Kultūrdeva

«Kultūrdeva»

Kultūrdeva

“Kultūrdevā” viesojas Latvijas Radio kora mākslinieciskais vadītājs Sigvards Kļava

Valmieras drāmas teātris – bez mājām

Ekstrēmais teātris. Kā remonta un birokrātijas sarežģījumus pārvar Valmieras Drāmas teātris

"Mums 2023. gada septembrī ir simtgade. Kad ''[Valsts] nekustamajiem īpašumiem'' saku: bet ko tad man darīt ar šo simtgadi? Viņi saka: nu svinēsiet simtu pirmo. Tas ir tas, ko biroju cilvēki, ierēdņi savā galvā nekad nevar salikt kopā, ka ir tās emocionālās lietas," remontdarbu emocionālo pusi raksturo Valmieras Drāmas teātra direktore Evita Sniedze. Kaut arī teātra ēka jau daudzus mēnešus ir remontā, teātris šogad nebeidz pārsteigt un iepriecināt ar spēcīgiem iestudējumiem, saņemtas vairākas "Spēlmaņu nakts" nominācijas un balvas.

Henrieta Verhoustinska: Valmieras Drāmas teātrim šis gads ir bijis ļoti sarežģīts, bet vienlaikus ļoti bagātīgs, ko uzrāda arī "Spēlmaņu nakts" nomināciju klāsts – astoņpadsmit nominācijas, no kurām, ja pieskaita skatītāju simpātiju balvas, ir arī četras nopietnas balvas.

Evita Sniedze: Īstenībā piecas, jo simpātiju balva ir arī Valmieras vasaras teātra festivālam, kas arī ir Valmieras teātra daļa.

Lūk, tātad piecas pamatīgas balvas. Par ko tas, tavuprāt, liecina, šīs bagātīgais nomināciju birums un arī balvu saņemšana?

Pirmkārt, tas liecina, ka teātris ir ieguvis radošu briedumu atkal. Nenoliedzami, ka teātra dzīve iet uz augšu, uz leju. Kaut kādā brīdī tev ir augšā vilnis un tu ar bažām gaidi, ka tas tomēr kritīsies. Tas liecina, ka esam iekarojuši arī Latvijas teātru vērtētāju uzmanību.

Mēs visu laiku ļoti baidījāmies, ka tās nominācijas nāks, tāpēc ka mūs sāks žēlot par to, ka mēs esam bez mājām, bet es tomēr esmu pārliecināta, ka tas tā nav.

Kā žūrijas locekle varu apliecināt – nē, tas nebija tādēļ.

Ļoti labi. Protams, mēs esam diezgan mērķtiecīgi uz to gājuši, mums tagad ir divi jauni štata režisori: Inese Mičule un Toms Treinis. Mums  ir pievienojušies deviņi jauni aktieri, kas ir ļoti, ļoti spēcīgi, es uzdrošinos teikt, šobrīd spēcīgākā kopa Latvijas teātrī, kas arī strādā kopā, pat vienā izrādē gandrīz visi. Tas viņiem dod enerģiju, dod spēku un es ceru – arī pārliecību, ka Valmiera ir viņu īstā vieta, jo tieši šeit viņi var realizēt savas ambīcijas un pierādīt [sevi]. Vislielākais prieks man bija par "[Kam bail no] Virdžīnijas Vulfas" nominācju, man bija ļoti, ļoti liels gandarījums, ka mums bija nominēti pieci jaunie aktieri.

Protams, nenoliedzami, šīs nominācijas mums tieši šai brīdī ir ļoti svarīgas. Tas ir tas apliecinājums, ka mēs darām pareizi, ka mūs skatītāji, – ne tikai skatītāji, arī profesionāļi novērtē.

Mēs mētājamies apkārt, bet tā struktūra ir ļoti dzelžaina un tiešām, kaut arī spēlējam vairākās vietās, mēs nepārtraukti iestudējam. Par to, ka mēs varam tik daudz spēlēt, es varu teikt paldies skatītājiem. Tāds novembris, kāds ir bijis šajā gadā, mums ir pirmo reizi: gan biļešu ieņēmumi lieli, gan arī tāda sen nebijusi, simtprocentīga apmeklētība. Mēs tiešām esam arkārtīgi pateicīgi skatītājiem, gan ka viņi nāk uz Valmieras teātra Apaļo zāli, kur nebūt nav tie ideālākie apstākļi – zālē viss ir brīnišķīgi, silti un labi, bet tajā paša laikā labierīcības ir ārpusē; gan tiem cilvēkiem, kas nāca uz viesizrādēm gan Latgalē, gan Kurzemē, kas nāk Rīgā uz Dailes teātri.

Šobrīd jūs esat trupa uz riteņiem.

Mēs esam trupa uz riteņiem, jā, bet patiesībā tā mūsu braukāšana apkārt ir bijusi vienmēr. Latgales un Kurzemes tūres ir bijušas vienmēr. Šobrīd mums ir divi hiti, tos var likt jebkurā vietā, viņi ir pilni, tās ir labākā gada [mazās formas] izrāde, "Kalendārs mani sauc" un otra izrāde, par kuru man ļoti žēl, ka viņa nedabūja balvu kā labākā jauniešu izrāde – "Mēs, roks, sekss un PSRS".

Bet viņa dabūja skatītāju simpātiju balvu.

Jā, par to mēs arī sitam sev uz pleca. Šī izrāde ir ne tikai radījusi interesi jauniešos par to laiku; pēc tam, kad viņi ir atnākuši ar skolu, ar klasi uz šo izrādi, viņi atved arī vecākus. Savukārt vecākiem tas raisa atmiņas un pēc tam viņi sarunājas ar bērniem. Tas, man liekas, ir labākais, kas var būt, ka tev vienā izrādē tiek izstāstīta īsā vēsture un pēc tam vari iedziļināties, jautāt vecākiem vai vēstures skolotājam, skatīties, kas tad īstenībā tur notika. Es pati viņu skatījos un domāju par to, ka, pirms mēs uzzinājām patiesību, mēs jau tieši tādā pašā mucā dzīvojām, kā tagad dzīvo totalitārajās valstīs. Nekāda baigā atšķirība jau nebija, mēs tieši tāpat kaut ko pa spraudziņām redzējām, tajā laikā nebija interneta. Tādā ziņā šī izrāde ir ļoti, ļoti vērtīga un tieši laikā. Tad kad mēs viņu iestudējām, nezinājām, ka tā būs. 

Evita Sniedze un Henrieta Verhoustinska

Šīs divas izrādes un izrāde "Kam bail no Virdžinijas Vulfas", tie ir tādi Valmieras teātra hiti, tu esi arī dramaturģe un arī teātra mākslinieciskā vadītāja, ko šīs trīs izrādes – luga par mūsu padomju jaunību, tā varētu teikt, "Kalendārs mani sauc" – luga par mūsdienām un "Kam bail no Virdžinijas Vulfas", tātad Olbija klasika... Ko tas uzrāda par Valmieras teātra repertuāru?

Domāju, ka tas uzrāda šī brīža varējumu, to, ka mums ir spēki visās paaudzēs. To, ka varam kā teātris, radošā un arī tehniskā brigāde pacelt dažādas sarežģītības izrādes. Par to dažādo paaudžu varējumu: ja mēs skatāmies, kas notiek "Virdžīnijā Vulfā", kur ir fantastisks Elīnas Vānes darbs ar Mārtiņu Liepu un pretī ir Ieva Barkāne un Krišjānis Strods. Tad ir "Kalendārs", kur ir pilnīgi citi spēles noteikumi.

Mārtiņš Eihe ir uzorganizējis citu spēles telpu un citus eksistences nosacījumus.

Tieši tā. Un tā traģikomika, kas ienāk, gan ko aktieri kopā izdomā, gan Aigara Apiņa kustības, Mārtiņa Meiera un visu pārējo sadarbība, kā viņi veido to izrādi, to traģikomiku, to var panākt ļoti retās izrādēs. Tad "Sekss. Roks" pirmajā celienā visi smejas, otrajā cēlienā ir diezgan liels klusums, tāds dziļš klusums, kurā cilvēki domā.

Šosezon ir tapis vēl viens bestsellers, varētu pat teikt, tāds asiņains bestsellers, tie ir "Nelabie" pēc Dostojevska, režisora Elmāra Seņkova režijā. Skatoties uz ar asinīm notašķītajiem aktieriem, es nevarēju nedomāt par to, ka teātrim nav dušas…

Visi iet uz mājām, izņemot Krišjāni Strodu.

Tādi asiņaini?

Nu, viņus ar slapjām salvetēm notīrām. Bet Krišjānis Strods pagaida, kamēr aiziet visi skatītāji, tad skrien uz skatītāju tualetēm, konteinerā, mazgāties dušā. Un diemžēl, tā kā izrāde ir spēlējama tikai Apaļajā zālē (februārī tā būs Nacionālajā teātrī viesizrādēs, var paspēt pēdejās biļetes nopirkt) mēs viņu nevaram pārcelt uz jauno telpu, uz "Kurtuvi". Viņi paliek spēlēt Apaļajā zālē, tā ka Krišjānis Strods visu ziemu skries mazgāties tur. Tur, protams, ne tikai aktieri, bet arī par kostīmiem atbildīgā ģērbēja, kura pēc tam visu nakti mazgā tos kostīmus, viņi ir jāmērcē, pēc tam jāžāvē, īpaši kostīmi, kurus nevar likt žāvētajā, tad viņa ir atradusi kaut kādu metodi, kā to darīt. Tā ka tā ir ļoti darbietilpīga izrāde. Tajā pašā laikā tieši šī izrāde mums iedeva teātra sezonai jaudu. Pēc jaudīgas sezonas, kāda bija pagājušā sezonā, kad liekas, ka ir jābaidās no tā atslābuma, šī izrāde iedeva tādu grūdienu. Arī nākamā izrāde, kas mums bija jauniestudējums, nākamais, kam piedzīvojām pirmizrādi – Toma Treiņa izrāde "SIA Ģimenes romāns", ir pelnījusi uzmanību, arī skatītājiem patīk. Mēs viņu tūlīt rādām Rīgā, Dailes teātrī. Šī izrāde, turpinot par jaudu, pierāda Toma Treiņa varējumu, kur viņš, es teiktu, pirmo reizi parāda inscenētāja dotības. Kaut arī tas notiek Mazajā zālē, Tomam ir pieauguši spārni, kuros viņš redz telpu kopā ar saviem ilggadējiem radošiem biedriem Kristapu Kramiņu un Martu Treini. Viņi ir atraduši tādu brīnišķīgu sadarbību, gan telpu veidojot, gan arī ar aktieriem, kur galvenajās lomās Aigars Apinis un Ieva Puķe. [..]

Ne mazāk kā ar savām izrādēm Valmieras teātris ir izskanējis ar savu remontu. Četri dažādi teātru atjaunošanas stāsti, pamanīju sakritību, ka tie trīs stāsti par kavēšanos attiecas uz ''Valsts nekustamo īpašumu'' apsaimniekotajiem teātriem, savukārt Rīgas cirks, kurš pieder pašam cirkam un ko apsaimnieko pats cirks, ar to viss kārtībā. Vai tas varētu būt risinājums arī Valmieras teātra gadījumā?

Skaidrs, ka mēs par to daudz runājam un domājam, un es ceru, ka kaut kā tiks rasts risinājums, ka ēkas tiks atdotas Kultūras ministrijai un pašu teātru saimniecībā. Tāpēc, ka, pirmkārt, ir tie birokrātiskie šķēršļi, kas ''[Valsts] nekustamajiem īpašumiem'' ir nepārvarami, kas saistīti ar iepirkumiem un visām tām procedūrām. Un galu galā teātra saimniecību, kas ir ļoti specifiska, kas nav biroju ēku apsaimniekošana, tomēr vislabāk zina teātri paši. Arī Jaunā Rīgas teātra gadījumā pēc tam, kas nav noslēpums, kad Jaunais Rīgas teātris tiks pabeigts, būs īres maksa, ko viņi maksās ''[Valsts] nekustamajiem īpašumiem''. Tas un ir arī vēl citas būtiskas lietas, kas visu ļoti sarežģī, ņemot vēra, ka tiek pārlikts no viena maka otrā ar visām problēmām, kas nāk tam līdzi. Mums 2023. gada septembrī ir simtgade un kad ''[Valsts] nekustamajiem īpašumiem'' saku: bet ko tad man darīt ar šo simtgadi? Viņi saka: nu svinēsiet simtu pirmo. Tas ir tas, ko biroju cilvēki, ierēdņi savā galvā nekad nevar salikt kopā, ka ir tās emocionālās lietas. Jaunajā Rīgas teātrī aktieru mūži aiziet, viņi gaida, viņi nedabū lielo skatuvi, viņi piecus gadus gaida iziešanu Lāčplēša ielas ēkā. Manā teātrī jaunie aktieri atnāk – pandēmija, nav lielās skatuves… Nav jau gadiem tas remonts, viņš ir divus gadus, bet tā problēma ir, ka tu nekad nevari zināt, kad tas beigsies. [..] Kad sākām remontēt "Kurtuvi", lai dabūtu vismaz uz diviem gadiem kaut cik adekvātas telpas…

Tā ir laikmetīgās mākslas telpa, kur Valmieras vasaras teātra festivālā notika opera "Vēsā".

Jā. Tur vajadzīgi gan lieli ieguldījumi, gan lieli darbi. Mēs esam metušies absolūtā avantūrā: divu mēnešu laikā ieliet betona grīdas, visu izremontēt, panākt siltas, mājīgas telpas. Gan skatītajiem, gan aktieriem, arī kafejnīcas daļu sagādāt beidzot Valmieras teātra skatītajiem, kuri nāk uz izrādēm. Bet to nevarētu izdarīt bez Valmieras pašvaldības palīdzības, bez tiem cilvēkiem, kas grib to izdarīt, un bez būvniekiem, kas arī ir ieinteresēti. Bet arī viņi izmēģina laimi, viņi visu grib vilkt garumā… Bija jau paredzēts, ka lies betonu, bet nu betonu neielēja tajā dienā… Mums ir pirmizrāde Dailes teātra Mazajā zālē, somu rakstnieka Petri Tamminena darbiņš "Kā sagaidīt citplanētieti". Trīs aktieri izveido stāstu, kā tikt galā ar bailēm, tā ir izrāde pirmajai līdz ceturtajai klasei. Mēs viņu rādām Dailes teātrī un pirmo reizi mēs pirmizrādi taisām ārpus [Valmieras] teātra, bet skaidrs, ka tas jādara, lai maziem skatītājiem nebūtu janak uz auksto ēku. 

Raidījumā "Kultūršoks" redzēju to skatu, kā Aksels Aizkalns vai Krišjānis Strods, lai uzietu pa citām durvīm teātra izrādes laikā, skrien apkārt visai teātra ēkai pa ārpusi...

Jā, tā bija. Tas ir šobrīd novērsts, jo darbi ir apstājušies un SIA "Aimasa" veic ārkārtas darbus, taisot ciet teātra pamatus. Tas nekas, ka jau ir sniegs un mīnus desmit grādi, bez konservācijas ēkā notiek būvniecība un visi tie saglabājamie pamatapjomi tomēr būs jājauc nost, bet nu, ''[Valsts] nekustamie īpašumi'' jau zina, ko viņi dara…

Zināma skepse tavā balsī… 

Es tomēr strādāju drāmas teātrī. Tā kā ir apstājušies celtniecības darbi, tad mēs esam atguvuši atpakaļ tās telpas, kas bija atdotas būvniecībai. Tagad pa auksto Lielo zāli var iziet pa taisno, nav jāskrien apkārt vismaz. Patiesībā ir tā, ka mēs šobrīd tajās telpās, kas mums ir atdotas, esam tā kā tādā Kijivas metro, iekārtojuši pēc iespējas labākus apstākļus. Ir panākts, ka iekšā ir tualetes [..] Ar elektriskajiem sildītājiem, mums ir speciāli tam savilkti jauni vadi, apsildām par diezgan sakarīgam cenām, jo ir labs līgums noslēgts.

Izklausās pēc kaut kā tik ekstrēma…

Jā, bet mums notiek darbs. Mēs mēģinām Apaļajā zālē, mansardā mēģinām, tad vēl slavenajā santehnikas veikalā, kur apakšā mēģina Reinis Suhanovs jauno izrādi "Vārds", un otrajā stāvā Inese Mičule mēģina "Elektru". Patiesībā tas ir ironiski, bet, kad pieņem tos apstākļus un saproti, ka ir baigi neparasti, bet tev kā trupai ir jāsavācas, esat izkasisīti pa daudzām vietām, kad tu to pieņem un redzi, ka radošais process notiek, tad ceru, ka visiem ir tāda pleca sajūta, visi tādā dūrītē mēs par spīti gaidām. Un 2023. gada septembrī mums būs "Jāzeps un viņa brāļi" "Kurtuvē" ar Dzudzilo kā scenogrāfiem, kostīmu māksliniekiem. Mēs savas lielās ambīcijas par māju noliekam uz kādu laiciņu, bet turpinām strādāt.

Bet kāds tad tagad ir tas termiņš? Vēl šobrīd ir jānoslēdz līgums?

Nē, šobrīd, ir sākušies ārkārtas darbi, ko varēja veikt sarunu procedūru rezultātā, tagad notiek darbi, kuros aiztaisīs pamatus, jo šobrīd Valmieras teātrim ir visi pamati vaļā, četru vai trīs metru dziļumā visi pamati vaļā. Viņi ir jāaiztaisa ciet, lai tomēr kaut ko vēl saglābtu un jāuzbūvē tā būve, gan tā jaunā black box zāle jāaiztaisa ciet, to viņi domā izdarīt līdz aprīlim. Savukārt līdz aprīlim jābūt noslēgušamies konkursam par nākamo celtniecību. Tas ir lielais konkurss, un tad, kad aprīlī, cerams, būs kāds uzvarētājs, tad tie vedīs vagoniņus prom, nākamie vedīs vagoniņus atkal šurp, un es ceru, ka mums uz nākamo rudeni būs aiztaisīts jumts. Tad jau mēs varēsim vairāk saimniekot un justies labāk.

Tā kā mājās.

Tā kā mājās, jā.

Vēl bez remonta ko tu redzi kā būtiskākos nākotnes jautājumus Valmieras teātrim?

Bez remonta, kas jāpabeidz? Kas šobrīd vispār būtiskākais, domāju, tas attiecas uz visiem tiem teātriem – mums ir kaut kas jāplāno, bet mēs esam atkarīgi no citiem apstākļiem, un par to vienu apstākli atbild viena ministrija, par otru apstākli atbild cita ministrija. Viņas savā starpā nesarunājas, un mēs kā teātru vadītāji esam ķīlnieki, jo mums prasa plānus un pēc tā mūs vērtē. Bet visādi citādi, domāju, ka visos teātros šobrīd ir veselīga konkurence. [..]

Galvenais ko es gribu, lai skatītāji, neskatoties uz augstām enerģijas cenām un to, ka  nezinām, kas būs ar degvielu un visu pārējo, ka viņi turpina nākt un pirkt biļetes.

Bet skaidrs, ka šobrīd ir tendence, ka viņi pērk to, ko viņi uzskata par labu esam. To, kas ir hiti, viņi izpērk uzreiz, un tas visos teātros, un tad ir kaut kas, kas iet lēnāk. Ir svarīgi skatītāju nepazaudēt, nepievilt, kamēr viņš ir tik uzticīgs.

Ir arī tāda tendence citos teātros Liepājas teātris pagājušajā sezonā par galveno režisoru uzaicināja Dmitriju Petrenko, tad Nacionālais teātris ar šo sezonu par māksliniecisko vadītāju ir uzaicinājis Elmāru Seņkovu. Valmieras teātrim bija eksperiments ar māksliniecisko vadītāju Indru Rogu pirms gadiem, bet principā, tas ir vienīgais teātris bez atsevišķa mākslinieciskā vadītāja pozīcijas.

Tiešām vienīgais?

Jā. Vai jūs kaut ko domājat šajā virzienā?

Mēs šobrīd par to nedomājam. Domāju, ka ir mainījies mākslinieciskā vadītāja pienākumu apjoms un izpratne par to, kas ir mākslinieciskais vadītājs. Man liekas, ja tu esi mākslinieciskais vadītājs, tu studē visos citos teātros pēc kārtas... Nu kā tas ir iespējams, tev ir jārūpējas tikai par savu teātri...

Viesturs Kairišs tā arī dara, viņš šobrīd rūpējas par Dailes teātri. Tu teici, ka jūs pieņēmāt štatā Inesi Mičuli un Tomu Treini. Vai kāds no viņiem varētu arī mākslinieciski vadīt šo teātri?

Iespējams, ka jā. Bet ir vajadzīgs laiks, lai saberzētos. Bet iespējams, ka divu cilvēku vadība, viņu atbildība divatā būs daudz auglīgāka. Mēs skatīsimies, kā tas izvērtīsies. Tas ir ļoti sarežģīti, domāju gan Dmitrijam, gan Elmāram. Tas nav vienkārši – būt par māksliniecisko vadītaju šajā sarežģītajā laikā, kur tev,, no vienas puses,, direktors prasa izrādes taisīt, kuras ir pilnas. Nekas jau nav mainījies no  Džilindžera laikiem, kad viņš teica, viņš studē tāpēc, lai glābtu kasi. Tad ir jāatrod tas brīnišķīgais vidusceļš…

Starp mākslu un kasi…

 Jā, savādāk sanāk, tu savā teātrī studē priekš kases un brauc uz citiem teātriem studēt mākslu. Kā tas bija, starp citu, ar Džilindžeru. Viņš Dailes teātrī studēja "kasi" un uz Liepājas teātri brauca studēt to, ko viņš grib.

Režisors ir radošs cilvēks, tu nevari apspiest viņa vēlmes, ko viņš kaut kādu iemeslu dēļ nevar realizēt tavā teātrī.

Runājot par galvenajiem režisoriem, Valmieras teātrī ir bijuši galvenie režisori un arī leģendāras personības kā Asja Lācis, Anna Lācis vai Varis Brasla, bet laikam visilglaicīgākais ir bijis Pēteris Lūcis. Vai teātrī ir cilvēki, kas vēl ir strādājuši ar Pēteri Lūci?

Jā, ir gan aktieri, gan arī tehniskās daļas cilvēki, kur viņu zina. Pētera Lūča fenomens droši vien ir tas, ka Valmieras teātrim ir iedoti ētiskie pamati, kas teātrī ir ļoti svarīgi, tā profesionalitāte un arī aktuālais. Tas viņa ētiskais uzstādījums – vai viņš ir sienās iespiedies, vai kā gars klīst apkārt, bet tas ir. Un es domāju, ka ļoti svarīgi saglabāt to, ka tu dzirdi otru cilvēku, ka tu gribi dzirdēt, ka tu piedod viņam kaut kādas vājības, bet ļauj taisīt mākslu, tā tolerance dorši vien ir tas, es teiktu. Arī paaudžu pārmantojamība. Iespējams, tas, ka pilsētā nav ko citu darīt, tāpēc teātris kļust par tādu vietu, kur visi grib būt un satikties.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti