Ideja par Mobilo teātri producentei, aktrisei Annai Putniņai radās jau pirms trim gadiem. Tā pamatā ir tehnoloģijas, tamdēļ idejas realizācija prasījusi vairāk laika, nekā būtu gribējies. Savas korekcijas darba grafikā ieviesusi arī pandēmija. Toties radošo kodolu izdevies sapulcināt visnotaļ raiti – necik ilgi, un viņas uzrunātie par to iedegās.
“Viens ir tas, kas sāk to ugunskuru kurināt, bet, īpaši jau teātrī, [..] tu viens pats nevari neko izdarīt – ir vajadzīga komanda,
ir vajadzīgi līdzcilvēki, kas aizraujas ar šo ideju, piebalso, attīsta tālāk. Man ir tiešām ļoti veicies, ka man atsaucās trīs ļoti jaudīgi režisori, dramaturgi – Jānis Balodis, Lauris Gundars un Ēriks Vilsons,” Latvijas Radio raidījumā “Kultūras rondo” stāsta Putniņa.
Atšķirībā no “tradicionālajām” izrādēm audio pastaigas pieejamas jebkurā diennakts stundā, un, kas ne mazāk svarīgi, tās var aizvadīt vienatnē vai sevis izraudzītā kompānijā. Kā Mobilā teātra lielo plusu Putniņa nosauc to, ka tas skatītājam, klausītājam sniedz iespēju būt par vistiešāko līdzdalībnieku stāsta un sajūtu radīšanā:
“Jā, mēs dzirdam vienu un to pašu stāstu un piedzīvojumus, bet mēs katrs tos cilvēkus, noskaņu, laikapstākļus gan piedzīvojam, gan izdomājam savādākus.”
Pašreiz radītas trīs staigājamās klausāmizrādes: divas no tām – “Nekad nezūdošās Pārdaugavas” un “Strauta uguns” – piedzīvojamas Rīgā, bet trešā – “Kurelieši. Nakts pirms ausmas” – Liepājā. Mobilā teātra veidotāju mērķis ir aptvert visu Latviju. “Mēs varam izstāstīt stāstu par vismazāko upīti, par vismazāko ciematiņu, par visvienkāršāko cilvēku, jo katram ir stāsts, ko var izstāstīt tā, lai tas ir citiem interesanti, saistoši un rada līdzpārdzīvojumu,” pārliecināta Putniņa.
Jāņa Baloža veidotā audio izrāde “Nekad nezūdošās Pārdaugavas” vēsta par savas pasaules meklēšanu un celšanu caur elektronisko mūziku 20. gadsimta 80. gadu beigās un tagad: “Tas ir stāsts par piederību, ar ko tu gribi asociēties, ar kādām vērtībām.”
Savukārt Laura Gundara “Strauta uguns” balstīta divu cilvēku atmiņās, kas saglabātas Okupācijas muzejā. Viņu stāsti norit pagājušā gadsimta 40. gados – viss sākas dienā, kad tiek okupēta Latvija, un beidzas, kad abi varoņi tiek izsūtīti.
“Tu dzirdi vienu stāstu, bet redzi pavisam citu – lūk, šis kontrasts starp to, kāda šodien rit dzīve, man liekas, ir viens no lielākajiem piedzīvojumiem un emocionāliem aizskārumiem skatītājam.
Tu esi spiests sevī izveidot kādu trešo stāstu – tā ir tā lielākā vērtība,” spriež Gundars.
Visbeidzot Ērika Vilsona darbs “Kurelieši. Nakts pirms ausmas”. Tas paver skatu uz 1944. gadu Kurzemē, kur pieturas cerība atgūt un nosargāt Latvijas Republikas suverenitāti. “Un tajā brīdī, ja es būtu 1944. gadā Kurzemes katlā, kāda būtu mana izvēle? Kādi būtu mani kompromisi vai nekompromisi? Man liekas, arī šodienas kontekstā ir ārkārtīgi svarīgi padomāt par to,” rosina Mobilā teātra producente.
Informācija par audio pastaigām atrodama mājaslapā.
Noslēdzot Anna Putniņa piebilst: “Cilvēki šajos, īpaši pēdējos divos, gados ir tik ļoti gājuši savos izaicinājumos uz priekšu, ka pamēģināt ir gatavi. Patiks, nepatiks – tas ir cits jautājums. Atradīs kaut ko jaunu, varbūt atnāks kāds, kurš nekad līdz tam nav bijis teātrī.”
