Kultūras Rondo

Uldis Tīrons latviski piedāvā krievu rakstnieka Cipkina romānu "Vasara Bādenē"

Kultūras Rondo

Latviešu gaisa dārzi Dubultos; DDT Pārdaugavā, Cipkina veidota Dostojevska pasaule

Edmunds Freibergs: Nezinu, kā mana dzīve būtu izvērtusies, ja nebūtu teātra

Edmunds Freibergs: Liela laime, ka nonācu teātrī

Nacionālā teātra simtās jubilejas sezonā Edmunds Freibergs iestudēs Harija Gulbja “Cīrulīšus”, bet savā jubilejā – 70. dzimšanas dienā - režisors sev dāvina braucienu uz Franciju.

Latvijas Nacionālā teātra režisors, aktieris un pedagogs Edmunds Freibergs 12. augustā atzīmē savu 70. dzimšanas dienu. Svinēs tā, kā pats vēlas, aizbraucot uz Bordo, Francijā. Tāpēc Latvijas Radio raidījums “Kultūras Rondo” ar režisoru tiekas dažas dienas iepriekš.

“Bērnībā man patika dzimšanas dienas, jo mamma cepa rolbiskvītu un vārīja kakao. Tad vienu brīdi jaunības gados arī patika, bija daudz draugu, pasēdēšanas bija omulīgas un jaukas. Ar gadiem svinu daudz atturīgāk,” sarunā atklāj Edmunds Freibergs.

Pēdējos gados parasti viņš kopā ar māsu aizbrauc pie mammītes uz kapiem un tad abi kopā paēd garšīgas pusdienas.

“Nekādas lielas balles nerīkoju. Tikai 60. dzimšanas dienu svinēju teātrī kopā ar kolektīvu un skatītājiem. Kā teica Alfrēds Jaunušans – vienreiz mūžā kaut ko tādu vajag,” bilst Freibergs.

Dāvana sev – ceļojums uz Franciju - nav ne kaprīze, ne nejauša izvēle. Freiberga Francijas mīlestība sākusies jau studiju gados.

“Francijas mīlestība sākās jau studiju gados, kad bija brīnišķīga franču valodas pasniedzēja. Viņa bija Beļģijas francūziete, un ir vesels stāsts, kā nokļuvusi Latvijā. Šarmanta dāma, eleganta. Viņa iepazīstināja ar franču šansonu, un nodarbības bija reizi nedēļā. Es viņu dievināju. Pirmajā reizē pārbaudīja dotumus uz valodām. Man viņa teica, ka es nekad nerunāšu franciski. Aiz cieņas un mīlestības pret viņu es nozvērējos, ka iemācīšos kaut cik valodu,” atklāj Freibergs.

Freibergs atklāj, ka mājas trenējis rīkles "r".

“Mans triumfs bija, kad gala eksāmenā viņa man teica, ka man nav jāvelk biļete, mēs tāpat parunāsimies,” bilst Freibergs.

Režisora mīlestības pret Franciju vainagojums bija iespēja stažēties Parīzē un 1993.gadā un 2012. gadā iestudēt Kolmāras teātrī “Comedie de l'Est” Čehova lugu “Tēvocis Vaņa”.

Savukārt ceļošana ir viena no Freiberga patikšanām.

“Man patīk garšīgi paēst. Man patīk ceļot, man patīk paslinkot, man ļoti patīk laba grāmata. Kad es satieku labu grāmatu, esmu vienkārši laimē, tad es gaidu to brīdi vakarā, kad tieku pie tās grāmatas klāt.

(..) Skaista satikšanās ar grāmatu ir brīnišķīga lieta,” stāsta Freibergs.

Runājot par jubilejas sezonu Nacionālajā teātrī, Freibergs atklāj, ka izvēlējies iestudēt Harija Gulbja “Cīrulīšus”, galveno lomu uzticot aktrisei Lāsmai Kugrēnai.

“Tā bija mana izvēle. Hariju Gulbi uzskatu par vienu no labākajiem Latvijas dramaturgiem. Nenormāli aktuāla, rakstīta 1974. gadā par mājām, kas iet bojā, par pamestajiem laukiem, par ģimeni.

Īstā klasika esot tā, kuras tēmas ir mūžīgas. Šī tēma, man liekas, pašlaik ir ļoti aktuāla. Tā nav tāda viennozīmīga, ka tas ir slikti vai labi,” uzskata Freibergs.

Freiberga gan kā aktiera, gan režisora mūžs ir arī cieši saistīts ar Latvijas Radio un Radioteātri. Toreiz 11–12 gadus veco Pārdaugavas puiku radio ievedusi režisore Herta Naudiņa.

“Bija laiks, kad cēlos un gūlos radio, lasīju dzīvos, piedalījos raidlugās, humora raidījumos. Tad bija klusuma pauze, kad vispār Radioteātrim laikam gāja švaki. Tagad esmu ļoti pateicīgs Radioteātrim, ka man ir iespēja atgriezties. “Mākslas detektīvi” sagādāja lielu gandarījumu,” bilst Freibergs.

Režisors Edmunds Freibergs

Bet stāstot par aizraušanos ar teātri vispār, Freibergs min, ka interese par to bijusi jau kopš bērnības.

“Interese par teātri radās agrā bērnībā, reālā dzīve bija tāda pelēka. Māsa, kas jau bija teātri redzējusi, viņa kaut ko iestāstīja, mēs izveidojām istabas teātri un viens otram spēlējām pašsacerētas ludziņas. Intuitīva vēlēšanās to dzīvi padarīt krāsaināku,” stāsta Freibergs.

Viņš ir gandarīts, ka nokļuvis teātrī.

“Nezinu, kā mana dzīve būtu izvērtusies, ja nebūtu teātra. Visu mūžu esmu juties piederīgs, kā savā vietā,” vērtē Freibergs.

“Jebkurš radošs darbs ir smags, bet tā ir tāda pasaule, ko nekas cits nevar iedot. Kad tu vari kā režisors radīt jaunu pasauli, vari ieiet citu cilvēku ādā un dzīvot. Un izbaudīt emocijas, ar kurām vienkāršajā dzīvē neesi saskaries. Liela laime, ka nonācu teātrī. Kaut ne viss bijis labi, bijuši kreņķi, esmu kritizēts un sists,” neslēpj režisors.

Savukārt par izvēli apgūt arī režiju Freibergs stāsta, jau studiju gados viņa iepaticies pats režijas process – radīt no visiem elementiem ko jaunu.

“Reizēm aktieri saka: tas gan ir labs režisors, viņš mums nemaz netraucē. Nezinu, vai tas ir labs režisors. Man liekas, ka svarīgi ir netraucēt tajā brīdī, kad redzi, ka aktieris ir pa īstam “pieštepselējies” tai lietai. Tad nevajag viņu traucēt. Bet ir daudzi brīži, kad redzi, ka iet šķērsām un ir jāpalīdz ar kādu konkrētu detaļu vai mizanscēnu,” režisora darbu analizē Freibergs.

Freibergs atzīst, ka nevar nosaukt paša iestudēto darbu Top 3. Viņam tuvas studentu diplomdarbu izrādes, bet kā mīļākās min Andreja Upīša “Zaļās zemes” iestudējumu Nacionālajā teātrī, Kolmārā iestudēto “Tēvoci Vaņu” un vienu no saviem jaunākiem iestudējumiem Nacionālajā teātrī – “Mīla zem gobām”. Tāpat režisors atzīst, ka viņam tuvs ir iestudējums “Sudraba slidas”, kas jau kuro gadu teātra repertuārā atgriežas Ziemassvētku laikā.

Iespēja tikties ar Edmundu Freibergu būs 23. augustā Teātra muzejā "Sarunās Smiļģa kabinetā”.

0 komentāri
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālajiem profiliem
Teātris un deja
Kultūra
Jaunākie
Populārākie
Interesanti