Jaunajai sezonai sākoties, viņš saņēmis vienu no Nacionālā teātra ceļojošajām balvām – Kārļa Sebra gredzenu – par Stendāla un vēl četrām citām lomām režisora Edmunda Freiberga jauniestudējumā "Sarkanais un melnais".
Ieva Struka: Pagājušajā sezonā, runājot ar režisoriem, es viņiem uzdevu jautājumu, vai viņi ir izstaigājuši šņorbēniņus. Lielākā daļa bija. Iesildoties pajautāšu arī tev – vai esi apguvis Nacionālā teātra šņorbēniņus tā pamatīgi, vai tomēr tev tā ir tumša un nezināma telpa?
Voldemārs Šoriņš: Vienreiz tur biju uzkāpis – biju iedomājies, ka tie ir lielāki un plašāki, bet tie ir tik piebūvēti un vairāk kā tādi koridori. Bet bēniņi jau vienmēr ir ļoti romantiski. Teiksim, tādās vecās lauku mājās īsto smaržu sajūti tikai tad, kad uzej bēniņos. Jo tur ir daudz kas samests, sakrāts, un bēniņos vispār ir interesanta atmosfēra – drusku noslēpumaina.
Bet teātrī tā īstā smarža tomēr ir uz skatuves?
Jā, protams. Teātra naba ir skatuve.
Nacionālajā teātrī katru gadu dod iekšējās balvas, un tu šogad to saņēmi par darbu Edmunda Freiberga iestudētajā izrādē "Sarkanais un melnais", kurā tu spēlē ne tikai Stendālu, pašu autoru, bet vēl vairākus tēlus. Man bija iespēja vairākas reizes skatīties un izbaudīt, cik smalki var strādāt izrādē, spēlējot ļoti daudzas lomas, visu laiku tās mainot. Parasti šādas balvas seko par ļoti pārliecinošu vienas varoņlomas tēlojumu, bet tu šeit spēlē daudzus tēlus. Vai pats esi saskaitījis, cik daudz reižu šīs izrādes laikā tev jāpārtop no viena tēla otrā?
Nē, skaitījis neesmu, bet, ja tu man tagad saki – jāpadomā, cik tēlus es tur spēlēju. Pag, saskaitīsim. De Renāla kungs, Stendāls, viens mūks, otrs mūks, marķīzs. Pieci! Ir, vai ne?
Jā! Tad bija vērts saņemt balvu! (smejas) Bet, ja nopietni – jautājums no profesionālā aspekta. Vai tu vari mēģināt definēt, kas ir vissarežģītākais šāda veida izrādēs, ja pārtapšana notiek ar absolūti minimāliem līdzekļiem – atrodot pielāgošanos vienam vai otram raksturam, un tomēr skatītājs ļoti skaidri redz, kas kurā brīdī tu esi. (..) Es domāju par tām profesionālajām prasmēm, kas vajadzīgas, lai kaut ko šādu tik filigrāni izdarītu.
Zini, es domāju, ka katram aktierim ir savs piegājiens. Esmu spēlējis kopā ar Lāsmu Kugrēnu – viņas vārds paskaidrojumus neprasa – un viņai, manuprāt, ir cits ceļš, kā viņa iet pie lomas. Man ir savādāk.
Man vieglāk pie tā tēla tikt nevis no iekšpuses, bet... man viņš tā kā dzimst blakus. Es nevis mēģinu viņu vizualizēt, bet viņš pats tā kā vizualizējas. Bet pats galvenais ir atrast tēla domāšanu – noķert domāšanu jeb kodolu.
Teiksim, šajā izrādē de Renālam ir viņa iedomība, vienam mūkam – sirsnība, tas, ka viņš šausmīgi pārdzīvo par to puisi, otrs mūks ir dzīves malts un viņam ir kaut kāds viedoklis, tad vēl marķīzs, kurš ir dzīves izlutināts un viņam vajag kaut kādas izklaides, viņš meklē jaunajā cilvēkā laika pavadīšanu – viņam ir interesanti. Viņu neinteresē viņa būtība! Jo pēc tam, kad izrādās – šis jaunais cilvēks grib precēt viņa meitu, marķīzs ir gatavs to noslaucīt no zemes virsas.
Ņemot vērā, ka pārslēgšanās procesam jānotiek ļoti, ļoti ātri, tur ir tā grūtība – ka tev jāprot ievilkt elpu un momentā iegriezt tā cilvēka domāšanas veidu.
Vai tas vienmēr perfekti izdodas – nedomāju. Vienreiz tas ir precīzāk, citreiz ne tik precīzi.
Tagad, gatavojoties pārmēģināšanai, atkal atrodu daudzas jaunas nianses katram tēlam, līdz kurām vēl nebiju nonācis, jo tas materiāls ir tāds, ka tur var augt un augt. Tā ka – īsi atbildot – jā, pats svarīgākais ir tēla domāšana. Jo mums jau šeit nav nekādu grimu, nekādu īpašu pārveidojošu kostīmu. Pārslēgšanās prasa zināmu artistiskumu, bet materiāls ir pateicīgs tam – ja tā būtu pamatīga, liela drāma, teiksim, "Karalis Līrs", tur tā vis nepārslēgsies. Lomas, ko šeit spēlēju, ir cilvēciskas. Tajos, izņemot varbūt de Renālu un viņa greizsirdību, pārējie cilvēki dzīvo savu dzīvi – un saskaras ar jauno Sorelu. Mēs neredzam viņus arī milzīgos dzīves krustceļos. Tas drusku atvieglina.
Kad runa ir par dramatizējumiem, aktieri – ne vienmēr skaļi – nereti pauž zināmu neapmierinātību, ka ir ļoti grūti, jo iztrūkst caurviju darbības visā iestudējuma garumā, kur savu tēlu vari novest no punkta A līdz punktam Z. Bet vienlaikus, skatoties "Sarkano un melno", tu saproti, ka ir tomēr iespējams risinājums, jo nerodas jautājums, vai tev ir grūti vai viegli to izdarīt, jo tas notiek absolūti organiski. Kaut arī dramatizējumu veidojuši paši franču autori, nevis režisors, bet tieši tā – neviens no tēliem tā īsti netiek no sākumpunkta līdz beigu punktam, un tev ir jāvar momentā reaģēt, saspēlēties ar pārējiem kolēģiem. Cik tu pats esi saskāries ar to? Šis jau galu galā nav pirmais dramatizējums. Vai aktierim tā patiešām ir profesionāla rakstura problēma, vai ir citi cēloņi neapmierinātībai ar to, ka jāspēlē dramatizējumos?
Ja izlasām visu romānu un salīdzinām ar tā dramatizējumu, šeit ir tikai viena maza, maza daļiņa, bet nu – jāsaprot, ka romānu uz skatuves uzlikt nevar. Man vienmēr ir tā: šādos gadījumos nav ko velti diskutēt, materiāls ir tāds, kāds tas ir, un mums tas jāmēģina atšifrēt un ar visiem iespējamajiem aktieriskajiem, režisoriskajiem, iekšējiem un ārējiem līdzekļiem to saprast, izdzīvot, attaisnot un parādīt. Kas attiecas tieši uz "Sarkanā un melnā" dramatizējumu, visi mani tēli teorētiski ir pakārtoti Žiljēnam. Centrālā problēma ir šī puiša dzīve. Tie mani tēli ir tikai tādi pieskares punktiņi. Līdz ar to tas drusciņ, protams, atvieglo situāciju, jo smagā dzīsla jāvelk Žiljēnam. Bet par tiem dramatizējumiem – es tur neredzu nekādu īpašu problēmu. Protams, vienmēr var diskutēt.
Reizēm mēģinājumos sāk strīdēties – vai šo teikumu atstāt, vai neatstāt. Man tas liekas smieklīgi – veči, nu, vai tas ko maina? Ja mums būtība ir noķerta, varam pateikt to divos teikumos.
Problēma nav tajā. Problēma ir materiāla sapratnē un izkārtojumā.
Runājot par šo izrādi, gribu vēl vienu aspektu skart – iepriekšējos "Šņorbēniņos" tikos ar Andri Keišu, kurš runāja par to, kā viņš spēlē Ojāru Vācieti. Te atkal ir runa par vēsturisku, reiz dzīvojušu cilvēku un mākslinieku. Tu esi spēlējis arī Kārli Ulmani, kurš ir reāls tēls, arī Ojārs Vācietis – pavisam nesena pagātne. Stendāls ir kaut kas šķietami tik abstrakts, tik tāls, un vienlaikus – viņš bijis reāls cilvēks. Vai tev ir svarīgi šo realitāti apzināt un saprast?
Pašā sākumā, ko mēģināju apgūt un ko arī režisors Edmunds Freibergs piedāvāja – nosacītās tēva un dēla attiecības: rakstnieks kontaktē ar savu izdomāto tēlu, un šajā gadījumā es viņu mēģinu virzīt caur dzīvi – protams, caur savu prizmu. Dzīves redzējums, protams, ir no Stendāla. Viņš pats bijis pietiekoši jautrs cilvēks, un tas viss ir tur iekšā. Un tieši tagad, otrajā piegājienā, mēģinu drusku precīzāk sajust autoru jau kā Stendālu, jo visas pamācības, ko viņš dod un kā viņš to puisi vada – viņš to dara ar savu dzīves pieredzi un savu sapratni, un šī sapratne bieži vien ir diezgan apšaubāma – ja runājam no morāles viedokļa: virzīt savu dēlu uz gadījuma sakaru ar precētu sievieti un pateikt, ka tas ir jādara, un, ja tev ir tāda iespēja, tu to nedrīksti laist garām – es saprotu, ka tā jūtas Stendāls. Bet – vai tas viņam būtu jāmāca savam dēlam? Finālā uzskatu, ka viņš ir vainīgs. Dramatizējuma kontekstā viņš negribot – gribēdams labu! – izveido Žiljēna likteni tādu, ka viņš nonāk līdz giljotīnai. Beigās jau viņš to arī saprot. Protams, to nevar uztvert tieši, jo tā ir rakstnieka fantāzija. (..)
Bet runājot par biogrāfiskajām lomām – kaut vai spēlējot to pašu Kārli Ulmani – vai tev kā aktierim ir ne tikai profesionālā, bet arī cilvēciskā atbildība par to, kā caur tevi – tavu psihofiziku, tavu augumu – skatītājs ieraudzīs Kārli Ulmani un ko viņš par viņu domās?
Kas attiecas uz Kārli Ulmani, tu jau pati zini – tolaik bija riskanti šo tēmu aizskart. Protams, mēs nevarējām pretendēt uz vēsturisko Kārļa Ulmaņa tēla radīšanu – tas tomēr bija mākslā radīts tēls, tas bija mūzikls. Biju aizbraucis, protams, uz viņa dzimtajām mājām, skatījos vidi. Tā apzināti es nevaru teikt – jā, es aizbraucu, un tur man radās kaut kādas sajūtas. [Šai ziņā] Ināra Slucka man ļoti palīdzēja – viņa bija asistente Edmundam Freibergam, un viņa teica – tikai nespēlē neko ārēji! Atkal tā iekšējā pasaule... Es Ulmani mēģināju spēlēt caur tādu kā sāpi par to, kas notiek un ko tu nevari ietekmēt. Toreiz Radio bija saruna, man jautāja – ko es domāju par ulmaņlaikiem? Pirmais moments – jāāā, ulmaņlaiki... Bet man pēkšņi nostrādāja kaut kāds klikšķis – bet es taču par to laiku neko nezinu! Droši vien kādam tie bija ļoti labi, kādam ne tik labi, kādam ļoti slikti – kā vienmēr, ideāla laika nekad nav bijis. Mana zobu daktere teica – Šoriņ, jūs to lomu nospēlējāt labi, bet nu runājāt jūs gļēvi... (smejas) Ulmani toreiz analizējot, domājām par cilvēku, kurš zināmā brīdī gatavs uzņemties atbildību. Par to bija šis stāsts. Kas notiek pēc tam, kad cilvēks uzņemas atbildību – tas jau ir cits stāsts. Bet nu – mums bija tā pirmā fāze.
Domāju, arī tagad mums ļoti vajadzīgs cilvēks, kurš spētu uzņemties atbildību.
Mums jau uz to ir diezgan daudzi pieteikušies.
Jā, pat par daudz pieteikušies – tur ir tā nelaime, un nav viena, kas patiesi uzņemas atbildību. Neesmu par monarhiju vai par viena cilvēka varu, bet kādam ir jādod impulss, un par to mēs mēģinājām radīt šo izrādi. Protams, to apkāra ar politiku, un principā līdz ar to tā tika pazudināta, kaut izrāde, manuprāt, bija ļoti laba. Arī mūzika bija laba, un pats iestudējums bija labs.
Runājot par otru lomu, ko sagatavoji pagājušā sezonā – tā ir izrāde "Perfektā teikuma nāve", un tur mēs atkal redzēsim cilvēku, kurš ir saistīts ar sistēmu, varu un kaut kādā nozīmē – kuram mugurā ir forma, pat ja tās fiziski nav. Domājot par šo lomu vai šiem laikiem – atcerējos tevi "Svina garšā" sēžam vācu ģenerāļa formā. Runājot par šiem laikiem un cilvēkiem, kuri kalpo savam laikam vai noteiktai sistēmai – kā tev šķiet, cik iluzora ir tā iespēja, ka, runājot par pagātni, šajā gadījumā – par Atmodas laiku, kā skatītāji vai izrādes veidotāji varam kopā izdarīt kaut kādus secinājumus un nepieļaut kādas kļūdas? Jo patiesībā jau tas ir tas pats stāsts par Kārli Ulmani un viņa dzīvi. Jo šādas izrādes top. Esi vairākkārt arī ar Valteru Sīli strādājis, un tas ir viņa jājamzirdziņš, bet brīžiem liekas, ka varbūt tās arī ir tāda cīņa ar vējdzirnavām – ka mēs vienmēr turpināsim kāpt uz vieniem un tiem pašiem grābekļiem, jo cilvēks jau nemainās. Vai teātris var šajā lietā kaut ko darīt?
Domāju, ka teātris neko nevar darīt.
Es arī nepiekrītu tēzei, ka teātris var mācīt, kā veidot dzīvi. Teātris vairāk vai mazāk reflektē par to, kas notiek.
Par tiem padomju laikiem... Domāju, ka jaunajai paaudzei – arī manējai, jo, paldies Dievam, tādā briesmīgā veidā ar to saskārušies neesam – tā ir diezgan liela romantika. Pēdējā laikā sakarā ar kovidlaiku diezgan daudz skatos krievu kara filmas. Visvairāk man patīk tās, kuras ir par pēckara laiku. Viņiem ir ļoti daudz filmu par Kremļa dzīvi. Par Beriju, Staļinu, iekšējām partijas intrigām. Kad tu reāli padomā, kā viņi tur dzīvoja – nekāda prieka tur nav, sistēma briesmīga. Pareizi tu saki – cilvēks nemainās. Šādi čekisti bija tad, stukači bija tad, tici man – viņi ir arī tagad, tikai viņi strādā no cita redzes leņķa. Ja mainītos vara, atkal būtu. Jo sistēma pati sevi šādā veidā mēģina pasargāt. Un vienmēr atradīsies cilvēki, kas uz to strādās. Par to runāt vajag, tieši par to – domājot, kādos gadījumos ir vērts vai ir attaisnojami piedalīties šādās sistēmas spēlītēs, vai tas neiznīcina kādu cilvēku, vai tu neiznīcini citus cilvēkus. Galu galā, kā vārdā tas viss notiek – sistēmas vārdā? Tad nav jēgas. Ja tas ir kaut kādu cilvēcisku ideālu vārdā? Iespējams. Bet jebkura sistēma visus šos ideālus un propagandu tev pasniegs tā – kā, tu neesi ar mums?! Tu taču dzīvo šajā valstī! Tā ka iestudēt to var. Kas attiecas par manu epizodisko lomu, tad
pirmo reizi mūžā uz skatuves lamājos rupjiem krievu vārdiem – pirmo reizi mūžā! Es saviem garderobes biedriem teicu – nu beidzot es arī esmu līdz tam nonācis. Man bija diezgan grūti iesākt, un joprojām es esmu pret, jo uzskatu, ka lamu vārdi uz skatuves nav vajadzīgi.
Pat lai parādītu varbūt ļoti nepatīkamas lietas, vēsturiskas lietas. Mākslai ir citi līdzekļi, ar ko to visu var panākt – dokumentāli locīt mēli ar šiem vārdiem, man liekas, nav gluži labi. Bet nu...
Izdevās, ja?
Nezinu, vai izdevās. Katrā ziņā es pamēģināju, un šos vārdus es pasaku.
Bet nu – ja vispār drīkst uzdot tādu jautājumu: kāda ir tava sajūta par to jauno režisoru paaudzi, kas ienāk, un vai tev kaut kas no tā, ko tu pats esi darījis vai redzējis, sagādājis radošu baudu?
Es par to esmu domājis, arī mēs ar savas paaudzes aktieriem reizēm par to parunājam – tas ir normāli, tā tas notiek.
Katram laikam ir savs teātris, un mēs tur neko nevaram darīt. Es dzīvoju kaut kādā savā teātra izpratnē un sajūtās – tas nenozīmē, ka es pilnīgi noliedzu vai nepieņemu jauno, kas nāk iekšā, bet dažas lietas man liekas nevajadzīgas, dažas lietas, man liekas, nav teātra cienīgas. Bet ir arī ļoti labas lietas.
Par Valteru runājot – ne tāpēc, ka viņš ar mani strādā, bet – man patīk viņa piegājiens, kā viņš, piemēram, materiālu mēģina uz skatuves uzlikt – tomēr caur aktieri. Uzskatu, ka galvenais uz skatuves ir aktieris. Un, ja aktieris pazūd visā pārējā anturāžā, daudzajos video, tad man tas vairs nav teātris, tas ir kaut kas cits – šovs, cirks. Bet teātris manā izpratnē un kā mums arī mācīja – tās pirmām kārtām ir emocijas.
Vecais grieķu līdzpārdzīvojums – catarsis – ir teātra pamats. Ja tā nav, teātris var pārsteigt, bet visi lielie jaunrades meklējumi mani nesilda. (..)
Pats pēdējais jautājums, kuru tev nevaru neuzdot. Teātra mājaslapā esam izmantojuši Ingas Helmanes interviju ar tevi, kur tu saki – pēc septiņpadsmit teātrī nostrādātiem gadiem trīs lomas ir tādas, kuras tev ir ļoti, ļoti svarīgas – nejautāšu tev, kuras – un tu domā, ka nākamajos septiņpadsmit būs vēl trīs. Tātad kopā sešas. Un ka esi uzdevis sev jautājumu, vai sešu lomu dēļ ir vērts teātrim ziedot visu mūžu – to tu nezini. Bet nu – tā tas ir sanācis. Mans jautājums ir tāds: vai otrajos septiņpadsmit gados tiki pie tām otrām trim lomām, kuras bija tā vērtas?
Es vairs neatceros, kādas bija tās pirmās trīs... Man pašam patika televīzijas uzvedums "Altonas gūstekņi", kur pats sevi no malas redzēju – domāju, ja man tā iznāk, tad varbūt es kaut ko varētu mēģināt darīt. Kaut gan es tur dabūju nervu drudzi – nesapratu, kas tas ir, jo mēs pa taisno momentā uz plikiem nerviem tur devām, nekādu mēģinājumu tur nebija, un no tā arī secināju, ka ir vajadzīga skola. Plēst nervus emocionāls cilvēks, jo viņš to ļoti grib, var, un to daudzi var, bet tā nav aktiera profesija. Aktiera profesijā tev jābūt skolai, jāprot paņemt skatītājs, jāprot strādāt ar saviem nerviem un savu iekšējo garīgo pasauli, bet dēļ tā nejukt prātā un nebendēt savu veselību.
Nē, nē, es par otriem septiņpadsmit gadiem nemaz neesmu bēdīgs, man bijušas ļoti interesantas lietas. Esmu veiksminieks.
Senā intervijā ap četrdesmit kategoriski biju apgalvojis, ka bez teātra nevarētu iedomāties savu dzīvi. Tagad es tā vairs neteiktu. Bet es nevaru noliegt, ka teātris, tā atmosfēra, kolektīvs, protams, arī tas, ko mēs darām – ka tā ir nozīmīga manas dzīves daļa. Kādreiz es tā domāju – jā, nu, redz, kā tas ir – visādi taču mans liktenis varēja izveidoties. Un tomēr man ir piešķirta šāda iespēja, ka varu darīt to, kas man patīk. Ne vienmēr viss izdodas, ne vienmēr viss ir jauki, gludi un patīkami.
Neesmu nekādus zvēru kalnus nogāzis, bet tai pašā laikā kaut ko man, es domāju, teātrī ir izdevies izdarīt – vai arī ārpus teātra. Bet katrā ziņā dzīve kā spēle – tas man ir tuvs. Tas man ir tuvs...
Un par to astoņdesmit procentu ir paldies teātrim.
