas ir tik ārkārtīgi svarīgi. Vai no pedagoga ir atkarīgs tas, ka pedagogs var arī sabojāt izcilu solistu?

Var sabojāt.

Ļoti labs pedagogs var izvilkt to maksimumu no ļoti viduvēja vai slikta dziedātāja, bet ļoti slikts pedagogs var sabojāt vislielāko talantu, ja tam talantam nav galva uz pleciem.

Tas ir ļoti interesanti, piemēram, ir tiešām brīnišķīgi dziedātāji, kuri varbūt nav galvenajā kategorijā – piecdesmit pasaules top dziedātāji, bet viņiem pietrūkst realitātes sajūtas un apziņas, kas notiek ap viņiem. Viņi ir it kā nokoncentrējušies uz savu dziedāšanu. Viņi dzied, bet viņiem pietrūkst tas ekstra risks vai kaut kas, ko kādreiz Andrejs Žagars teica – tā aura, harisma.

Viņam bija brīnišķīgs teiciens krievu valodā, latviski es pat tik precīzi nemāku pateikt. Viņš man teica  paskaties, ну не дано, nav dots, acīmredzot.

Tā dažreiz ir.

Ir arī tādi dziedātāji, kuriem no mīļā Dieviņa ir iedots pilnīgi viss, kas attiektos uz dziedāšanu un skatuvisko vilkmi, bet nepietiek galvā,

lai sevi nesadedzinātu, lai saprastu, kurā brīdī kura partija, kā sevi sagatavot, kā pasargāt. Ir ļoti maz dziedātāju, kuriem ir garas karjeras. Kādreiz man bija draugs, dziedātājs no Amerikas, Metjū Polencāni. Viņš teica: “Ja tu paskaties, tāda kārtīga, laba dziedātāja karjera ir aptuveni piecpadsmit gadi.” Ļoti īsa patiesībā.  

Tad jau tu esi pārsniegusi!

Esmu, jā, lēnītēm eju uz pensionāriem, bet tā tiešām ir. Ļoti interesanta lieta, ko es esmu ievērojusi, ka visiem dziedātājiem starp trīsdesmit septiņi un četrdesmit notiek krīze. Visiem. Citi veiksmīgi to paslēpj, citi noplaukst, citi mēģina ar operācijām sevi atkal uzlabot, bet tas ir ļoti smags pārejas posms. Tas jaunības maksimālisms, tā degsme, izzināt gribēšana, dzinulis, kas būtu, un arī vienkārši kondīcija – sāk pamazām krist. Ir ļoti daudz dziedātāju, kurām var dzirdēt, ka tuvojas četrdesmit. Ir jau ļoti daudz problēmu.

Raimonda Paula un Elīnas Garančas koncerts "Ja Tevis nebūtu..."

Talants, balss vai darbs ir noteicošais? Ideālajā variantā, kā tu saki – ir kompjūters galvā, kas visu saliek pa vietām, bet, ja ir talants un nav īsti balss, vai var sasniegt kādu izcilību?

Es tā nedaudz ironiski salīdzinu: pīle nekad nebūs gulbis, lai gan viņiem abiem diviem ir spārni un abi māk lidot. Tā diemžēl ir.

Vai šodien vari teikt, ka latviešiem ir sava skola? Vai vispār ir sava skola – krievu skola, itāļu skola?

Ir tāda tendence. Amerikāņu dziedātājam ir viena tendence, vācu dziedātājam ir otra, itāļiem arī ir sava tendence. Pēc 2. pasaules kara amerikāņiem skaitījās vislabākā skola, jo daudzi ebreju pedagogi, kas bija Itālijā, Francijā vai kaut kur citur, aizlaidās projām. Viņi dzīvoja, kopa un audzināja dziedātājus. Manā uzskatā mūsdienu itāļu skola ir nolietojusies, tā vairs nav aktuāla. Šie dziedātāji diezgan ātri izļurkā savas balsis. Tas ir tik sarežģīti izstāstīt par visādiem atvērumiem, rezonansi, mīkstajām aukslējām, muskuļiem, traheju, bronhu izmantošanu, ko ar diafragmu darīt. Tas ir tik ļoti sarežģīti un individuāli, jo katra cilvēka iekšējā fizioloģija tomēr arī ir no svara. Vai tev ir augsta piere, garš kakls, atvērums mutei ir iekšā, lieli rezonatori, vai krūškurvis… Tas ir ļoti, ļoti sarežģīti.

Raimonda Paula un Elīnas Garančas koncerts "Ja Tevis nebūtu..."

Divas Elīnas

Mums atliek pateikties tavai mātei, tēvam un Dievam, ka viņi tevi radījuši ar to visu, kas tev ir, un plus vēl kompjūteru galvā. Tas ir apbrīnojami. Esi pakāpeniski gājusi uz priekšu, lai arī tevi nepaņēma Rīgas operā. Viens no starta šāvieniem, protams, bija Karmena. Kā tu izbalansēji to, ka pakāpeniski un šobrīd esi nonākusi līdz savai sapņu lomai Amnerisai, kas nepiepildījās, bet būs. To tev mamma pateica vai pati lēnām to izdomāji?

Ļoti lielu nozīmi spēlēja tas, ka esmu ļoti nepārliecināta par sevi. Ir divas Elīnas – Elīna un Elīna Garanča. Elīna Garanča ir ļoti pārliecināta, viņa ienāks telpā un paņems to telpu. Uzlīdīs uz skatuves un izdarīs maksimāli, un cilvēkiem droši vien patiks, un viņi būs aizrauti. Bet ir iekšējā Elīna, kura dzīvo ikdienā.

Un iekšējai Elīnai ir ļoti daudz jautājumu, daudz šaubu, nepārliecinātība par sevi un jautājumi par eksistenci, gan par to, ko Elīna Garanča tagad uz skatuves no sevis sniegs.

Daudziem piedāvājumiem, kas man kādreiz bija pirms daudziem gadiem ļoti vilinošām un skaistām lomām, teicu nē, tāpēc ka es nebiju pārliecināta, ka vispār varu to izdarīt.

Man ir mans skaņas ideāls, lomas interpretācijas ideāls.

Es varu salīdzināt ar saviem bijušajiem kolēģiem. Uzskatu, ka katrs no maniem bijušajiem kolēģiem tieši tāpat kā mūsdienās, ir radīts labāk vienam repertuāram. Ir tādi pilnīgie monstri, kas dzied ļoti dažādus repertuārus. Piemēram, Džesija Normena man ārkārtīgi patīk Štrausa dziesmās, bet citā repertuārā varbūt ne tik daudz. Vai Krista Ludviga, – domāju, ka viņa dziedāja Vāgneru labāk kā jebkurš, bet varbūt Karmena viņai īsti nepiestāvēja. Repertuāru, ko gatavoju, es vienmēr salīdzināju un mēģināju pagātnē apskatīties savu ideālu. Tad, kad noklausījos ierakstu un pēc tam padziedāju pati un noklausījos savu ierakstu, sapratu, ka man līdz tam vēl gaismas gadi. Līdz ar to es teicu: “Nē, es šai partijai vēl neesmu gatava un viss.” Bija, protams, arī jāskatās uz savu fizikalitāti. Man ļoti labi padevās puiku lomas. Salīdzinoši ar visiem saviem soprānu kolēģiem vienmēr biju nedaudz garāka. Oktaviāns uzreiz labi izskatās. Man ļoti patīk čalīšus uz skatuves paspēlēt. Domāju, ka ļoti svarīgi cilvēkam ir sadalīt savu dzīvi.

Mamma vienmēr teica: “Tu strādā līdz četrdesmit pieci, cik tu vari, un pēc tam sāc izbaudīt to, ko tu esi sasniegusi.”

Es domāju, ja man līdz četrdesmit pieciem gadiem ir jāuzbūvē karjera, tad es nevaru pirmajos piecos, astoņos gados nodziedāt pilnīgi visu. Man ir jāpadomā arī par publiku, lai es viņiem pēc desmit gadiem vēl izsaucu zināmu interesi. Ja es nodziedāšu Karmenu divdesmit gados, ar ko es varēšu pārsteigt publiku, dziedot Karmenu divdesmit gadus vēlāk?

Kāds ir mecosoprāna ideālais vecums?

Skatoties, kāds mecosoprāns. Ir cilvēki, kolēģi, mākslinieki, kuriem augstākā pilotāža, viņu kapacitāte, viņu vokālā iespēja nekad netiks ne līdz Amnerisai, ne Kundrijai. Tas nozīmē, ka viņu maksimums ir sasniegts jau trīsdesmit gados. Tad atlikušos piecpadsmit, divdesmit viņi vienkārši dzied repertuāru, kurā viņi ir sasnieguši absolūto maksimumu.

Tu esi nolikusi savu mecosoprāna vecumu?

Rudenī man būs četrdesmit pieci, un esmu nolikusi sev desmit gadus. Pa desmit gadiem esmu nolēmusi izdarīt visu, ko vispār vēl var izdarīt.

Man ir dažas lomas, ko noteikti vēl gribētu. Man ļoti gribētos nodziedāt Amnerisu dažādos iestudējumos, vienkārši izmēģināt, kā tas būtu. Man interesē Azučena, kas būtu no “Trubadūra”, gribētos paskatīties varbūt šo to no Vāgnera, bet man absolūti un pilnīgi vairs neinteresē Mocarta partijas, man neinteresē zēnu partijas. Es vairāk nejūtos kā Šarlote. Domāju, ka esmu palikusi pietiekami ironiski ciniska.

Kādreiz tu gribēji dziedāt Kvikliju “Falstafā”…

Kvikliju “Falstafā”, tāpēc ka man liekas – būtu interesanti pagriezt to stāstu un izstāstīt, ka Kviklijai vispār ir romāns ar to Falstafu un ka viņa nemaz tāda draudzene visām tām dāmītēm nav. Man patiesībā arī tīri labi patiktu kādreiz, kā jau visiem lielajiem mecosoprāniem, nobeigt ar Grāfieni “Pīķa dāmā”. Domāju, ka tas būtu labs izgājiens pašās beigās.

Raimonda Paula un Elīnas Garančas koncerts "Ja Tevis nebūtu..."

Trīs galvenās lietas, kas, manuprāt, ir solistes karjerā – režisors, diriģents un partneris. Varbūt, ka varētu likt arī otrādi – diriģents, mūzika, režisors, tad partneris. Kas tev ir galvenās lietas diriģentā, režisorā un partnerī? Vai tev ir bijuši gadījumi, kad tu atsakies, aizej projām – ar šo režisoru es nestrādāšu, ar šo diriģentu es nestrādāšu, ar šo partneri es nedziedāšu?

Tas izklausās pēc kaprīzes, bet ir bijis. Jā, es nekad neuzspiežu un nesaku teātrim – vai viņš, vai es. Parasti tā ir sanācis, ka cilvēki manī ir ieklausījušies, un ir bijuši gadījumi, kad es teicu, ka man liekas, ka tā nav pareizā izvēle. Beigās tiešām izrādījās, ka tā nebija pareizā izvēle. Man ar partneri ir ļoti svarīgi sastrādāties. Man vajag, lai partneris man dod kaut ko un es viņam varu atdot atpakaļ. Ir jābūt jūtu un saspēles ķīmijai. Tev viņš nav obligāti jāmīl, bet ir jājūt tas, ka cilvēks ir gatavs tev palīdzēt un tev atdoties tajā mirklī. Es vienmēr jautāju par kolēģiem, kas būs, jo man ir svarīgi, ka mēs esam komanda.

Man ir svarīgi, ka es ar partneri varu izdzīvot tās emocijas tajā mirklī, kad notiek izrāde, pa īstam. Lai ir kaut kāda kaisle, pat ja tā ir falša, bet lai tā ir.

Lai tas cilvēks visu laiku neiet pa skatuves rampas priekšpusi, demonstrē sevi un dzied.

Vai vari nosaukt savu ideālo partneri?

Man ir bijuši vairāki. Vislielāko skaitu izrāžu esam kopā ar Roberto Alanju (Roberto Alagna) nodziedājuši. Tās ir bijušas “Karmenas” ļoti daudzos teātros.

Es atceros vienu stāstu par Robertu Alanju. Es tev jautāju: “Elīn, kā tu to vari izdarīt? Tu sēdi Hosē  Alanjam uz ceļa, un tā aina ir tik seksuāli piepildīta, un burtiski pēc trīs sekundēm tu celies un dziedi "Habanēru" tajā brīdī. Kā tu to dabū gatavu?

Ieslēdzu un izslēdzu pogu.

Tā kā kompjūterā – tagad es mīlu, tagad es dziedu?

Nē, tā nav. Tā ir mijiedarbība. Tas ir kā domino kauliņu celiņš. Viens iesit otram, un tad viņi pamazām krīt. Ļoti žēl, ka ne ar visiem tā vienmēr sanāk. Es domāju, ka tieši tāpēc mums tās izrādes, kas mums sakrīt, ka tiešām viss ir kopā... Vienkārši tādā milzīgā, skaistā, pūkainā burbulī saplūdis kopā, tas ir ļoti reti. Visiem dziedātājiem tā ir, un tad mēs par viņiem domājam – jā, tur bija viss, tur bija režija kolosāla, diriģents foršs un kolēģi, iestudējums, kostīmi, un viss ir tik brīnišķīgi skaisti. Ir jābūt arī reālistam. Diemžēl, ja cilvēks dzied sešdesmit, septiņdesmit izrādes gadā, kādi pieci vakari tādi varētu būt. Kad balss arī labi lido un nav nekādas problēmas. Tā kā Ņesterenko kādreiz ir teicis, ka dziedātājs ir slims 345 dienas gadā. Tajā dienā, kad viņš nav vairs slims, tad nav izrādes.

Vai ir bijis kādu reizi, ka tu esi atteikusies no režisora koncepcijas, un teikusi – nē, uz šo iestudējumu es nebraukšu, nestrādāšu, es to vienkārši nevaru, tas ir pāri maniem spēkiem, morāles principiem?

Ja tu neesi tam gatavs, ja tev nav nepieciešamības, tad vienkārši nepiekrīti tam.

Man bija vienreiz dzīvē, kad es izstājos no viena iestudējuma. Bija projekts ar „Così fan tutte” piecos dažādos teātros. Pēc trešā es teicu, ka vairs nevaru, jo emocionāli šis režisors bija ļoti grūts. Ar viņu strādāt bija ārkārtīgi smagi. Viņš bija ļoti negatīvs, mūs visus jaunos lamāja, teica, ka mēs neko nesaprotam, visa tā jaunības enerģija.

Pēc tam es pateicu, ka man tas nav vajadzīgs, es to negribu. Ja tas nozīmē, ka pēc tam pasēdēšu mājās, tad pasēdēšu mājās.

Un diriģents?

Diriģents ir ļoti sarežģīta tēma, jo uzskatu, ka mūsdienās jaunie diriģenti – lielākā daļa nav gatavi šim darbam. Viņiem nav pieredzes, iespējas izanalizēt, kas no viņa ir nepieciešams. Domāju, ka mūsdienās arodbiedrības lielā mērā grauj cenzūru, profesionālismu. Mūsdienās ar visu #MeToo, nu jau diriģents ir tirāns un briesmonis, kurš aizrāda flautai, ka viņa netīri spēlē. Viņiem, nabadziņiem, arī pašlaik ir grūti. Diskriminācija tagad, vīriešu un sieviešu tēma kā tāda... Neviens jau vairs neko neuzdrīkstas teikt. Ļoti daudzi šie jaunie diriģenti, kuri – tikko nospēlēja klarneti un ir diriģents, nospēlēja vijoli un ir diriģents, nospēlēja arfu un atkal ir diriģents, viņiem nav elementārākās kinderštūbes. Viņiem nav tā kā Muti, kurš gadiem ilgi nospēlēja klavieres kā pianists citiem lielajiem diriģentiem un mācījās, ko tas vispār nozīmē. Viņš domā, ka viņš paspēlē, paņems zizlīti rokā un ies un mahāsies. Tā ir sāpīga tēma. Es kaprīzi šajā ziņā vienmēr prasu savam aģentam, ja man piedāvā partijas, kurš būs tenors vai soprāns, kurš ir diriģents, un tad ir režija. Tas man interesē.

Pieņemu, ka ar savu dzīvesbiedru Karelu (diriģents Karels Marks Šišons  red.) tev ļoti labi sakrīt koncertos un izrādēs. Vai labprāt ar viņu muzicē?

Mēs ļoti labprāt koncertējam kopā, jo mums ir ārkārtīgi liela izvēle dažādākajām programmām – gan ārijas, gan dziesmas. Mums nepatīk kopā iestudēt operas, tāpēc ka ir bijuši gadījumi. Ir grūti, piemēram, ja ir kolēģis, ar kuru man ļoti labi saskan, bet viņš ir nemuzikāls, viņam Karels nepatīk. Karelam nepatīk, ka viņš tad un tad ietur noti par garu, nepaskatās. Arī tīri ģimeniski, ja abi iestudējam vienu iestudējumu un sešas nedēļas dienu dienā rīvējamies, tad vēl bērni klāt… Katrs nostrādājies astoņas stundas dienā, katrs atnāk mājās, grib atpūsties, bet nevar, jo otrs tieši tāpat ir nostrādājies. Ir it kā jāturpina kopīgā sadzīve. Mēs sapratām, ka mums ir daudz patīkamāk satikties koncertos. Viņš ļoti bieži izbrauc dažas dienas pirms tam, sagatavo orķestri, es atbraucu, nodziedu ģenerālmēģinājumu un ejam uzreiz uz koncertu.

Jūs esat pasākuši jaunu talantu festivālu, vai jūs to turpināsiet? Vai tas nozīmē, ka lēnām gatavojies pedagoga karjerai?

Tu mani noķēri!

Pedagoģija man ļoti interesē. Varbūt zemapziņā gatavoju savu turpinājumu, kad beigšu savos piecdesmit piecos gados dziedāt.

Man ļoti patīk un interesē fakts, ka jaunie dziedātāji, kad pabeidz mūzikas akadēmiju vai institūtu, viņi ir iemesti lielajā dzīvē, un viņiem neviens nepateiks, kā jānoslēdz līgumi, pie kā jāpiestrādā, ko nozīmē ķermeņa kontrole, kas mūsdienās notiek sociālo mediju pasaulē, kā sevi aizstāvēt līgumā, teātrī, kā izcīnīt repertuāru un aizstāvē sevi no nepareizā repertuāra. Jaunie cilvēki, kuri ir Austrijā, man zvana un raksta, saka: “Mēs bijām tikko uz noklausīšanos, es nezinu, man pateica, ka tas un tas…” Es teicu, ka arī tas pieder pie lietas – tevi testē. Tevi noskenē un pasaka: “Tu esi sūds un nevienam nederi.” Tev jāskatās, ko ar to situāciju vari pats izdarīt. Ļoti daudzi tevi provocē. Tādā veidā viņi pārbauda tavu spēju. Kādreiz Vīnes operā bija neticami. Atceros, ka bija jauns iestudējums ar "Rožu kavalieri". Milzīga, sarežģīta, četru stundu opera. Bijām pieci debitanti. Mēģinājumi bija divas dienas, orķestri mēs neredzējām, skatuvi mēs neredzējām. No tās pieredzes, kas bija uz profesionālismu, mēs visi pieci salikāmies milzīgā kamolā. Es ļoti maz no tās izrādes atceros, bet šis tas ir nodokumentēts, un patiesībā nemaz tik slikti nebija. Akadēmijā gribu dot pieredzi, kā sevi pasargāt, kā sevi aizstāvēt, atrast sevi, izplānot karjeru. Kā reaģēt uz kritiku ne tikai no žurnālistiem, kā reaģēt uz kritiku no darba devēja, kā aizstāvēt to, ka tev ir 15 ekstra kilogrami – vai tiešām ir obligāti jāklausās direktora aizrādījumi, ja nebūs 15 kilogrami mīnusā, tad ar tevi neturpinās līgumu?

Raimonda Paula un Elīnas Garančas koncerts "Ja Tevis nebūtu..."

Vai tev kādreiz ir bijis  nē, es to negribu, es mainu profesiju?

Protams, ka ir bijis! Gandrīz katru reizi, kad kāpju uz skatuves es domāju – kam man tas ir vajadzīgs? 

Man ļoti patīk psiholoģija un saprast, kāpēc mūsu dabas dziņa ir tik spēcīga, ka katru dienu viņai ir jāsit ar āmuru pa galvu, tāpēc ka sabiedriskās normas viņu grib kontrolēt.

To tu varētu vēl mācīties.

Jā, to es varētu vēl mācīties.

Sevis pārvarēšana. Vai tev allaž priekšā vienmēr ir klints vai tu ej step by step, pakāpiens pēc pakāpiena?

Es ar ļoti lielu piesardzību taustu savu ceļu. Man ļoti patīk izaicinājumi, bet ar prātu.

Dzīve ir tilts

Kāda ir tava galvenā vājība, un kāds ir tavs galvenais spēks?

Man nav pacietības. Es smejos, mūsu ģimenē esmu čivava un mans vīrs ir lielais “dogs”. Viņš klausās, klausās, līdz pasaka “vuf”, un tad mazā čivava aizskrien projām.

Un tavs spēks?

Neatlaidība.

Par pasauli kopumā esi pesimiste vai optimiste?

Daudzus gadus atpakaļ parādījās tests, kur var uzzināt, vai esi melanholiķis, holēriķis vai kas tamlīdzīgs. Esmu melanholiskais sangviniķis.

Esmu ļoti pozitīvs cilvēks, mana enerģija ir pozitīva, bet ir bijuši vakari, kad kārtīgi jānoraudas, lai nākamajā dienā var atkal celties un cīnīties.

Kā tu domā, vai tavas brīnišķīgās meitenes dzīvos labāk nekā tu vai ne?

To ir tik grūti pateikt. Es ceru, ka jā, bet domāju, ka viņām ir ārkārtīgi grūts ceļš priekšā, jo visa šī globalizācija un politiskie spēki, virzieni un sabiedriskā attīstība. Viņām būs daudz vairāk cīniņu par sevis pastāvēšanu ar savu “es”, savu iekšējo taisnību uzturēt būs daudz grūtāk.

Ko tu vēlētos viņās ielikt?

Ticību sev. Pārliecību, ka tas, ko tu dari ar pilnu sirdi un mīlestību, ir pareizais. Neskatīties pagātnē un nedomāt, kas būtu bijis, ja... Kā bija, tā bija. Tagad ir tagad.

Ja tev būtu šī pasakas iespēja un tu noķertu zelta zivtiņu, kādas būtu trīs vēlēšanās?

Katru reizi vēl trīs vēlēšanās!

Kāda loma tavā dzīvē ir naudai?

Tas ir komforts, savā ziņā brīvība, bet tas nav mērķis.

Kā tu gribētu nomirt?

Ātri. Vienalga kur tas ir, miegā vai uz ielas, vai, nedod Dievs, uz skatuves. Iedomājies to drausmīgo sajūtu tiem nabaga cilvēciņiem, kas tur sēž un skatās, kā tu vienkārši – klaks – un nekā nav. Tad jātaisa aizkari ciet, līdz kāds paver vaļā un prasa: “Vai dakteris...” Nē, tas būtu briesmīgi! Vienalga kur – upē vai uz ielas, vai tramvajā, vai lidmašīnā. Vienkārši – klak – un viss.

Ko tu teiksi Dievam, kad tu ar viņu satiksies?

Īsti vēl neesmu gatava šai sarunai. Nezinu. Es domāju, ka varbūt ļaut man atskatīties vēlvienreiz un pateikt: “Varbūt tā nevajadzēja, bet toreiz tas bija mans lēmums, un toreiz man tas likās pareizi, ja mani var tādu pieņemt, es labprāt ienākšu.”

Vai tu esi laimīgs cilvēks?

Tas ir ļoti triviāls jautājums. Gētem ir brīnišķīgs teiciens: “Līdz debesīm lēkājošs un līdz padibeņiem izmisis.” Savā ziņā tāda arī mana ikdiena ir. Man ir brīži, kad varētu visus apskaut un samīļot, un sabučot, atdot viņiem visu, kas man ir, un nejautāt neko atpakaļ. Ir daudz brīžu, kad man liekas, ka manī raida tik daudz bultu. Tik daudzi skatās – nu, izturēsi, neizturēsi, varēsi, nevarēsi? Man liekas, ka laime ir puzle no ļoti daudziem, skaistiem momentiem. Pastāvīga laime, man liekas, ka būtu garlaicīga, tādā eiforijā dzīvojot, tāpat nogurst. Nevar katru dienu ēst ''Cielaviņas'' torti.

Ir svarīgi saprast, ka dzīve ir tilts, katram tiltam ir savs pālis. Mūsu dzīvē mazie laimes mirklīši ir pāļi, uz kuriem mēs būvējam pārējo, – dzīvi, sadzīvi, pieredzi.

Ceru, ka beigās varēšu pateikt, ka savu dzīvi esmu nodzīvojusi tā, kā es to gribēju.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti
Skatuve
Kultūra
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt