Henrieta Verhoustinska: Vai mākslai ir jāmēģina mainīt sabiedrību? Kā jums šķiet?
Agnese Rutkēviča:
Es personīgi izjūtu, ja māksla spēj mainīt vienu individuālu cilvēku, tad gadsimta laikā salasās vesela sabiedrība. Pa pilītei, pa vienam. Ja vienu cilvēku maina, tad piepulcēsies arī pārējie.
Madara Rutkēviča: Jā, varu piekrist māsai. Tas viss notiek procesa laikā. Viens iedarbina otru. Ja izmainās viens cilvēks, tad viss ritenis aiziet.
Vai jūs izjūtat sevi kā daļu no laikmetīgās kultūras?
Madara Rutkēviča: Es strādāju Valmieras teātra literārajā daļā, domāju, ka tā ir izmirstoša dinozauru profesija.
Daļēji jūtos arī iesaistīta laikmetīgajā [mākslā], jo es dzīvoju šajā laikmetā, bet strādājot Valmieras teātrī, jūtos ārpus laika. Tā, it kā es stāvētu sev blakus.
Gribu precizēt, ka vairāk esmu teātra dramaturgs.
Agnese Rutkēviča: Kā māsa minēja, mēs dzīvojam šajā laikmetā, un mēs nevaram izbēgt no tā. Tas, ko es rakstu, – dzeju, pati savus darbus. Tas, ko radu, – oriģināldarbus, dzīvojot šajā laikā, nevaru izbēgt no atsaucēm, kas man ir darbos. Piemēram, par manu dzejas grāmatu viena meitene bija uzrakstījusi recenziju kultūras žurnālā “Domuzīme”, ja nemaldos, un man par pārsteigumu teikusi, ka tā ir sudraba laikmeta ziemas dzeja. Vai tas nav laikmetīgi?
Daudziem šķiet, ka esat ieradušās no cita laikmeta, tāpēc šis jautājums. Vai jūs bieži apmeklējat laikmetīgās mākslas izstādes?
Agnese Rutkēviča: Kad bija atvērtas, jā.
Madara Rutkēviča: Es neteikšu, ka es ļoti bieži apmeklēju laikmetīgās izstādes. Dzīvoju pa Valmieru. Lai gan es biju uz Ievas Iltneres gleznu izstādi Valmierā.
Kā šobrīd klājas Valmieras teātrim?
Agnese Rutkēviča: Būs renovācija.
Madara Rutkēviča: Jā, tas būs. Valmieras teātris ir liela pagrieziena priekšā, jo mums nāk jaunie iekšā, lai gan es arī neesmu veca. Nāks jaunie režisori.
Aiz muguras ir tāda gaismas sajūta, ka to māju papildinās laikmetīgums. Man ir ļoti liela cerība uz to.
Vai, Valmieras teātrim atrodoties pārmaiņu priekšā, jūs nebaida, ka kaut kas pazudīs? Esat drošas, ka Valmieras teātra īpašā garša paliks un vairosies?
Agnese Rutkēviča: Es zinu! Atceros, ka bija Rogas periods, un mēs piedalījāmies grēka darbā. Runājot par bibliotēku, tur bija ļoti daudz augu un jāatzīstas, ka mēs metām tos ārā pa logu.
Madara Rutkēviča: Es atceros, ka Krišjānis Salmiņš turēja lielu līdakasti un aizmeta. Bet man liekas, ka viņa nebija dzīvotāja, tāpat kā
Valmieras teātrī pēc renovācijas šis tas vairs nebūs dzīvotājs domāšanas ziņā.
Valmieras teātrī ir jauns režisors Toms Treinis, drīzumā nāks jaunais kurss, vai tas nozīmē kādas izmaiņas teātrī? Vai arī tā ir normāla turpināšanas un nekas nemainīsies?
Agnese Rutkēviča: Tā jau tā paaudžu nomaiņa notiek.
Madara Rutkēviča: Tā būtībā tā paaudžu nomaiņa notiek. Piemēram, Toms Treinis nāks, kāds jaunais nāks. Viņš gan jau gribēs nevis tik ļoti turpināt tradīciju, bet ceru, ka audzēt to savu. Es ļoti gribētu, lai tā būtu. Nevis iet uz to riteni, kā ir. Mēs cienām teātra vēsturi, bet domāju, ka to nevajag tik ļoti. Es ceru uz drosmi.
Madara, savukārt, tu esi drosmīgi pielikusi roku divu izcilu dramaturgu darbiem. Strādāji ar Māras Zālītes “Dzīvo ūdeni” Ilzes Blokas izrādē, kā arī Leldes Stumbres “Nākošpavasar”. Ko nozīmē dramaturģei strādāt ar citu autoru lugām?
Madara Rutkēviča: Ilzei Blokai palīdzēju gandrīz pie visa. Es viņai biju kā kreisā roka, režisora asistente. Es biju blakus ar visu, ko viņai vajadzēja. Mēs bijām domubiedres.
Palīdzot Ilzei, kaut ko noīsināji un pielāgoji mūsdienām?
Madara Rutkēviča: Jā, tur vairāk nav tik svarīgi, kā īsina, bet kā tas atsaucas uz mūsdienām. To es palīdzēju. Tur varēja vēl mazliet īsināt. Pievilkt klāt mūsdienu cilvēkam, bet mēs visi pie Ilzes strādājām kā komanda. Arī režisoriskās lietas. Viņa man ļoti uzticējās.
Tātad dramaturga uzdevums ir būt klāt kā palīgam…
Madara Rutkēviča: Jā, kā psihoterapeitam, iztulkot domu. Ar Tomu Treini pirmā izrāde, ko taisījām, bija pandēmijas laikā. Viņam es palīdzēju ar Leldes Stumbres brīnišķīgo lugu “Nākošpavasar”. Viņam vajadzēja nevis kolhozu, bet pašvaldību. Mēs likām tēlus. To es darīju pie viņa vairāk nekā “Dzīvajā ūdenī”. Brīnišķīgo dzeju tādā ziņā es neaiztiku, tā ir enerģētiski spēcīga, bija sāpīgi īsināt. To varēja iestudēt visu, bet mums tā vajadzēja. Treinim es vairāk palīdzēju uz to. Mēs prasījām Leldei akceptu, vai mēs varam tā darīt, bet viņa arī ļāva. Man ir visādi uzdevumi, ko vajag.
Agnese Rutkēviča izveidojusi jaunu dzejoļu krājumu “Vietām cilvēki”. Vai tu jūti šo laiku kā dzejas laiku, Agnese?
Agnese Rutkēviča: Es tieši par to domāju. Tieši par jaunajiem cilvēkiem, kuri ir jaunāki par mani, – man ir trīsdesmit trīs gadi –, par tiem no 15 līdz 25 gadu vecumam. Kopumā ir sajūta, ka ļoti daudzi lasa, ir ļoti gudri, izglītoti, bet man nav sajūtas, ka šis būtu dzejnieku laiks. Man ir sajūta, ka dzejnieki ir kaut kur perifērijā. Varbūt pandēmijas ietekmē man ir tāda sajūta. Ir sajūta, ja kādreiz 1960., 1970. gados… Esmu dzimusi 80. gados, un mana apziņa formulējās 90. gadu beigās, bet es par tiem vēstures laikiem esmu interesējusies. Man liekas, ka kādreiz dzejniekam bija tāda vara, pat ne vara, lielāka ietekme. Viņos klausījās. Bija tā paaudze – Peters, Belševica. Nedrīkstēja runāt, jo cenzūra un viss. Man liekas, ka šajā laikā ir tik daudz informācijas, ka dzejnieks pazūd plūsmā. Man liekas, ka influenceri ir pārmākuši, arī “Twitter” ir pilns ar dzeju. Ir influenceru dzejas grāmatas. Tikai nevar zināt, kurš fotografējas ar grāmatu, kurš to lasa.
Man liekas, ka dzeja ir individuāla lieta, mazliet elitāra. Tā kā tāds psihoterapijas kabinetiņš. Ļoti maz procentuāli lasa dzeju.
Piemēram, cilvēks ieiet grāmatnīcā, ir liels piedāvājums, – kurš paņems to dzeju? Dzeja ir elitāra, ļoti sev.
Runājot par tā laika dzejniekiem, kurus minēji, – bija šī lielā dzejnieku ietekme 60., 70., 80. gadi, jūs esat piedalījušās izrādē “Atnāc mani vēl satikt”, kur ir tieši šī laikmeta dzeja – Mirdza Ķempe, Ārija Elksne, Velga Krile, Vizma Belševica, visas lielās dzejnieces, kurām ir bijusi šī ietekme. Vai jūs tajā laikā jutāties draudzīgāk šo dižo personību ielokā nekā mūsdienās?
Madara Rutkēviča: Vientuļi.
Agnese Rutkēviča:
Vientulība ir visos laikos. Nav atšķirības.
Kādreiz Ārijai Elksnei, Ziedonim bija tie lasījumi stadionos.
Madara Rutkēviča: Pie Ārijas Elksnes lauzās pa logiem iekšā.
Agnese Rutkēviča: Jevtušenko Krievijā. Man ļoti patīk Jevtušenko dzeja.
Būtībā tajos laikos, varētu teikt, ka dzejnieki bija estrādes zvaigznes.
Un šobrīd mazajos psihoterapijas kabinetiņos.
Agnese Rutkēviča: Bet tajos laikos dzima dzejnieki, kuriem bija teikšana, jo tajā laikā, varu tikai iztēloties, jo es piedzimu 80. gadu beigās, bet mani vecāki to laiku piedzīvoja, man omīte daudz stāstījusi. Dzejniekam bija dots vairāk.
Cilvēks, klausoties dzeju, kas bija miglaini uzrakstīta, saprata, kas ir palikts apakšā.
Saprata zemtekstus, un tie viņus ietekmēja. Agnese, tava slavenā luga “Dukši” par diviem brāļiem, no kuriem viens izrādījies gejs, joprojām septiņus gadus ir Jaunā Rīgas teātra repertuārā. Ar ko tu skaidro šos panākumus?
Agnese Rutkēviča: Es varu pastāstīt, ka tajā laikā, kad lugu rakstīju, man bija drūms posms dzīvē. Es atceros, ka lugu sarakstīju omītes laukos, un atceros, ka sāku rakstīt un sevi izsmīdināju. Varētu teikt, ka ar to lugu es sevi dziedēju. Patiesībā, kad to rakstīju, uz homoseksualitāti nebija uzsvars, tas nebija svarīgākais. Vairāk bija sajūta rakstīt par beznosacījuma mīlestību. Varbūt tā enerģētika. Es uzskatu, ka, ja to uzliks uz skatuves, tad arī tā enerģētika paliks.
Māsas, padalieties ar jūsu radošajiem plāniem. Zinu, ka Agnesei briest sadarbība ar Daugavpils teātri, bet neko vairāk nedrīkst teikt?
Agnese Rutkēviča: Gribas paturēt noslēpumā, bet daudz, ko teikt.
Tev bija veiksmīga sadarbība “Purva bridējā” ar viņiem.
Agnese Rutkēviča: Bija izrāde “Svešie svētki”, prozas stāstu iestudējums. Tā ir mana mīļākā izrāde pašai. Tā bija brīnišķīga. “Purva bridējs” bija mans pirmais dramatizējums vispār. “Purva bridējs” bija pirmais, kur es strādāju pie cita teksta. Sajūta, ko es darīju, tekstuāli neko nemainīju.
Es uzskatu, enerģētiski ļoti interesanti mūsdienās ir tas, ka rakstīju dramatizējumu, bet ļoti gribēju, lai paliek vecā valoda. Tā enerģētika ir tik spēcīga.
Madara, kādi tev plāni?
Madara Rutkēviča: Es turpināšu sadarbību ar to pašu domu biedri Ilzi Bloku, jauno režisori. Varu atklāt tikai, ka tas būs par trīs draugiem. Būs mistiski notikumi sēņu čempionāta laikā.
