Diena sākusies

Miljons mugursomā. Stāsta "Ziemassvētku jampadrača" arheoloģijas scenāriste Daira Āboliņa

Diena sākusies

Sagaidu 365 skaistas dienas. Jubilejas saruna ar muzikoloģi Karinu Bērziņu

Elegantais kungs smokingā. Klajā nākusi Guntas Bāliņas grāmata par Artūru Ēķi

Elegantais kungs smokingā un citas viņa šķautnes – Guntas Bāliņas grāmatā par baletdejotāju Artūru Ēķi

"Tas ir ļoti dīvains, ļoti savdabīgs mūžs. Kā Artūrs pats raksta – ceļš šūpolēs. Viņš ir cēlies, kritis, kritis un atkal cēlies. Šis ceļš nav bijis viengabalains – tas bijis ar ļoti dramatiskiem, sāpīgiem kritieniem un celšanos. Varu teikt tikai vienu – bija grūti, bet esmu gandarīta par to, ka šis darbs ir tapis un grāmata iznākusi. Vislielāko komplimentu saņēmu no Tamāras, kura teica šādus vārdus: man ir tāda sajūta, ka to rakstījis pats Artūrs," teic kādreizējā baleta prīma, šodien – dejas vēsturniece, horeogrāfe un pedagoģe Gunta Bāliņa. Gada nogalē klajā nākusi viņas jaunākā grāmata par baletdejotāju Artūru Ēķi. Tās nosaukums ir "Dzīves šūpoles".

Ieva Zeidmane: Grāmata sākas ar brīnišķīgu ievadu – tās ir paša Artūra Ēķa 1997. gadā rakstītās lappuses par bērnību, par jaunību, par likteni. Un noslēdzošais ir šis teikums: "Es kāpu kalnā, un tur mani gaidīja tādi ceļi, par kuriem būtu jāraksta vesela grāmata, ja vien mācētu." Artūrs Ēķis esot bijis izcils stāstnieks.

Gunta Bāliņa: Jā, tā tiešām ir taisnība, un ne tikai stāstnieks, bet arī rakstnieks, jo tajā laika posmā, kad viņš sāka darboties arī politikā, tapuši ļoti daudz interesanti raksti ne tikai ar politisku ievirzi, bet arī dažādi apsveikumi, veltījumi. Manuprāt, tā varētu būt bijusi viņa trešā radošā šķautne – ne tikai dejotājs un stāstnieks, bet arī rakstnieks.

Grāmatas nosaukums "Dzīves šūpoles" arī patapināts no Artūra Ēķa paša rakstītā.

Jā, noteikti, jo ideja par šīs grāmatas tapšanu pieder Artūra dzīvesbiedrei Tamārai Ēķei, un pirmais, ko viņa man atrādīja un piedāvāja, bija tieši šis Artūra Ēķa raksts pašam par sevi.

Grāmatā ir arī Artūra Ēķa rakstīti teksti. Materiāls ir plašs un daudzviet arī ļoti personisks, ļoti intīms, tostarp arī Artūra Ēķa rakstītās mīlestības vēstules Tamārai. Kāda jums izvērtās šīs grāmatas veidošana?

Ceļš bija ļoti grūts, jo nebiju Ēķu ģimenes draugu lokā. Mēs esam bijuši kolēģi, pie tam tad, kad es sāku dejot, Artūra Ēķa dejotāja mūžs jau tā kā noslēdzās. Līdz ar to šis uzdevums bija divtik grūts, jo rakstīt par cilvēku, kuram tu neesi bijis blakus, ir salīdzinoši grūti, tāpēc pagāja vairāk nekā trīs gadi, kamēr vairāk vai mazāk iedziļinājos viņa rakstītajās atmiņās – ko viņš rakstījis un domājis pats par sevi, par ģimeni, par dēlu, arī par politiku, sabiedrību, baletu. Viņš aizskāris ļoti daudzas tēmas.

Ejot tam visam cauri, atklājās ļoti daudz nezināmā arī par pašu Artūru. Ļoti daudz izteica vēstules, kuras viņš rakstīja 50. gadu beigās, atrodoties Maskavā. Kā grāmatā esmu piemetinājusi, lasot šīs vēstules, rodas iespaids, ka varbūt mēs līdz galam neesam viņu tā pa īstam pazinuši. Jo tur ir tik daudz skaudruma! Tieši šajās vēstulēs atklājas mazāk zināmais Artūrs Ēķis, kurā ir mīlestība, trauslums un cīņas gars būt priekšā, būt labākajam. Tajā pašā laikā viņš atklājas arī kā cilvēks, kuram ir ļoti grūti sadzīvot ar vientulību, būt vienam. Šajās vēstulēs atklājas ļoti daudz sirdi plosošu nianšu, kuras mēs līdz galam nebijām zinājuši par Artūru Ēķi.

Bet nebija bail atklāt ļoti personiskas šķautnes?

Nē. Domāju, ka reizēm ir tieši otrādi –

cilvēkiem ir jāzina ne tikai [mākslinieka] parādes puse, šajā gadījumā – Artūrs Ēķis kā sabiedrības cilvēks smokingā, prezentējot gan baleta trupu, gan arī lielo teātra darbinieku saimi, bet arī pilnīgi citas rakstura šķautnes.

Varbūt aiz elegantā, sirmā kunga smokingā slēpjas daudz dziļākas emocionālās lietas un jūtu pasaule.

 

Vai jums jau pašā sākumā bija skaidrs, kāda būs šī grāmata, vai tomēr tā veidojās rakstīšanas procesā? Jau uzreiz zinājāt, ka tajā nebūs ne Artūra Ēķa drauga, ne audzēkņu atmiņas?

Sākums bija ļoti grūts... Tā kā vairāk esmu “sausu” biogrāfiju rakstītāja, tad arī pirmais uzmetums šai grāmatai man bija tāds salīdzinoši sauss. Bet materiāls bija ļoti liels. Pie tam interesanti bija tas, ka Artūrs, it kā domājot par to, ka reiz tāda grāmata varētu tapt, visus materiālus, visus rakstus bija salicis akurāti pa mapītēm. Kad es visu to sāku skatīties cauri, protams, bija ļoti grūti saprast, kā grāmata veidosies.

Bija viņa rakstītais raksts par savu bērnību, par tām šūpolēm – kā viņš centies šūpoties arvien augstāk, bet vienmēr kritis un atgriezies sākumpunktā. Bija grūti to visu savilkt kopā, un bija reizes, kad materiālu noliku malā un nesapratu, kā vispār to varētu sasaistīt.

Un tad ir tāda dīvaina lieta, ka reizēm ienāk prātā kādas domas, kuras, man pat liekas, nāk no augšas. Kā man daži kolēģi teica – tev Artūrs no augšas vienkārši stāsta, kā labāk visu salikt kopā.

Un varbūt patiesi tā – jo pēc tam kaut kā izveidojās savelkošais tēls – tas ir tas liktenis, “policists”, kas nepārtraukti bijis klātesošs viņa dzīves nozīmīgākajos brīžos un licis izvēlēties, pa kādu ceļu iet, kur iet, nepasakot priekšā, kādas būs beigas. Un šis viņa ceļa “regulētājs”, policists jeb liktenis kaut kādā veidā savilka kopā visu viņu dzīvi. Man liekas, ka šis galvenais un noteicošais tēls varētu būt visā viņa dzīvē.

Kā šīs grāmatas kopā salicēja vislielāko komplimentu saņēmu no Tamāras, kura teica šādus vārdus: man ir tāda sajūta, ka to rakstījis pats Artūrs... Ka nav sajūtas, ka to rakstījis kāds cits, jo ir viņa domas, viņa valoda. Tas bija vislielākais kompliments.

Es Tamārai piedāvāju grāmatu izlasīt jau tad, kad manuskripts bija gatavs, bet viņa teica – nē, esot ļoti bail. Un faktiski viņa grāmatu ieraudzīja tikai tad, kad grāmata jau bija izdevuma formātā – ievākota, un tad man tiešām tas bija lielākais kompliments – ka ir sajūta, ka to visu runājis Artūrs.

Tomēr grāmatā taču ir arī Tamāras Ēķes atmiņas. Tas bija tāds dialoga process?

Jā, mēs ļoti daudz ar Tamāru runājāmies. Ierakstīju šīs sarunas diktofonā, un tad mēģināju atrast interesantākos brīžus no visa, ko viņa stāstīja, kaut kādā veidā savelkot kopā ar Artūru pašu. Jā, tās ir viņu atmiņas. Līdz ar to, ka šis materiāls tiešām bija liels, man negribējās iet to tradicionālo ceļu, grāmatā pievienojot klāt kolēģu un draugu atmiņas. Jo šāda veida grāmatas mums ir ļoti daudz, arī par vienu no mūsu izcilākajiem baletdejotājiem Māri Liepu, un man likās, ka šeit noteicošais būs tieši pats Artūrs. Mēģināju apkopot viņa interesantākos rakstus un arī veltījumus kolēģiem. Tur ir ļoti daudz sirsnības, kas veltīta viņa pirmajai lielajai mīlestībai Inārai Ginterei, viņa klasesbiedram Haraldam Ritenbergam un ne tikai – ir daudz veltījumu jubilejās, arī viens otrs skarbāks raksts saistībā ar politiku. Ir ļoti emocionāli apraksti par viņa attiecībām arī ar dēlu.

Mēnesi pēc Artūra aiziešanas viņsaulē aizgāja arī dēls. Līdz ar to Tamārai tas bija milzīgs trieciens... Man pašai likās ļoti nozīmīgas rindas, ko Artūrs rakstījis mūža pēdējās dienās, stundās – ka teiksim labus vārdus, cilvēkiem vēl dzīviem esot. Tas ir ļoti aizkustinoši.

Ka mīlēsim viens otru un teiksim labus vārdus, kamēr esam dzīvi. Man liekas, tur ir ļoti daudz interesanta – tieši viņa redzējums, viņa skatījums. Es silti ieteiktu izlasīt šo grāmatu, jo Artūrs Ēķis tajā redzams ne tikai kā skaists mākslinieks, dejotājs un kinoaktieris, bet arī cilvēks.

Grāmatā, protams, ieskicētas arī lomas. Vai ir kāda loma, ar kuru jums pašai visvairāk asociējas Artūrs Ēķis?

Viena no spilgtākajām lomām nenoliedzami ir Klods Frolo "Parīzes Dievmātes katedrālē". Tā ir ļoti spilgta loma tieši aktiermeistarības ziņā. Varbūt tehniskajā ziņā Artūrs Ēķis nekad nav bijis tik spožs dejotājs kā, piemēram, Māris Liepa, toties aktierisko lomu viņam bijis pietiekoši daudz, un noteikti kā pirmo es atzīmētu tieši Klodu Frolo. Protams, nerātnais Pērs Gints. Un tad kādas mazākas, sīkākas lomiņas – noteikti Barmalejs "Doktorā Aikāsāp", kuras fotogrāfijas arī ir šajā grāmatā. Ir daudz klasisko lomu – gan princis Zigfrīds un noteikti ļaunais burvis Rotbarts. Un man liekas, ka tieši raksturlomas Artūram padevušās uz skatuves visspilgtāk – tieši nevis klasiskās, bet raksturlomas. Ja mēs salīdzinātu princi Zigfrīdu un Rotbartu, es dotu priekšroku Rotbartam.

Vai dejas profesionāļu vērtējums savulaik sakrita ar to, ko skatītāji domāja par Artūru Ēķi?

Strādājot pie šīs grāmatas, esmu izlasījusi ļoti daudzas tā laika kritikas. Tur ir gan Harija Sūnas, gan Ijas Bites un Erika Tivuma recenzijas. Neteiktu, ka šajās recenzijās Artūrs būtu ļoti slavēts. Tās ir salīdzinoši pasausas – ka "loma bija arī Artūram Ēķim", vai viņš bija "spilgti redzams". Bet ļoti skopiem vārdiem. Ja par Haraldu Ritenbergu atsauksmes un recenzijas parasti bija ļoti izsmeļošas, tad par Artūru Ēķi diemžēl mazāk. Protams,

viņa zvaigžņu stunda nenoliedzami ir kino. Kā viņš pats rakstīja, tad viņš 20 gadus smagi strādājis operā un neviens viņu tā īpaši nav atpazinis, bet pēc "Vella kalpiem" viņš kļuvis zvaigzne – viņu pēkšņi visi atpazinuši.

Lūk, cik liela nozīme māksliniekam ir veiksmīga kino debija, lai viņš kļūtu slavens...

Vai Artūram Ēķim pašam šķita, ka savās dzīves šūpolēs viņam izdevies augsts lidojums?

Domāju, ka viens no augstākajiem lidojumiem noteikti bijuši deviņdesmitie gadi, kad, neesot vairs uz skatuves kā māksliniekam, viņš mēģināja sevi pieteikt politikā. Un tad ir abi lielie amati – gan Teātra darbinieku savienības priekšsēdētājs, gan Latvijas Baleta asociācijas priekšsēdētājs. Publicitātes ziņā tie ir augstākie amati. Bet nevaram salīdzināt mākslinieciskās puses, jo diemžēl baletdejotājiem mūžs ir tik īss – tie ir divdesmit, divdesmit pieci gadi, un, tikko tu aizej no skatuves, tā ļoti ātri tevi arī aizmirst. Tāpēc domāju, ka

tieši kino ir viens no augstākajiem punktiem un otrs ir politika un sabiedriskā dzīve atjaunotajā Latvijā, kaut arī tas viņam bija gan spožums, gan posts.

Darbu pie kino lomām Artūrs Ēķis pats arī izbaudīja?

Jā, lasot viņa rakstīto, ir ļoti daudz interesanta. Viņam ir vairāk nekā padsmit kino lomas, protams, bez "Vella kalpiem" ir ļoti daudz epizodisku lomu. Pēc savas būtības un staltā auguma viņš vairāk izskatījās pēc ārieša, tāpēc epizodiskajās lomās viņš ir gan vācu virsnieks, gan gubernators – tādas cēlas lomas. Gan arī viena no pirmajām epizodēm – "Privalova miljoni" kopā ar Ludmilu Čursinu, kurā viņš izskatījās ļoti eleganti frakā. Viņam ļoti piestāvēja smokings un fraka.

Izrādās, ka Artūrs Ēķis darinājis arī rotas!

Jā, jo ceļš viņu saveda kopā ar nu jau diemžēl aizsaulē aizgājušo rotu mākslinieku Oļegu Auzeru. Viņi dzīvojuši kaimiņos, un Auzera kungs piedāvājis Artūram pamēģināt savas prasmes izteikt arī rotās, jo darbošanās ap rotām nomierina un tai pašā laikā arī paplašina redzesloku.

Dzīvoklī tika iekārtota vesela darbnīca – gan ar dzintara slīpēšanai vajadzīgo aprīkojumu, gan ar sudraba stienīšiem, drātiņām, no kurām tika veidoti rotu ietvari un ķēdītes. Darbnīca vēl joprojām palikusi – Tamāra to nav aiztikusi.

Tur stāv vesela virkne Artūra darbarīku. Kad sācies darbs pie rotām, Tamāra ar Artūru braukuši pat uz Brīvdabas muzeju, piedāvājot savus darbiņus. Andelēšanās īpaši nav vedusies, bet pats process, kā Tamāra teic, bijis ļoti radošs un aizkustinošs. Artūram arī piemitusi tāda īpašība – ja viņš ir kaut ko uzsācis, tad mēģinājis to novest līdz galam. Šīs rotas Tamārai, protams, saglabājušās – ir ļoti skaistas aproces, kuloni un arī mazie auseklīši. Tā ir arī viena no tādām radošajām šķautnēm, kuru Artūrs attīstīja 90. gadu sākumā, faktiski pat 80. gadu beigās.

Arī Tamāra pati šīs rotas valkājusi?

Tamāra pati par to netika stāstījusi. Rotas stāvēja ļoti skaisti kastītē, un tad, kad mēs ar viņu tikāmies saistībā ar šīs grāmatas tapšanu, man tika izrādītas visas rotas. Protams, tās ir ļoti skaistas, akurāti nostrādātas un ar labu gaumi – var just, ka tas nav gatavots pa roku galam. Tā ir viena liela rakstura šķautne – pabeigt darbu līdz galam.

Grāmatā ir arī daudz fotogrāfiju.

Tās pārsvarā ir no Artūra paša privātā arhīva. Arī visas fotogrāfijas bija saliktas akurāti, pa gadiem – bērnība, vecāki, braucieni, kopā būšana ar Tamāru, pirms viņi stājas laulībā. Ļoti daudz negatīvu un mazo fotogrāfiju ir ar dēlu. Kā Tamāra teica – tā ir pirmā Ivo sesija, vēl pavisam mazam esot. Un viss bija tiešām sakārtots ļoti kārtīgā secībā, ar gadskaitļiem. Ir fotogrāfijas arī no kolēģiem, bet lielākā daļa ir viņu pašu – tieši Artūra Ēķa personīgais arhīvs.

Vai šobrīd, kad grāmata ir gatava, jums ir sajūta, ka jūs esat personiski pazīstama ar Ēķu ģimeni?

Jā, jo strādājot pie grāmatas, atklājās ļoti daudz nezināma, ļoti daudz interesanta, savā ziņā arī traģiska, ko pat nebiju iedomājusies, ka tas tā varētu būt. Jā,

Artūrs ir viens no viņa “zelta klases” neaprakstītajiem dejotājiem, jo līdz šim viņš bija palicis tā kā ārpus savas klases kolēģiem. Un man liekas, tas bija likumsakarīgi, ka šāda grāmata ir tapusi. Tajā varēs atrast atbildes uz ļoti daudziem jautājumiem, kuri būtu interesanti daudziem citiem kolēģiem.

Grāmata šobrīd ir pieejama, un esmu priecīga gan es, gan Tamāra, jo grāmata bija viņas sapnis. Viņa teica – darīšu visu, lai tā grāmata taptu! Un man liekas, ka tas ir nozīmīgs noslēdzošais posms viņu abu kopdzīvē. Būšu ļoti priecīga, ja cilvēkos šī grāmata raisīs interesi. Jo tas ir ļoti dīvains, ļoti savdabīgs mūžs, kā Artūrs pats raksta – ceļš šūpolēs. Viņš ir cēlies, kritis, kritis un atkal cēlies. Šis ceļš nav bijis viengabalains – tas bijis ar ļoti dramatiskiem, sāpīgiem kritieniem, un atkal bijusi celšanās un atkal – kritiens, kamēr beigās ir kritiens, no kura vairs cilvēks nav varējis piecelties. Bet mūžs ir interesants, dažāds. Varu teikt tikai vienu – bija grūti, bet esmu gandarīta par to, ka šis darbs ir tapis un grāmata iznākusi.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Svarīgākais šobrīd

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt