Aktieri Gatis Gāga, Ģirts Krūmiņš un Kaspars Znotiņš izrādē atveido trīs kara veterānus – Gistavu, Fernānu un Renē, kuri ik dienas satiekas uz terases. Katram no viņiem ir sava pagātne, bet viņus neizbēgami velk vienu pie otra, lai kaltu plānus, apspriestu jaunumus, trokšņotu un klusētu. Lai arī vīri nav pirmā svaiguma, neizskatās, ka viņi būtu beigušies, jo dzīve viņus uztrauc un iedvesmo, tādēļ viņi ir gatavi rīkoties…
“Dzīve no mums prasa vien to, ko mēs spējam, un daudziem vienīgais iespējamais varoņdarbs ir tas, ka viņi nedezertē. Mūsu kolektīvā pagātne ir noziedzīga, arī tagadne un nākotne tādas būs – šaubu nav. Jautājums ir tikai viens – kāpēc mēs nedezertējam? Mēs ar aktieriem lugā meklējam uz to atbildi,” skaidro režisors Ģirts Ēcis.
“Trīs vīri jau tuvu katrs pie savām beigām. Daudz vairs nekas nav palicis. Un arī tas katru dienu ir viens un tas pats – terase, silta zupiņa, pastaiga pa kapiem un sarunas – lielākoties ne par ko. Bet bez tā nevar, jo vienam būt nav izturami, jo vienam ir bail un sāp. No malas tas, iespējams, izskatās pat nedaudz komiski,” saka Gatis Gāga.
“Es atceros – skatos 9. maija demonstrācijas tiešraidi no Maskavas Sarkanā laukuma (mani vienmēr ir fascinējusi sinhronā soļošana). TV kadrā iebrauc kravas mašīnas, kurās sasēdināti kara veterāni. Aizkustināti, lepni, medaļu rindas pie krūtīm sajukušas grab. Tad tuvplāns. Sejas ar sastingušiem smaidiem, uz izmisuma robežas, skatiens apmaldījies atmiņu slāņos. Cilvēki, kuri dzīvo amnēzijā pret tagadni. Tas bija spilgti, tas bija gandrīz laimīgi. Pēc tam es ar skaudību raudāju vismaz piecas minūtes,” stāsta izrādes kostīmu māksliniece Anna Heinrihsone.
Žeralds Sibleirass (1961) ir plašu atzinību guvis franču dramaturgs, kura lugas tiek tulkotas un iestudētas visā pasaulē. Luga “Papelēs šalko vējš” (Le Vent des peupliers) 2003. gadā tika nominēta četrām Moljēra balvām, kas ir Francijas augstākā godalga teātrī. To angļu valodā ar nosaukumu “Varoņi” (Heroes) adaptējis britu dramaturgs Toms Stopards, un šim iestudējumam 2006. gadā tika piešķirta prestižā Lorensa Olivjē balva kā labākajai komēdijai.
Izrādes scenogrāfiju veidojuši Kristians Brekte sadarbībā ar Ģirtu Ēci, kostīmus – Anna Heinrihsone, video – Austra Hauks, mūziku komponējis – Jēkabs Nīmanis. Lugu no franču valodas tulkojusi Santa Remere.
